vārdi izklausās pēc izaicinājuma vai draudiem; nav skaidrs, ko viņš domājis, un es saraucu pieri. Kad gan mums būtu iespējams vēlreiz tikties? Es paspiežu Greja roku un satriekta atklāju, ka starp mums vēl joprojām virmo kaut kas savāds. Droši vien tikai manas iedomas.
Grejs atsperīgiem, gracioziem soļiem pieiet pie durvīm un plaši atver tās. – Tikai vēlos pārliecināties, ka jūs spēsiet iziet ārā. – Viņš velta man vieglu smaidu, acīmredzot runādams par iepriekšējo reizi, kad es ienācu viņa kabinetā ne īpaši elegantā veidā. Es piesarkstu.
– Ļoti laipni, Greja kungs, – es atcērtu, un viņa smaids kļūst platāks. Priecājos, ka šķietu tev uzjautrinoša, es pikta domāju, iziedama vestibilā, bet Grejs mani pārsteidz, nākdams man līdzi. Arī Andrea un Olīvija izbrīnītas paceļ skatienu.
– Vai jums bija mētelis? – Grejs jautā.
– Tikai žakete.
Olīvija pielec kājās un atnes manu žaketi, un Grejs, izņēmis to viņai no rokām, paceļ apģērba gabalu man pie pleciem. Neizsakāmi nokautrējusies, es ļauju viņam palīdzēt man to uzvilkt. Greja plaukstas brīdi skar manus plecus, un es spēji ievelku elpu. Varbūt viņš pamana manu reakciju, tomēr neko neizrāda. Izstiepis garo rādītājpirkstu, viņš nospiež lifta izsaukšanas pogu, un mēs abi gaidām – es neveikli mīņājos, bet viņš ir tikpat rāms un savaldīgs kā vienmēr. Durvis atveras, un es steidzīgi ieeju pa tām, izmisīgi alkdama aizbēgt. Kad pagriežos un uzlūkoju Greju, viņš skatās uz mani un ir atspiedies pret durvju stenderi netālu no lifta, ar vienu roku balstīdamies pret sienu. Viņš patiesi ir ārkārtīgi izskatīgs. Pat biedējoši skaists.
– Anastasija, – viņš atvadoties nosaka.
– Kristjen, – es atbildu. Un durvis, paldies Dievam, aizveras.
2. NODAĻA
Mana sirds neprātīgi dauzās. Tiklīdz lifts sasniedzis pirmo stāvu un atveras durvis, es izskrienu no tā, nedaudz paklupdama, bet man paveicas un es neizstiepjos garšļaukus uz nevainojami tīrās smilšakmens grīdas. Es steidzos uz plato stikla durvju pusi, un jau pēc brīža esmu brīvībā, Sietlas aukstajā, atsvaidzinošajā gaisā. Pavērsusi seju augšup, es izbaudu vēsās, patīkamās lietus lāses, aizveru acis un dziļi ievelku elpu, mēģinādama kaut nedaudz atgūt līdzsvaru.
Neviens vīrietis nekad nav uz mani atstājis tādu iespaidu kā Kristjens Grejs, un es nesaprotu, kāpēc tas noticis. Vai pie tā vainojams viņa izskats? Pieklājība? Nauda? Vara? Es nespēju izskaidrot savu savādo reakciju. Ko tas nozīmēja? Atvieglojumā skaļi nopūtusies, es atspiežos pret ēkas tērauda pīlāru un varonīgi cenšos nomierināties. Kad sirds nedaudz pierimusi, es papurinu galvu un dodos meklēt savu mašīnu.
Izbraucot no pilsētas, es domāju par interviju un jūtos arvien dumjāka. Droši vien esmu visu iztēlojusies. Jā, Grejs ir ļoti pievilcīgs, pašpārliecināts, valdonīgs un atbrīvots, bet jāatzīst arī, ka viņš ir iedomīgs un, par spīti nevainojami pieklājīgajai uzvedībai, arī pārlieku pavēlniecisks un salts. Vismaz ārēji. Es jūtu skudriņas pārskrienam pār muguru. Labi, Grejs ir iedomīgs, bet viņam ir pamatots iemesls tādam būt, jo viņš ir daudz sasniedzis, būdams pavisam jauns. Viņš necieš muļķus, un kāpēc tā nevarētu būt? Es atkal sadusmojos uz Keitu, kura nav pacentusies man kaut nedaudz pastāstīt par šo cilvēku.
Vadīdama mašīnu uz lielceļa pusi, es ļauju domām brīvi klejot un prātoju, kāpēc Grejs tik ļoti alkst gūt panākumus. Vairākas viņa sniegtās atbildes bija mīklainas, it kā viņš censtos kaut ko slēpt. Un Keitas jautājumi… šausmas! Par adopciju un homoseksualitāti! Es nodrebinos, nespēdama noticēt, ka patiešām kaut ko tādu teicu. Zeme, atveries! Turpmāk es noteikti saraušos ik reizi, kad atcerēšos šo jautājumu. Nolāpīts, Ketrīna Kevana!
Es ielūkojos spidometrā. Braucu daudzkārt piesardzīgāk nekā parasti. Un zinu, ka vainojamas atmiņas par caururbjošām, pelēkām acīm un bargā balsī izteiktu brīdinājumu pārāk nesteigties. Papurinājusi galvu, es nospriežu, ka Greja uzvedība vairāk atbilst divreiz vecākam vīrietim.
Izmet to no prāta, Ana! es sevi norāju un pieņemu lēmumu vairs nekavēties atmiņās par šo neapšaubāmi interesanto pieredzi. Man nekad vairs nebūs jātiekas ar Kristjenu Greju. Šī atskārsme mani nekavējoties uzmundrina. Es ieslēdzu radioaparātu un noregulēju skaļumu, atlaižos sēdeklī un klausos dārdošu pazemes rokmūziku, vienlaikus nospiezdama gāzes pedāli. Sasniegusi lielceļu, es atceros, ka varu braukt tik ātri, cik vien vēlos.
Mūsu miteklis atrodas nelielā dzīvojamā rajonā netālu no universitātes teritorijas. Man ir paveicies; Keitas vecāki nopirka viņai dzīvokli, un es par īri maksāju grašus. Mēs šeit dzīvojam jau četrus gadus. Es piebraucu pie mājas, nojauzdama, ka Keita vēlēsies detalizētu atskaiti par visu notikušo, un viņa ir ļoti mērķtiecīga. Labi, ka man ir diktofons. Cerams, nenāksies pārāk daudz papildināt tajā dzirdamo.
– Ana! Tu esi mājās! – Keita sēž dzīvojamā istabā, un viņai visapkārt ir grāmatas. Acīmredzot viņa mācījusies eksāmeniem un vēl joprojām ir ģērbusies sārtajā flaneļa pidžamā ar maziem, mīlīgiem trusīšiem, kuru velk tikai tad, kad skumst par izirušām attiecībām, ļaujas nomāktībai vai ir saslimusi. Viņa metas man klāt, un es tieku ierauta ciešā apskāvienā.
– Jau sāku uztraukties. Biju domājusi, ka atgriezīsies ātrāk.
– Intervija ieilga. – Es pasniedzu Keitai diktofonu.
– Ana, es tiešām esmu tev pateicību parādā. Kā tev veicās? Kāds ir Grejs? – Pratināšana Ketrīna Kevanas izpildījumā ir sākusies.
Es brīdi domāju, cenzdamās atrast atbildi. Ko lai saku?
– Man prieks, ka tas ir beidzies un vairs nekad nebūs jātiekas ar Greju. Viņš bija diezgan biedējošs. – Es paraustu plecus. – Ļoti nopietns, pat saspringts… un jauns. Ārkārtīgi jauns.
Keita naivu skatienu uzlūko mani, un es saraucu pieri.
– Nemaz netēlo svēto nevainību! Kāpēc tu man nepastāstīji vismaz svarīgākos faktus? Viņš man lika justies kā muļķei, kad atklāja, ka neko neesmu noskaidrojusi pirms intervijas.
Keita piešauj plaukstu pie mutes. – Ana, atvaino, es nepadomāju…
Es nicīgi iespurdzos.
– Pārsvarā viņš izturējās pieklājīgi, atturīgi, nedaudz stīvi… it kā būtu priekšlaicīgi novecojis. Viņš nerunā kā vīrietis, kam vēl nav pat trīsdesmit. Starp citu, cik viņam gadu?
– Divdesmit septiņi. Ana, man tiešām žēl. Vajadzēja tevi apgādāt ar informāciju, bet mani mocīja panika. Atdod man diktofonu, un es atšifrēšu tekstu.
– Tu izskaties labāk. Vai apēdi zupu? – es jautāju, dedzīgi vēlēdamās mainīt sarunas tematu.
– Jā, un tā bija tikpat garda kā vienmēr. Es jūtos gandrīz vesela. – Keita man pateicīgi uzsmaida, un es ielūkojos pulkstenī.
– Man jāskrien. Varbūt vēl pagūšu uz savu maiņu veikalā.
– Ana,
