vīnu, bet mēs sēžam un skatāmies viens uz otru; zilas acis pievērstas pelēkām. Mūsos abos kūsā vārdos neizteikti pārmetumi, bet viesmīlis tikmēr ar pārspīlēti elegantu žestu izņem korķi un ielej vīna malku Kristjena glāzē. Viņš automātiski to pagaršo.
– Ir labs, – viņš aprauti nosaka.
Viesmīlis bikli piepilda mūsu glāzes un noliek pudeli uz galda, pirms steidzīgi atkāpjas. Kristjens ne mirkli nav novērsies no manis. Es salūstu pirmā, nolaižu skatienu un iedzeru lielu malku vīna. Tik tikko sajūtu garšu.
– Man ļoti žēl, – es nočukstu, piepešas nožēlas pārņemta. Es pametu Kristjenu, jo domāju, ka esam nesaderīgi, bet tagad viņš apgalvo, ka es varēju viņu apturēt.
– Par ko? – viņš jautā, manāmi satrūcies.
– Par to, ka neizmantoju drošības vārdu.
Kristjens aizver acis, it kā atvieglots.
– Mēs varējām novērst visas šīs ciešanas, – viņš nomurmina.
– Izskatās, ka tev nekas nekaiš. – Patiesību sakot, viņš ir tikpat lielisks kā vienmēr.
– Izskats ir maldinošs, – Kristjens klusi nosaka. – Piecas dienas mani māca sajūta, ka saule norietējusi un vairs neceļas, Ana. Es mītu mūžīgajā naktī.
Šī atklāsme liek manai elpai aizrauties. Tāpat kā es!
– Tu solīji nekad neaiziet, bet aizšāvies prom, tiklīdz parādījās pirmās grūtības.
– Kad es solīju neaiziet?
– Miegā. Jau sen nebiju dzirdējis kaut ko, kas mani tā sasildīja, Anastasija. Mani pārņēma atvieglojums.
Es jūtu sirdi sažņaudzamies un sniedzos pēc vīna.
– Tu teici, ka mīli mani, – Kristjens nočukst. – Vai tagad tā ir pagātne? – Viņa balss ir klusa un izmisuma pilna.
– Nē.
Kristjens aizver acis un nopūšas. Šajā brīdī viņš izskatās neticami viegli ievainojams.
– Lieliski, – viņš nomurmina.
Es jūtos satriekta līdz pat sirds dziļumiem. Kristjens ir mainījis domas. Iepriekš, kad atzinos mīlestībā, viņu pārņēma šausmas.
Viesmīlis atgriežas un, steidzīgi nolicis šķīvjus mums priekšā, aizbēg.
Jēziņ! Ēdiens.
– Ēd, – Kristjens pavēl.
Es zinu, ka esmu izsalkusi, tomēr šobrīd nespēju ieēst ne kumosa. Man pretī sēž vienīgais vīrietis, kuru esmu mīlējusi, un mēs runājam par savu neizprotamo nākotni: nekas no tā neveicina veselīgu apetīti. Es veltu ēdienam šaubu pilnu skatienu.
– Anastasija, Dieva dēļ! Ja tu neēdīsi, es tevi pārlikšu pār celi tepat restorānā, un ne jau tāpēc, lai gūtu kādu seksuālu apmierinājumu. Ēd!
Tikai mieru, Grej. Zemapziņa pārmetoši uzlūko mani pār brillēm. Viņa ir vienisprātis ar Kristjenu.
– Labi, es ēdīšu. Noslēp savu niezošo plaukstu, lūdzu.
Kristjens pat nepasmaida, tikai turpina bargi skatīties uz mani. Es negribīgi satveru nazi un dakšiņu un nogriežu kumosu gaļas. Ak Dievs, tā ir neprātīgi garda. Es esmu izsalkusi, pat izbadējusies, tāpēc labprāt košļāju gaļu, un Kristjens manāmi nomierinās.
Mēs ēdam klusēdami. Mūzika ir mainījusies. Fonā klusi dzied sieviete, un viņas vārdi atbalso manas domas. Kopš Kristjens ienāca manā dzīvē, esmu neatgriezeniski pārvērtusies.
Es pametu skatienu uz savu nelaimīgo vīrieti. Viņš ēd un vēro mani. Kvēlajā skatienā apkopotas ilgas, iekāre un nemiers.
– Vai zini, kas dzied? – es mēģinu ievirzīt sarunu normālās sliedēs.
Kristjens brīdi klausās. – Nē… bet viņa ir prasmīga.
– Man arī viņa patīk.
Kristjena lūpās beidzot parādās ierastais noslēpumainais smaids. Ko tas nozīmē?
– Par ko tu domā? – es jautāju.
Viņš papurina galvu un nosaka: – Ēd!
Esmu jau apēdusi pusi savas porcijas. Vairs nevaru iedabūt sevī ne kumosu. Ko man darīt?
– Man jau pietiek. Vai esmu apēdusi tik daudz, lai kungs būtu apmierināts?
Viņš bezkaislīgi lūkojas uz mani un neatbild. Pēc brīža viņa skatiens pievēršas pulkstenim.
– Tiešām vairs neesmu izsalkusi, – es piebilstu, iemalkodama lielisko vīnu.
– Mums drīz jāiet. Teilors ir klāt, un tev rīt jābūt gatavai darbam.
– Tev arī.
– Man vajag daudz mazāk miega nekā tev, Anastasija. Kaut ko tu tomēr esi apēdusi.
– Vai mēs neatgriezīsimies ar helikopteru?
– Nē, es nospriedu, ka vēlos iedzert. Mūs aizvedīs Teilors. Turklāt šādi man izdosies pavadīt vairākas stundas kopā ar tevi mašīnā. Ko gan citu mēs darīsim, ja ne runāsim?
Ak tāds ir viņa plāns!
Kristjens pasauc viesmīli un lūdz rēķinu, bet pēc tam paņem tālruni un piezvana.
– Mēs esam restorānā Le Picotin, Sautvestas Trešajā avēnijā. – Viņš beidz sarunu.
– Tu ar Teiloru runā ļoti strupi. Tāpat kā ar pārējiem, starp citu.
– Es tikai lieki netērēju vārdus, Anastasija.
– Šovakar gan tā nav. Nekas nav mainījies, Kristjen.
– Es vēlos tev kaut ko piedāvāt. – Viss jau sākās ar piedāvājumu.
– Šis būs citāds.
Atgriežas viesmīlis, un Kristjens viņam pasniedz kredītkarti, pat neielūkojies rēķinā. Kamēr viesmīlis darbojas ar karti, Kristjens domīgi vēro mani. Novibrē viņa telefons, un viņš paskatās uz to.
Viņš vēlas izteikt piedāvājumu? Kas tagad notiks? Man prātā iešaujas vairākas iespējas: nolaupīšana, darbs viņa birojā. Nē, tas neizklausās pareizi.
Kristjens ir pabeidzis maksāšanas procedūru. – Nāc. Teilors mūs jau gaida.
Mēs pieceļamies, un viņš satver manu roku.
– Nevēlos tevi pazaudēt, Anastasija. – Viņš
