viņa profilu: taisno degunu, pilnīgās, skaidrām līnijām iezīmētās lūpas, matu šķipsnas, kas kārdinoši slīgst pār pieri. Šis debešķīgais vīrietis noteikti nav paredzēts man.
Mašīnas aizmugurē atskan klusa mūzika, varens orķestra skaņdarbs, kura nosaukumu es nezinu, un Teilors sāk braukt.
Kristjens pagriežas pret mani. – Kā jau runājām, Anastasija, es vēlos tev izteikt priekšlikumu.
Es uzmetu nemierpilnu skatienu Teiloram.
– Viņš tevi nedzird, – Kristjens paskaidro.
– Kā tas iespējams?
– Teilor! – Kristjens uzsauc. Teilors neatbild. Arī uz otru saucienu viņš nereaģē. Kristjens pieliecas un uzsit šoferim pa plecu. Teilors izņem austiņas, ko līdz šim nebiju pamanījusi.
– Jā, Greja kungs?
– Viss kārtībā, Teilor. Vari turpināt klausīties.
– Pateicos.
– Nu, vai pārliecinājies? Viņš klausās mūziku. Pučīni skaņdarbus. Vari aizmirst, ka viņš ir šeit. Vismaz es jau esmu to aizmirsis.
– Vai tu pavēlēji viņam to darīt?
– Jā.
Ak tā. – Labi, ko tu vēlies piedāvāt?
Kristjens piepeši šķiet apņēmības pilns un lietišķs. Mēs galu galā apspriežam turpmāko sadarbību. Es uzmanīgi klausos.
– Vispirms es tev kaut ko pajautāšu. Vai tu vēlies parastas vaniļas attiecības bez piparotas kniebšanās?
Man no izbrīna paveras mute. – Piparotas kniebšanās? – es spalgi atkārtoju.
– Jā.
– Nespēju noticēt, ka tu to pateici.
– Tā ir. Atbildi, – viņš rāmi pavēl.
Es nosarkstu. Dieviete ir nometusies ceļos un salikusi plaukstas kopā, lūdzoši vērodama mani.
– Man patīk tava piparotā kniebšanās, – es nočukstu.
– Tā jau man šķita. Kas tev nepatīk?
Aizliegums tev pieskarties. Tava patika pret manām sāpēm, siksnas dzēliens…
– Draudi saņemt nežēlīgu un neparastu sodu.
– Ko tas nozīmē?
– Tavā kambarī ir nūjas, pātagas un viss pārējais, un tas mani biedē līdz neprātam. Es negribu, lai tu izmanto šos rīkus pret mani.
– Labi, nebūs vairs pātagu un nūju… un siksnu, – viņš dzēlīgi nosaka.
Es apjukusi uzlūkoju Kristjenu. – Vai tu mēģini mainīt stingros ierobežojumus?
– Ne gluži. Es tikai cenšos tevi izprast, gūt skaidrāku priekšstatu par to, kas tev patīk un nepatīk.
– Visa pamatā, Kristjen, ir bauda, ko tu gūsti, man nodarot sāpes. Lūk, ar ko man ir grūti samierināties. Tāpat kā ar domu, ka tu to darīsi, jo esmu pārkāpusi kādu brīvi izvēlētu robežu.
– Tā nav brīvi izvēlēta. Noteikumi ir izklāstīti rakstiski.
– Es negribu noteikumus.
– Vispār?
– Nekādus noteikumus. – Es papurinu galvu, bet jūtu sirdi sažņaudzamies. Kas viņam padomā?
– Tomēr tu neiebilsti, ja es tevi noperu, vai ne?
– Ar ko?
– Ar šo. – Viņš paceļ roku.
Es neveikli pagrozos uz sēdekļa. – Nē, ne gluži. It īpaši ar sudraba lodītēm… – Labi, ka ir tumšs, jo mana seja kaist ugunīs un balss pieklust. Es kavējos atmiņās par interesanto nakti. Jā… to es būtu ar mieru darīt vēl.
Kristjens pasmīn. – Jā, tas bija patīkami.
– Vairāk nekā patīkami, – es nomurminu.
– Tātad nelielas sāpes tu spēj paciest.
Es paraustu plecus. – Droši vien. – Uz ko viņš tēmē? Es kļūstu arvien nervozāka.
Kristjens domīgi brauka zodu. – Anastasija, es vēlos sākt visu no sākuma. Vispirms nodibināt vaniļas attiecības, un varbūt vēlāk, kad spēsi man uzticēties vairāk un es zināšu, ka būsi atklāta un runāsi ar mani, mēs varētu virzīties tālāk un ieviest arī dažas nodarbes no tā, kas patīk man.
Es satriekta lūkojos uz Kristjenu. Mans prāts ir tukšs kā izslaucīts, it kā būtu salūzis datora cietais disks. Šķiet, ka Kristjens ir satraucies, bet es neko neredzu skaidri, jo mašīnā valda krēsla. Beidzot es saprotu, ka šis ir izšķirošais mirklis.
Kristjens grib iziet gaismā, bet vai es varu lūgt, lai viņš to dara manis dēļ? Un vai man tiešām nepatīk tumsa? Dažreiz un niecīgos daudzumos. Prātā aicinoši ataust atmiņas par nakti ar Tomasa Talisa mūziku.
– Un sodi?
– Nekādu sodu. – Viņš papurina galvu. – Nekad.
– Un noteikumi?
– Arī to nebūs.
– Nekādu? Tev taču ir savas vajadzības.
– Tu man esi vajadzīga vairāk, Anastasija. Šo pēdējo dienu laikā es jutos kā nokļuvis ellē. Visi instinkti man liek tevi atbrīvot, jo neesmu tevi pelnījis. Bet attēli, kurus uzņēma tas puika… Tajos es redzu tevi tādu, kāda esi viņa acīs, skaista un drūmu domu nenomākta. Tu arī tagad esi skaista, bet es redzu tavas sāpes. Un nav viegli apzināties, ka to iemesls esmu es.
Dziļi ievilcis elpu, Kristjens turpina: – Tomēr es esmu savtīgs. Es tevi gribēju jau kopš mirkļa, kad iekriti manā kabinetā. Tu esi neparasta, atklāta, sirsnīga, stipra, asprātīga, valdzinoši nepieredzējusi; saraksts ir nebeidzams. Tu esi mani apbūrusi. Anastasija, es tevi vēlos, un doma, ka tevi varētu iegūt kāds cits, līdzinās naža cirtienam manā melnajā dvēselē.
Es jūtu, kā izkalst mute. Žēlīgā debess! Tā bija nepārprotama atzīšanās mīlestībā. Un pār manām lūpām sāk plūst vārdi, it kā būtu pārrauts aizsprosts.
– Kristjen, kāpēc tu uzskati, ka tev ir melna dvēsele? Es nemūžam to neapgalvotu. Varbūt tā ir skumju pilna, bet tu esi krietns cilvēks. Es to saskatu… tu esi dāsns, labsirdīgs, nekad neesi man melojis. Un es galu galā līdz šim īpaši necentos tev pielāgoties. Sestdien notikušais mani satricināja, liekot man pamosties. Es apjautu, ka tu iepriekš izturējies pret mani saudzīgi un es neatbilstu tavām īstajām prasībām. Kad aizgāju, pār mani nāca
