sevišķa, – Čundo attrauca. – Es neesmu bārenis.
Tad Džils pajautāja:
– Pastāsti par pēdējo reizi, kad redzēji savu tēvu.
Ratiņi nemitīgi rāvās ārā no rokām. Čundo ikreiz bija spiests atliekties atpakaļ, un apavi slīdēja pa ietvi.
– Nekādas atvadu viesības vai kas tamlīdzīgs netika sarīkots.
Ratiņi rāvās uz priekšu, un to smagums vilka Čundo līdzi pāris metru, līdz viņam izdevās nobremzēt uz asfalta.
– Patversmē es uzturējos ilgāk par visiem. Mani neviens neadoptēja, jo tēvs nepieļautu, lai kāds aizved viņa vienīgo dēlu. Tovakar viņš atnāca, mēs sadedzinājām savas gultas, tāpēc es gulēju uz grīdas… Džil, palīdzi man!
Piepeši ratiņi uzņēma lielu ātrumu. Čundo paklupa, rokturis izslīdēja no tvēriena, un ratiņi šāvās lejup pa nogāzi. – Džil! – viņš iebļāvās, redzēdams, kā nasta aiztraucas prom. Ripojot pāri stāvlaukumam, ratiņi kratīdamies pārbrauca pāri betona izciļņiem, atsitās pret tālāko apmali un uzlidoja augstu gaisā, bet melnā soma izlidoja no ratiem un nokrita tumšajās smiltīs.
Viņš pagriezās, bet Džils nekur nebija redzams.
Čundo izskrēja liedagā, pasteigdamies garām somai un ievērodams, cik neparasti tā nokrītot saliekusies. Nonācis pie pašas ūdens malas, viņš uzmanīgi vērās viļņos, taču virsnieku So nekur neredzēja. Viņš izrakņāja kabatas – ne kartes, ne pulksteņa, ne lukturīša. Nometies četrrāpus, viņš pūlējās atgūt elpu. Garām aizplīvoja grafīta krāsas kleita – te vēja piepūsta, te saplakusi, tā aizvēlās pa smiltīm un izgaisa nakts tumsā.
Uzmeklējis somu, Čundo apvēla to otrādi un mazliet pavilka rāvējslēdzēju. No somas iekšpuses uzvējoja siltums. Viņš noplēsa līmlenti no sievietes nobrāztās sejas. Dziedātāja uzrunāja viņu japāniski.
– Es nesaprotu, – viņš atzina.
Tad viņa atkārtoja korejiski: – Paldies Dievam, jūs mani izglābāt!
Sievietes seja bija nobrāzta un uztūkusi.
– Kāds trakais mani iebāza somā, – viņa stāstīja. – Paldies Dievam, ka gadījāties tuvumā. Es jau baidījos, ka man gals klāt. Bet tad ieradāties jūs un mani atbrīvojāt.
Jau atkal Čundo paraudzījās apkārt, mēģinādams saskatīt Džilu, taču noģida, ka lūkojas velti.
– Paldies, ka izpestījāt mani, – Rumina turpināja. – Nudien tencinu par to, ka atbrīvojāt mani.
Čundo ar pirkstiem pataustīja līmlenti. Lipīgums bija stipri mazinājies. Pie līmlentes bija pielipusi viņas matu šķipsna.
Viņš palaida to pa vējam.
– Mans Dievs! – sieviete izdvesa. – Jūs esat no viņiem…
Vēja brāzma iepūta somā smiltis, tās iebira viņai acīs.
– Tici man, es zinu, ko tu pārdzīvo, – viņš atzina.
– Tev nav jābūt sliktajam, – viņa teica. – Es saredzu tevī labo. Izlaid mani brīvībā, un es tev uzdziedāšu. Tu pat nevari iedomāties, cik labi es dziedu.
– Tava dziesma nedod man mieru, – viņš sacīja. – Par zēnu, kurš ezera vidū pārstāj airēt.
– Tā bija tikai viena ārija, – Rumina bilda. – No operas izrādes, kur ir daudz sižeta blakuslīniju, pavērsienu un nodevību.
Čundo pieliecās tuvāk. – Vai zēns beidz airēt tāpēc, ka viņš ir izglābis meiteni un pretējā krastā būs spiests atdot viņu saviem priekšniekiem? Vai arī zēns ir nozadzis meiteni un zina, ka viņu gaida sods?
– Tas ir stāsts par mīlestību, – Rumina sacīja.
– To es saprotu, – Čundo atteica. – Bet kas notiek tālāk? Varbūt viņš apzinās, ka ir nolemts darba nometnei?
Rumina nopētīja Čondo seju, it kā viņš zinātu atbildi.
– Kā tas beidzas? – viņš neatlaidās. – Kas ar viņiem notiek?
– Izlaid mani, un es pastāstīšu, – sieviete kaulējās. – Atver somu, un es nodziedāšu tev beigas.
Čundo satvēra rāvējslēdzēju, aizvilka ciet un teica:
– Turi acis vaļā. Es zinu, ka neko nevari saskatīt. Taču, lai notiek kas notikdams, never acis ciet. Tumsa un šaurība nav tavi ienaidnieki.
Viņš aizstiepa somu līdz ūdens malai. Okeāna viļņu vēsās putas nošļāca apavus, kamēr viņš raudzīja saskatīt ūdens klajā virsnieka So laivu. Kad vilnis pārvēlās smiltīm un nolaizīja somu, nolaupītā iekliedzās. Čundo nekad nebija dzirdējis kādu tā spiedzam. No tālienes jūrā uz viņu pusi pazibēja gaismas stars. Virsnieks So bija sadzirdējis spalgo kliedzienu. Viņš piestūrēja piepūšamo laivu, un Čundo iestiepa somu bangās. Satvēruši rokturu siksnas, abi ievēla nastu laivā.
– Kur ir Džils? – taujāja virsnieks So.
– Džils ir pazudis, – Čundo paskaidroja. – Vienu mirkli atradās man blakus un nākamajā vairs nebija.
Abi stāvēja līdz ceļiem ūdenī, pūlēdamies nostabilizēt laivu. Virsnieka So acīs atmirdzēja pilsētas ugunis.
– Vai zini, kas notika ar pārējiem misiju vadītājiem? – viņš pavaicāja. – Kādreiz mēs bijām četri. Tagad es esmu palicis viens. Pārējie atrodas Devītajā cietumā. Vai tu esi par tādu dzirdējis, tuneļu iedzīvotāj? Viss cietums ir izvietots zem zemes. Tās ir raktuves, un tie, kas tur nonāk, vairs nekad neredz sauli.
– Baidīdams mani, jūs neko nespēsiet mainīt. Es nezinu, kur viņš ir.
Virsnieks So tomēr gribēja stāstīt.
– Raktuvēs iekļūst pa dzelzs vārtiem, un, ieejot pa tiem, viss beidzas. Teritorijā nav ne sargu, ne ārstu, ne ēdnīcas, ne ateju. Tu rocies tumsā un, sadabūjis mazliet rūdas, uzstiep to virszemē un cauri vārtu restēm samaini pret pārtikas batoniņiem, svecēm un cērtēm. Pat līķi paliek, kur krituši.
– Viņš var atrasties jebkur, – Čundo aizrādīja. – Viņš prot japāņu valodu.
No somas atskanēja Ruminas balss. – Es varu jums palīdzēt, – viņa piedāvājās. – Es pazīstu Ņiigatu kā savus piecus pirkstus. Izlaidiet mani, un es zvēru, ka viņu atradīšu.
Vīrieši nelikās zinis.
– Kas tas puisis ir? – Čundo vaicāja.
– Kāda ministra izlutinātais dēliņš, – virsnieks So paskaidroja. – Tā man stāstīja. Tēvs viņu te atsūtīja, lai
