it kā būtu skrējis maratonā. – Dieva dēļ, Ana!
Es elsodama atspiežos pret sienu, mēģinādama savaldīt savu trakojošo organismu un atgūt līdzsvaru.
– Man ļoti žēl, – es nočukstu, kad esmu nedaudz nomierinājusies.
– Ne bez iemesla. Es saprotu, ko tu darīji. Vai tu gribi fotogrāfu, Anastasija? Viņam acīmredzami ir jūtas pret tevi.
Es vainīgi papurinu galvu. – Nē. Viņš ir tikai draugs.
– Visu savu pieauguša cilvēka mūžu esmu pavadījis, cenšoties vairīties no pārāk spēcīgām emocijām. Bet tu… tu manī pamodini pilnīgi svešas izjūtas. Tas ir ļoti… – viņš apklust, meklēdams īsto vārdu, – biedējoši. Man patīk valdīt pār sevi, Ana, bet tavā tuvumā šī spēja gluži vienkārši… – Kristjens izslienas, mani vērodams. – Tā izzūd. – Viņš pavicina roku, izlaiž pirkstus caur matiem un dziļi ievelk elpu, pirms satver manu plaukstu.
– Labi, mums jāaprunājas, un tev jāēd.
2. NODAĻA
Kristjens aizved mani uz nelielu, omulīgu restorānu.
– Nāksies ēst šeit, – viņš noņurd. – Mums nav daudz laika.
Manuprāt, restorāns ir ļoti jauks. Tajā ir koka krēsli un balti lina galdauti. Sienas nokrāsotas tādā pašā krāsā kā Kristjena slepenā istabā – tumši asinssarkanas – un šur tur novietoti nelieli, apzeltīti spoguļi, baltas sveces un mazas vāzītes ar baltām rozēm. Fonā Ella Ficdžeralda klusi dzied par mīlestību. Gaisotne ir ļoti romantiska.
Viesmīlis ieved mūs nelielā nišā pie diviem paredzēta galdiņa un es apsēžos, prātodama, kas notiks tagad.
– Mums nav daudz laika, – Kristjens vēršas pie viesmīļa. – Atnesiet mums abiem vidēji izceptu bifšteku ar Bearnas mērci, ja jums tā ir, ceptiem kartupeļiem un zaļiem dārzeņiem, kādi ir šefpavāra rīcībā. Un atnesiet man vīnu karti.
– Protams, kungs. – Kristjena rāmā izdarīguma satrūcināts, viesmīlis aizsteidzas prom. Sameklējis telefonu, Kristjens to noliek uz galda. Vai man netiks dota iespēja izvēlēties?
– Varbūt man negaršo bifšteks.
Viņš nopūšas. – Lūdzu, nesāc spuroties pretī, Anastasija.
– Es neesmu mazs bērns, Kristjen.
– Tad neuzvedies kā bērns.
Es jūtos tā, it kā viņš būtu man iecirtis pliķi. Lūk, kas gaidāms – nemierpilna, asa saruna romantiskā gaisotnē, bez sirsniņām un puķītēm.
– Vai es esmu bērns tikai tāpēc, ka man negaršo bifšteks? – es nomurminu, cenzdamās slēpt aizvainojumu.
– Nē, tāpēc, ka tīši izraisīji manu greizsirdību. Tā rīkoties ir bērnišķīgi. Vai tev tiešām ir vienaldzīgas sava drauga izjūtas, ja šādi viņu maldināji? – Kristjens sakniebj lūpas un sadusmots vēro mani, līdz atgriežas viesmīlis, nesdams vīnu karti.
Es nosarkstu. Tiešām nebiju par to iedomājusies. Nabaga Hosē! Man nebija nodoma viņam dot veltas cerības. Piepeši mani pārņem kauns. Kristjenam ir taisnība; es rīkojos bezatbildīgi. Viņš uzmet skatienu vīnu kartei.
– Vai gribi izvēlēties vīnu? – viņš jautā, pacēlis uzaci, un ar visu būtību izstaro iedomību. Viņš zina, ka man nav ne jausmas, ar ko kāds vīns atšķiras no citiem.
– Izvēlies pats, – es sapīkusi atbildu, tomēr esmu jau nedaudz atvilgusi.
– Divas glāzes Barossa Valley Shiraz, lūdzu.
– Hmm… šo vīnu mēs pasniedzam tikai pudelēs, kungs.
– Tādā gadījumā atnesiet pudeli, – Kristjens atcērt.
– Protams, ser. – Viesmīlis sašļucis aiziet, un es viņu saprotu. Kas nomāc Kristjenu? Es saraucu pieri. Droši vien es, un kaut kur prāta dziļumos pamostas mana iekšējā dieviete. Viņa laiski izstaipās un pasmaida. Pēdējā laikā nebiju viņu manījusi.
– Tu esi ļoti nīgrs.
Kristjens bezkaislīgi vēro mani. – Interesanti, kāpēc?
– Labi, ka esi izvēlējies pareizo toni nopietnai, atklātai sarunai par nākotni, vai ne? – Es mīlīgi pasmaidu.
Kristjens sakniebj lūpas, bet pēc tam gandrīz negribīgi savelk kaktiņus uz augšu, un es zinu, ka viņš mēģina apslāpēt smaidu.
– Labi, atvaino, – viņš nosaka.
– Atvainošanās pieņemta, un es savukārt apliecinu, ka kopš mūsu pēdējās maltītes neesmu pievērsusies veģetārismam.
– Tā arī bija pēdējā reize, kad ēdi, šis apgalvojums nav aktuāls.
– Aktuāls? Vai jau atkal šis vārds?
– Aktuāls, – Kristjens atkārto, un viņa acīs iedzirkstas smiekli. Izlaidis pirkstus caur matiem, viņš atgūst nopietnību. – Ana, mūsu pēdējā tikšanās reizē tu mani pameti. Es esmu nedaudz satraukts. Jau teicu, ka vēlos tevi atgūt, bet tu… neatbildēji. – Viņš cieši vēro mani, ar savu atklātību mani pilnīgi atbruņojis. Ko lai saku pēc kaut kā tāda?
– Es ilgojos pēc tevis, Kristjen. Ļoti. Dažas pēdējās dienas bija… nomācošas. – Sajutusi kaklā kamolu, es to noriju, atcerēdamās izmisumu un bēdas, kas mani bija pārņēmušas.
Nekad savā mūžā neesmu jutusies tik drausmīgi kā iepriekšējās nedēļas laikā. Sāpes bija gandrīz neaprakstāmas. Nekas cits tām nespēj līdzināties. Piepeši es ļoti skaidri saskatu realitāti, un man aizraujas elpa.
– Nekas nav mainījies. Es nevaru būt tāda, kādu tu vēlies mani redzēt. – Man tik tikko izdodas dabūt vārdus pār lūpām, jo kakls vēl joprojām ir aizžņaugts.
– Tu esi tieši tāda, kādu es tevi vēlos, – viņš ļoti uzsvērti paskaidro.
– Nē, Kristjen, neesmu gan.
– Tevi satrauc tas, kas notika iepriekšējā reizē. Es uzvedos muļķīgi, un tu… tu arī. Kāpēc tu neizmantoji drošības vārdu, Anastasija? – Viņa balsī ieskanas apsūdzošs tonis.
Kā, lūdzu? Sarunas virziens ir strauji mainījies.
– Atbildi!
– Nezinu. Biju pārāk satriekta. Mēģināju izturēties tā, kā tev vajadzīgs, mēģināju pārvarēt sāpes, un drošības vārdi pagaisa no mana prāta. Es tos… aizmirsu, – es nokaunējusies čukstu un atvainodamās paraustu plecus.
Varbūt mēs varējām izvairīties no šīm mokām.
