kas ietilpst vecuma grupā no divdesmit līdz četrdesmit gadiem, tad šo skaitli varētu samazināt vēl uz pusi. Tātad līdz trīssimt sešdesmit jauniem vīriešiem. Un vēl Tibo nosprieda, ka lielākā daļa šo vīriešu noteikti pazīst meklēto sievieti vai vismaz ir pazinuši pirms pieciem gadiem. Tie varētu būt viņas skolasbiedri, jo pilsētiņā ir tikai viena skola. Ja viņa nav precējusies, vīrieši noteikti viņu pazīst. Vēl jau arī ir iespējams, ka viņa ir precējusies – meitenes Dienvidu mazpilsētās iziet pie vīra salīdzinoši agri. Kāda starpība, viņš vispirms ķersies pie šī pavediena. Fotogrāfijas otrā pusē rakstītie vārdi “Sargi sevi! E.” viņam nešķita pietiekami romantiski, lai tos veltītu tuvam draugam vai līgavainim. Tur nebija ne vēsts no “Mīlu” vai “Ilgošos pēc tevis”. Parakstā tikai vārda pirmais burts. Vienkārši draugs.
Mazāk nekā desmit minūšu laikā aptaujājamo vīriešu skaits bija sarucis no divdesmit diviem tūkstošiem līdz trīssimt sešdesmit. Nav slikts rādītājs. Pietiekami labs, lai ķertos pie darba. Protams, ar nosacījumu, ka tolaik, kad uzņemta šī fotogrāfija, sieviete dzīvojusi Hemptonā. Pieņemot, ka viņa nav bijusi iebraucēja.
Tibo zināja, ka šis nosacījums ir vērā ņemams. Tomēr no kaut kā taču meklēšana jāuzsāk, turklāt viņa šeit ir bijusi.
Tā vai citādi, kaut ko taču viņš uzzinās, lai meklēšanu turpinātu.
Kur pulcējas pilsētas neprecētie vīrieši? Vīrieši, ar kuriem viņš varētu uzsākt sarunu? Satiku viņu pirms pāris gadiem. Viņa teica, lai piezvanu, kad atkal atbraukšu. Diemžēl esmu piemirsis viņas vārdu un pazaudējis telefona numuru…
Bāri. Biljarda zāles.
Šāda izmēra pilsētiņā nevarētu būt vairāk par trim vai četrām izklaides vietām. Bāros un biljarda zālēs ir papilnam alkohola, piedevām ir sestdienas vakars. Tur būs bariem vīriešu. Tibo parēķināja, ka, tā vai citādi, pie meklētās atbildes tiks jau tuvāko divpadsmit stundu laikā.
Viņš palūkojās uz Zevu.
– Man šķiet, ka šovakar tev būs jāizklaidējas vienatnē. Varētu jau ņemt tevi līdzi, bet tad tev būs jāpaliek uz ielas, un es nezinu, cik ilgi.
Nodūris galvu un izkārtu mēli Zevs turpināja iet. Noguris un pārkarsis. Bet Zevam bija vienalga.
– Es ieslēgšu gaisa kondicionieri, labi?
Piektā nodaļa
Sestdienas vakars. Pulkstenis rādīja desmito vakara stundu, bet viņš bija iestrēdzis mājā kopā ar bērnu. Lieliski. Vienkārši lieliski.
Bet kā gan citādi šī diena varēja beigties? Vispirms kāda meitene gandrīz viņu pieķer ar fotoaparātu rokās, tad pazūd dienesta fotoaparāts, piedevām Logans Tai-bolts pārdur viņa automašīnai riepas. Un vēl ļaunāk – viņam nācās paskaidrot Apgabala Šerifa kungam, kā viņš pazaudējis fotoaparātu un kā ticis pie pārdurtām riepām. Kā jau Kleitons bija paredzējis, tēvs bija pārskaities un nenoticēja viņa sacerētajai pasaciņai. Viņš turpināja apbērt dēlu ar jautājumiem. Beigās viņš jau bija gatavs vecajam iegāzt pa seju. Lai arī vairums ļautiņu viņa tēvu uzskatīja par dižu vīru, tas vēl viņam nedeva tiesības izturēties pret dēlu kā pret idiotu. Lai nu kā, bet Kleitons turējās pie saviem meliem – viņam licies, ka pamanījis kādu, kas tiek meklēts, braucis tam nopakaļ un nelaimīgā kārtā pārbraucis pāris naglām.
Un fotoaparāts? Nejautā par to man! Es pat nezinu, vai tas bija patruļmašīnā. Tie nebija izcili meli, to viņš apzinājās, bet pietiekami labi.
Noliecies un aplūkojis riepas, tēvs paziņoja:
– Drīzāk gan izskatās, ka riepas pārdurtas ar medību dunci.
– Es tev teicu, ka pārbraucu naglām.
– Tur nekādi būvdarbi nenotiek.
– Es nezinu, kā tas gadījās! Es tikai stāstu to, kā notika.
– Kur ir naglas?
– Kā lai es to zinu? Iemetu krūmos.
Vecais vīrs negribēja uzķerties, bet Kleitons pietiekami labi zināja, ka viņam jāturas pie izdomātā stāsta. Nekad neatkāpies no saviem vārdiem. Tikko atkāpsies no teiktā, ķeza garantēta. Pratināšanas pamatprincips.
Galu galā vecajam apnika prašņāt, Kleitons uzlika rezerves riteņus un brauca uz darbnīcu, kur tās nomainīja pret oriģinālajām riepām. Pāris stundu bija zaudētas, un viņš bija palaidis garām tikšanos ar kādu Loganu Tai-bolta kungu. Nevienam, atkārtoju, nevienam nav ļauts tā izrīkoties ar Kītu Kleitonu, kur nu vēl tādam hipiju klaidonim, kurš iedomājies, ka drīkst apčakarēt šerifa palīgu.
Atlikušo pēcpusdienas daļu viņš pavadīja, braukādams pa Ārdenas ielām un taujādams, vai kāds nav redzējis noaugušo klaidoni. Tādu subjektu nav iespējams neievērot, ja nu vienīgi tā briesmoņa dēļ, kas viņu pavada. Pūliņi bija velti, un tas viņu satracināja vēl vairāk, jo bija skaidrs, ka šis Tai-bolts viņam melojis, acīs skatīdamies, bet viņam tas nav pielēcis.
Bet viņš to puisi sameklēs. Nav pamata šaubīties, kaut vai tikai fotoaparāta dēļ. Pareizāk sakot, bilžu dēļ. Īpaši to citu bilžu dēļ. Vismazāk viņš vēlējās, lai Tai-bolts iesoļotu šerifa kantorī un noliktu aparātu uz letes vai, vēl ļaunāk, dotos uz avīzes redakciju. Ja fotoaparāts uzrastos šerifa kantorī, tas būtu mazākais ļaunums, jo tēvs varētu šo nesmukumu noklusēt. Tēvs, saprotams, viņu uz dažām nedēļām nosēdinātu pie rakstāmgalda, bet turētu muti. Lai nu kāds bija viņa tēvs, muti turēt viņš prata.
Bet avīzes… tas jau ir cits stāsts. Skaidrs, ka vectēvs izmantotu sakarus un darītu visu iespējamo, lai ziņa neaizietu tautās, tomēr diez vai viņam izdotos pilnībā noslēpt šo informāciju. Bildes bija pikantas, tās aplidotu pilsētu vēja spārniem ar vai bez pavadošā raksta. Kleitons jau tāpat tika uzskatīts par ģimenes melno avi, tāpēc viņam nepavisam nebija vajadzīgs vēl kāds skandāls, kas dotu iemeslu vectēvam izgāzt dusmas pār viņa galvu. Vectēvs vispār bija tendēts uz negatīvismu. Kur tas laiks, bet viņš vēl aizvien niknojās par to, ka Kīts un Beta pašķīrās. Kāda viņam daļa? Un dzimtas saietos viņš nevarēja vien beigt atgādināt, ka mazdēlam nav koledžas izglītības. Kleitona sekmes bija pietiekami labas, lai iestātos koledžā, tomēr viņš nespēja iedomāties, ka vēl četrus gadus nāktos deldēt skolas solu. Tāpēc viņš pievienojās tēvam apgabala šerifa kantorī. Tas bija pietiekami, lai večuks nomierinātos. Pusi savas dzīves Kīts bija aizvadījis, izpatīkot vectēvam.
Šoreiz viņam nebija izvēles. Lai gan Kītam vectēvs – dedzīgs Dienvidu baptists, kurš katru svētdienu apmeklēja dievkalpojumu, bet dzeršanu un dejas uzskatīja par grēku, kas Kleitonam allaž bija licies smieklīgi, – ne visai patika, viņš zināja, kas no viņa tiek gaidīts. Un jāteic, ka pliku koledžas skuķu bildēšana gluži neietilpa darāmo lietu sarakstā. Tāpat arī citas bildes, kurās viņš un citas daiļavas bija redzamas visnotaļ kompromitējošās pozās. Ja tas nāktu gaismā, vectēvs būtu pamatīgi apbēdināts, un viņš nebija no tiem, kas piedod šādu pāridarījumu, pat savas ģimenes piederīgajam. Jo īpaši ģimenes piederīgajam. Kleitonu dzimta Hemptonas apgabalā dzīvoja kopš tūkstoš septiņsimt piecdesmit
