Interjers – gluži tas pats stāsts. Mājas karkass bija labā stāvoklī, bet interjers tā vien prasījās pēc mūsdienīgiem uzlabojumiem, jo īpaši virtuvē un vannas istabās. Nena to zināja, šad un tad par to ieminējās, bet šīs ieceres vienmēr izrādījās pārāk mazsvarīgas, lai īstenotu. Turklāt Betai bija jāatzīst, ka šai vietai piemita vienreizējs valdzinājums. Ne tikai pagalmam, kas bija īsta oāze, bet arī pašai mājai. Nena gadiem ilgi bija apmeklējusi dažādas senlietu tirgotavas. Viņa dievināja jebko, kas nāca no deviņpadsmitā gadsimta Francijas. Nedēļas nogalēs viņa ar prieku apmeklēja izpārdošanas garāžās, rakņādamās pa vecu gleznu krājumiem. Viņai ārkārtīgi patika gleznas, un viņa bija sadraudzējusies ar neskaitāmiem Dienvidu štatu gleznu galeriju īpašniekiem. Gleznas karājās teju pie visām sienām. Reiz Beta papētīja internetā un noskaidroja, ka vairāki šo mākslinieku darbi atrodas Ņujorkas Metropolitēna Mākslas muzejā, Sanmarino Hantingtona bibliotēkā, Kalifornijā. Kad viņa par to ieminējās, Nena tikai piemiedza ar aci un noteica: “Tas ir kā malkot šampanieti, vai ne?” Nenas kodolīgie izteicieni bieži vien slēpa viņas instinktus, kas bija asi kā žilete.
Uzkāpusi uz lieveņa un atvērusi mājas durvis, Beta sajuta tik spirdzinošu vēsmu, ka sastinga durvju ailē un baudīja tīkamo dzestrumu.
– Ver ciet durvis, – Nena pār plecu uzsauca, – tu laid ārā vēsumu.
Vecmāmiņa krēslā pagriezās un pārlaida mazmeitai vērtējošu skatienu.
– Izskatās, ka tev ir karsti.
– Man ir karsti.
– Cik noprotu, birojā šodien ir karsts kā krāsnī.
– Domā?
– Domāju, ka tev vajadzēja atvērt durvis uz suņu mītni, kā tev sacīju. Bet tās ir tikai manas domas. Nāc iekšā un pasēdi kādu brīdi vēsumā.
Beta piegāja tuvāk televizoram.
– Kā tad brašuļiem sokas?
– Kā burkānu buntītei.
– Vai tas nozīmē labi vai slikti?
– Vai burkāni var spēlēt beisbolu?
– Domāju, ka nē.
– Tad tu zini atbildi.
Beta pasmaidīja un devās uz virtuvi. Nena vienmēr īgņojās, ja “Braves” zaudēja spēli.
Beta izvilka no saldētavas ledus trauciņu un izknibināja no tā dažus ledus kubiciņus. Iemetusi tos glāzē, viņa to piepildīja ar ūdeni un alkaini remdēja slāpes. Atskārtusi, ka ir izsalkusi, viņa paņēma banānu no augļu trauka un atgriezās dzīvojamā istabā. Viņa iekārtojās uz dīvāna roku balsta un juta, kā sviedri iztvaiko vēsajā gaisā. Viņa uzmeta skatienu Nenai, tad spēlei televizorā. Gribējās pavaicāt, cik tad punktu komanda ir nopelnījusi, bet viņā zināja, ka Nena nenovērtēs viņas humoru. Ne šodien, kad brašuļi spēlēja kā burkāni buntītē. Ielūkojusies pulkstenī, viņa nopūtās. Laiks atgriezties birojā.
– Bija jauki pabūt pie tevis, Nena.
– Man tāpat, dārgumiņ. Tikai nepārkarsējies.
– Darīšu, ko varēšu.
Beta devās uz biroju un neapmierināti pavērās uz tukšo automašīnu stāvvietu. Tas nozīmēja, ka suņa saimnieki tā arī nav parādījušies. Toties pa piebraucamo ceļu tuvojās kāds vīrietis, un viņam līdzās gāja vācu aitu suns. No ceļa viņiem aiz muguras cēlās putekļu vērpetes. Suns soļoja, galvu nodūris un mēli izkāris. Beta brīnījās, kāpēc viņi ir ārā tik karstā dienā kā šī. Pat dzīvnieki labprātāk palika telpās. Nedaudz padomājusi, viņa atskārta, ka šī ir pirmā reize, kad kāds ierodas šeit kājām. Lai kas tas arī būtu, šis vīrietis nebija iepriekš pieteicis vizīti. Cilvēki, kas vēlas atstāt mītnē savus suņus, vienmēr iepriekš par to brīdina.
Nospriedusi, ka viņi sasniegs ēku vienā laikā, Beta pamāja vīrietim ar roku un bija ļoti pārsteigta, ka viņš sastingst, viņu ieraugot. Arī suns apstājās un saspicēja ausis. Pirmais, kas Betai iešāvās prātā – suns ir ļoti līdzīgs Oliveram, vācu aitu sunim, ko Nena atveda mājās, kad Betai bija trīspadsmit. Tāds pats melni brūns kažoks, tāds pats galvas pagrieziens, tāda pati drosmīga stāja svešinieku klātbūtnē. Nē, Olivers viņu nebiedēja. Pa dienu viņš bija Dreika suns, bet naktī vienmēr gulēja pie viņas gultas, jo Betas klātbūtnē viņš allaž jutās ērti.
Iegrimusi atmiņās par Dreiku un Oliveru, viņa pirmajā mirklī pat nepamanīja, ka svešinieks vēl nav izkustējies no vietas. Un neko nav sacījis. Dīvaini. Varbūt viņš cerēja satikt Nenu. Svešinieka seju viņa nespēja saskatīt, pār to krita ēna. Piegājusi pie biroja, viņa noņēma zīmīti un atvēra durvis. Gan jau vīrietis ienāks, kad būs tam gatavs. Apgājusi letei otrā pusē un ieraudzījusi ar vinilu apvilkto krēslu, viņa atskārta, ka aizmirsusi dvielīti. Sasodīts!
Nospriedusi, ka jāsagatavo veidlapa, lai noformētu svešinieka suņa uzņemšanu, viņa paķēra no dokumentu skapja lapu un piestiprināja to uz dokumentu paliktņa. Beta sameklēja pildspalvu un kopā ar veidlapu nolika uz letes tieši tajā mirklī, kad durvīs parādījās svešinieks un viņa suns. Viņi saskatījās, vīrietis pasmaidīja; tā bija viena no retajām reizēm Betas mūžā, kad viņa bija zaudējusi valodu.
Tas nebija saistīts ar skatienu kādu vīrietis viņai veltīja. Lai cik neprātīgi tas liktos, vīrietis lūkojās uz viņu tā, it kā viņi būtu pazīstami. Bet viņa nekad šo vīrieti nav satikusi;
to viņa droši var apgalvot. Viņa noteikti vīrieti atcerētos, kaut vai tāpēc, ka viņš atgādināja Dreiku. Gluži kā Dreiks, vīrietis bija gandrīz sešas pēdas garš un kalsns, muskuļainām rokām un platiem pleciem. Saulē pabalējušies džinsi un T krekls izcēla viņa raupjo ārieni.
Bet tās arī viss. Dreika acis bija brūnas ar gaišbrūnu maliņu, savukārt svešinieka acis bija zilas. Ja Dreiks vienmēr apcirpa īsus matus, svešinieks bija noaudzis, pat mežonīgs. Beta ievēroja, ka svešinieks nebija pārāk nosvīdis, lai gan bija ieradies kājām.
Piepeši viņā pamodās pašpārliecinātība, un viņa aizgriezās tieši brīdī, kad svešais spēra soli tuvāk letei. Ar acs kaktiņu viņa vēroja, kā vīrietis paceļ plaukstu un dod sunim zīmi. Viņa tūkstošiem reižu bija redzējusi Nenu tā darām. Svešinieka suns, kurš sekoja pat niecīgākai kustībai, sastinga uz vietas. Tātad suns ir labi apmācīts, tas nozīmē, ka vīrietis ieradies, lai suni uz kādu laiku atstātu viesnīcā.
Конец ознакомительного фрагмента.
Текст предоставлен ООО «ЛитРес».
Прочитайте эту книгу целиком, купив полную легальную версию на ЛитРес.
Безопасно оплатить книгу можно банковской
