saausījās.
– Vai viņam ir suns? Mugursoma? Tāds noskretis, kā no meža iznācis?
– Nē.
– Esi pārliecināts?
– Jā. Viņš spēlē pūlu. Bet ieklausies. Gribēju tev pateikt, ka viņam ir tavas bijušās sievas fotogrāfija.
Tas bija kas negaidīts. Kīts centās izlikties bezrūpīgs.
– Un tad? – viņš vaicāja.
– Es tikai domāju, ka tu vēlētos zināt. – Kādēļ man būtu par to jāuztraucas?
– Es nezinu.
– Saprotams, ka tu nezini. Sasodīts!
Nolicis klausuli, Kīts nosprieda, ka tam puisim smadzeņu vietā galvā ir kartupeļu salāti, tad pārlaida skatienu virtuvei. Tik tīrs, cik nu vispār iespējams. Puika kā parasti labi pastrādājis. Viņš teju vai skaļi paslavēja zēnu, tad pamanīja, cik sīks izskatās viņa dēls. Skaidrs, ka pie tā vainīgi gēni, pāragra vai kavēta augšana un tamlīdzīgi, tomēr no svara ir arī veselība. Tā bija visiem zināma patiesība. Pareizs uzturs, vingrinājumi, daudz atpūtas. Tas ir pats pamats; katra māte to bērniem stāsta. Un mātēm ir taisnība. Ja kārtīgi neēd, tu nevari augt. Ja pietiekami nesporto, neattīstās muskuļi. Un kad tad cilvēks aug, kā jums šķiet? Naktī! Kad organisms atjauno spēkus. Kad cilvēki sapņo.
Kīts bieži prātoja, vai Bens pie mammas pienācīgi izguļas. Kleitons zināja, ka ar Bena apetīti viss ir kārtībā – zēns notiesāja gan hamburgerus, gan ceptos kartupelīšus. Viņš zināja, ka puika ir arī aktīvs. Tad varbūt nepietiekams miegs kavēja augšanas procesu? Puika taču negribēs palikt par liliputu, vai ne? Saprotams, ka nē. Turklāt Kīts vēlējās palikt viens. Gribēja pafantazēt par to, ko izdarīs ar Tai-boltu, ja viņi vēl satiksies.
Viņš ieklepojās.
– Ben? Ir jau pavēls, vai tev tā nešķiet?
Sestā nodaļa
Atgriežoties no biljarda zāles motelī, Tibo atcerējās savu otro misiju Irākā.
Tas bija tā: pirmās divīzijas piektais bataljons kopā ar citām karaspēka vienībām 2004. gada pavasarī tika dislocēts Fallūdžā, lai mazinātu strauji pieaugošo nemieru vilni, kas aizsākās pēc Bagdādes krišanas pagājušajā gadā. Civiliedzīvotāji nojauta, kas sagaidāms, tāpēc bēga no pilsētas, pamatīgi nosprostojot visas šosejas. Dienas laikā evakuējās vismaz trešā daļa pilsētas iedzīvotāju. Vispirms uzbrukumā devās gaisa spēki, tad nāca jūras kājnieki. Viņi virzījās uz priekšu kvartālu pa kvartālam, no mājas uz māju, no istabas uz istabu, un tā bija viena no sīvākajām kaujām kopš karaspēka ienākšanas Irākas teritorijā. Pēc trīs dienu sīvām kaujām karaspēka kontrolē bija nonākusi ceturtā daļa pilsētas. Tomēr lielais civiliedzīvotāju upuru skaits mudināja pārtraukt uguni. Tika pieņemts lēmums pārtraukt operāciju, un lielākā daļa karaspēka vienību, ieskaitot Tibo vienību, tika atsauktas.
Daļa vienības tomēr palika.
Militārās operācijas otrajā dienā Tibo un viņa rotai tika dota pavēle pārbaudīt rūpniecības rajonu pilsētas dienvidos, kur, kā runāja, kādā ēkā bija paslēpti ieroču krājumi. Konkrēta ēka netika norādīta – tā varēja būt jebkura no duča aplupušu celtņu, kas puslokā ieskāva gāzes apakšstaciju. Tibo rota virzījās uz priekšu norādītajā rajonā, tuvojās ēkām, metot plašu loku ap gāzes apakšstaciju. Puse rotas to apgāja no labās puses, otra puse – no kreisās. Valdīja klusums, tad piepeši tas beidzās. Gāzes apakšstacijā negaidot nogranda eksplozija. Debesīs uzšāvās liesmas, sprādziena vilnis plosīja bungādiņas un noguldīja pusi vīru. Tibo bija apstulbis, zaudējis perifēro redzi, bet pārējais šķita izplūdis. Tūliņ no logiem un jumtiem virs karavīru galvām un izdegušo automašīnu vrakiem aiz muguras sāka birt ložu krusa.
Tibo atjēdzās guļam zemē līdzās Viktoram. Viņiem blakus bija vēl divi rotas karavīri – Mets un Kevins, jeb Trakais Suns un K-Cilvēks. Vienā acumirklī viņi atcerējās apmācību nometnē apgūto. Pamodās karavīru brālība. Par spīti straujajam uzbrukumam, par spīti bailēm, par spīti gandrīz drošai nāvei, Viktors pastiepa roku pēc šautenes, paslējās uz viena ceļgala un sāka šaut ienaidnieka virzienā. Šāviens sekoja šāvienam, viņš koncentrējās, ikviena Viktora kustība bija mierīga un nosvērta. Trakais Suns pastiepās pēc sava ieroča un sekoja Viktora piemēram. Cits pēc cita viņi pacēla galvu, cita pēc citas veidojās ugunsvienības. Šāviens. Aizsegā. Uz priekšu. Ja nu vienīgi viņi nevarēja pakustēties. Viņiem nebija, kurp pārvietoties. Nokrita viens jūras kājnieks, tad otrs. Sekoja trešais un ceturtais. Papildspēki ieradās gandrīz pēdējā brīdī. Lode bija pārrāvusi Trakā Suņa augšstilba artēriju; lai arī viņam bija uzlikts žņaugs, puisis noasiņoja dažu minūšu laikā. Kevins saņēma lodi galvā un nomira vienā acumirklī. Desmit citu kareivju bija ievainoti. Tikai daži bija palikuši neskarti. Tibo un Viktors bija starp tiem.
Kāds no jaunajiem vīriešiem biljarda zālē, ar kuriem Tibo bija uzsācis sarunu, viņam atgādināja Trako Suni. Viņi varētu būt brāļi – tikpat garš un smags, tādas pašas krāsas mati, tas pats runas veids. Vienubrīd Tibo gandrīz tam pat noticēja, tad atcerējās, ka tas vienkārši nav iespējams.
Viņš zināja šīs spēles cenu. Mazpilsētās svešinieki allaž izsauc aizdomas. Neilgi pirms Tibo atstāja biljarda zāli, viņš pamanīja kaulainu puisi ar pūtainu seju, kurš satraukti runāja pa telefonu līdzās tualetes durvīm un manāmi nervozēja, atskārtis, ka Tibo to pamanījis. Jau pirms šī zvana viņš bija licies tramīgs, tāpēc Tibo pieņēma, ka puisis zvana vai nu meklētajai sievietei, vai arī kādam, kurš sievieti pazīst. Aizdomas apstiprinājās brīdī, kad Tibo atstāja biljarda zāli. Kā jau viņš bija paredzējis, jaunais vīrietis bija viņam sekojis līdz ārdurvīm, lai uzzinātu, uz kuru pusi Tibo dosies. Šī iemesla dēļ Tibo izmeta loku pretējā virzienā un tikai tad devās uz moteli.
Ieradies biljarda zālē, viņš pagāja garām bāram un taisnā ceļā devās pie biljarda galdiem. Tibo ātri vien noskatīja atbilstošās vecuma grupas vīriešus, no kuriem lielākā daļa šķita neprecēti. Uzaicināja iesaistīties spēlē, un drīz vien bumbiņas ripoja grabēdamas. Izturējās jauki, zaudēja vairākas partijas, pāris reižu uzsauca alu, un drīz vien puiši atbrīvojās. It kā starp citu uzsāka sarunu par sabiedrisko dzīvi pilsētiņā. Pāris sitienu apzināti nopūdelēja. Apsveica pretiniekus, ja tiem veicās.
Pēdīgi vietējie sāka viņu izprašņāt. No kurienes ieradies? Ko dara pilsētā? Viņš minstinājās, reizi pa reizei nokremšļojās, nomurmināja kaut ko nesaprotamu par kādu meiteni, tad mainīja sarunas tematu. Uzkurināja vietējo puišu ziņkāri. Uzsauca vēl pāris aliņu un, kad vietējie atkal uzsāka tincināšanu, viņš beidzot atklāja kārtis: pirms pāris gadiem kopā ar draugu apmeklējis pilsētiņā gadatirgu un saticis kādu meiteni. Klausītāji uzķērās. Tibo turpināja klāstīt, cik lieliska meitene viņa bijusi, sacījusi, lai noteikti viņu uzmeklē, ja vēl kādreiz iegriezīsies pilsētā. Viņš ļoti vēloties sievieti satikt, tikai, sasodīts, neatceroties viņas vārdu.
– Tu neatceries viņas vārdu, puiši neticīgi izsaucās?
– Nē, Tibo atbildēja. Man ir īsa atmiņa uz
