Bāreņu pavēlnieka dēls. Adams Džonsons

Чтение книги онлайн.

Читать онлайн книгу Bāreņu pavēlnieka dēls - Adams Džonsons страница 6

Bāreņu pavēlnieka dēls - Adams Džonsons

Скачать книгу

izgrūda caur zobiem.

      – Vai par atalgojumu var palūgt kādu cilvēku? – Čundo iztēlojās māti braucam ar vilcienu uz Phenjanu.

      – Ko tad? Sievieti? – Virsnieks So īgnsi nopurināja savu umkyoung. – Jā, prasīt tu vari.

      Viņš atgriezās un izdzēra pudeli, atstādams dibenā tikai malciņu. To viņš pamazām iztukšoja mirstošajam karavīram uz lūpām, tad uz atvadām papliķēja zēnam pa krūtīm un novietoja tukšo pudeli piesvīdušajā padusē.

      Rekvizējuši vēl vienu kuģi, viņi devās otrajā braucienā. Cusimas šaurumā varēja saklausīt skaļus, varenus klikšķus. Tie atgādināja būkšķus, kas rodas, belžot pa krūtīm; tur dzelmē medīja kašaloti. Tuvojoties Dogo salai, piepeši no jūras redzēja slejamies granīta smailes – augšpusē baltas no putnu gvano un zemāk oranžas no neskaitāmām jūraszvaigznēm. Čundo lūkojas uz salas ziemeļu zemesragu, kuru viscaur klāja melnās vulkāniskās smiltis un punduregļu audzes. Šī pasaule bija radīta tikai sevis labad, bez jebkādas jēgas vai nolūka – ainava, kas nekalpos par pārākuma apliecinājumu kādam dižam vadonim.

      Šajā salā bija ierīkots slavens kūrorts, un virsnieks So cerēja pludmalē savākt kādu vientuļu tūristu. Taču salas aizvēja pusē ūdenī šūpojās tukša, melna, piepūšama Avon motorlaiva sešu vīru apkalpei ar piecdesmit zirgspēku Honda piekaramo motoru. Nolaiduši no kuģa klāja laiviņu, atbraucēji devās to izpētīt. Avon rādījās pamesta, tuvumā neviena neredzēja. Viņi pārkāpa tajā, un virsnieks So uz brīdi iedarbināja motoru un tad to izslēdza. Pēc tam, izcēluši no savas laiviņas degvielas tvertni, viņi kopīgiem spēkiem peldlīdzekli sašūpoja, un tas ātri pildījās ar ūdeni, līdz nogrima dibenā ar aizmuguri pa priekšu.

      – Tagad mēs esam pienācīga vienība, – noteica virsnieks So, apbrīnodams jauno laivu.

      Tajā brīdī virs ūdens parādījās nirējs.

      Vīrietis novilka masku un pārsteigts nedroši uzlūkoja savā laivā sēdošos trīs vīrus, tomēr pasniedza maisiņu ar jūras gliemežiem un ļāvās, lai Džils palīdz ierausties laivā. Nirējs izrādījās prāvāks par visiem, zem akvalangista tērpa izspiedās muskuļi.

      – Pasaki, ka mūsu laiva avarēja un nogrima, – virsnieks So lika Džilam.

      Džils uzrunāja nirēju, un tas strauji žestikulēja un iesmējās.

      – “Es zinu, ka jūsu laiva nogrima,” – Džils tulkoja. – “Tā gandrīz iebelza man pa galvu.”

      Pēkšņi nirējs pamanīja zvejas kuģi un pašķieba galvu.

      Džils paplīkšķināja nirējam pa muguru un bilda dažus vārdus. Nirējs cieši ieskatījās Džilam acīs, un viņu sagrāba panika. Atklājās, ka gliemežu zvejnieki nēsā pie potītes piestiprinātu īpašu nazi, un Čundo ilgi nopūlējās, līdz viņu pievārēja. Visbeidzot Čundo ar rokām un kājām aptvēra vīrieti no mugurpuses un žņaudza, izspiezdams no akvalangista tērpa ūdeni, līdz sāpju paņēmiens iedarbojās.

      Ieraudzījis nazi, Džils bija uzreiz izlēcis pāri bortam.

      – Velns parāvis, ko tu viņam pateici? – Čundo noprasīja.

      – Patiesību, – attrauca Džils, kūļādamies ūdenī.

      Virsnieks So bija ticis pie diezgan pamatīgas brūces apakšdelmā. Sāpju mocīts, viņš aizvēra acis.

      – Vēl būs jāpavingrinās, – viņš izdvesa.

      Ieslodzījuši nirēju zvejas kuģa kravas tilpnē, viņi turpināja ceļu uz lielo sauszemi. Tonakt viņi nolaida Avon ūdenī pie Fukuras pilsētas krastiem. Turpat pie Fukuras uz garās makšķerēšanas estakādes bija ierīkots vasaras atrakciju parks, kur stiepās laternu virtenes un veci ļaudis dziedāja karaoke uz publiskās skatuves. Čundo, Džils un virsnieks So uzkavējās motorlaivā aiz viļņlauža, gaidīdami, līdz izdzisīs atrakciju vilcieniņa trases neona gaismas un apklusīs idiotiskā ērģeļmūzika estakādes vidū. Visbeidzot estakādes galā parādījās vientuļš stāvs. Ieraugot tumsā gailam cigaretes galu, viņi saprata, ka tur pastaigājas vīrietis. Virsnieks So iedarbināja dzinēju.

      Laiva palēnām slīdēja gar krastu un tuvojās estakādei. Vietā, kur augstie viļņi sastapās ar estakādes stabiem, veidojās juceklis – daļa viļņu tiecās augšup, bet citi novirzījās perpendikulāri krastmalai.

      – Liec lietā savas japāņu valodas zināšanas, – virsnieks So pavēlēja Džilam. – Pasaki viņam, ka esi pazaudējis kucēnu, vai izdomā ko citu. Tiec tuvu klāt. Un gāz pāri margām. Kritiens būs augsts, un ūdens ir auksts. Kad uznirs, pats rausies uz laivu.

      Kad laiva nonāca krastā, Džils izkāpa. – Es iešu viens pats, – viņš pieteicās. – Šis būs mans darbs.

      – Nu nē, – virsnieks So nepiekrita. – Iesiet abi.

      – Nē, nopietni, – Džils uzstāja. – Es domāju, ka spēšu tikt galā.

      – Ārā! – virsnieks So pavēlēja Čundo. – Un uzliec tās sasodītās brilles.

      Šķērsojuši paisuma viļņus, abi nonāca nelielā laukumā. Te redzēja soliņus un skvēru, arī aizslēģotu tējas namiņu. Nemanīja nevienu statuju, tāpēc nevarēja pateikt, kam par godu skvērs izbūvēts. Koku zari līka no plūmēm, tās bija tik nogatavojušās, ka mizas plīsa un augļu sula pilēja uz rokām. Tas šķita neiespējami, tas viesa neuzticību. Uz soliņa snauduļoja kāds plukata, un viņi nudien nobrīnījās – cilvēks pārlaiž nakti, kur vēlas.

      Džils aplūkoja pilsētas namus visapkārt. Būvēti senlaicīgā stilā, tumšām sijām un dakstiņu jumtiem, taču varēja manīt, ka celti nesen.

      – Gribētos atvērt visas šīs durvis, – viņš noteica. – Pasēdēt krēslos, paklausīties viņu mūziku. Tāpat vien, – Džils taisnojās, kad Čundo uzmeta biedram vērīgu skatienu. – Lai paskatītos.

      Tuneļa galā vienmēr atradās kāpnes, kas veda augšup uz alas izeju. Čundo vīri sacentās, kuram tiks tas gods izslīdēt no alas un brīdi paklaiņot pa Dienvidkoreju. Viņi atgriezās, stāstīdami par mašīnām, kas izsniedz naudu, un cilvēkiem, kas ielās savāc suņu izkārnījumus maisiņos. Čundo nekad neizkāpa no alas. Viņš zināja, ka tur ir lieli televizori un var dabūt rīsus, cik vien tīk. Bet viņš negribēja par to visu neko zināt, jo baidījās, ka, skatot šādu dzīvi savām acīm, rastos nojausma par paša dzīves pilnīgo bezjēdzību. Nočiept rāceni večukam, kurš aiz bada tapis akls? Tas izrādītos velti. Sūtīt savā vietā citu zēnu tīrīt cisternas krāsu fabrikā? Velti.

      Čundo aizsvieda pusēsto plūmi un noteica:

      – Ir gadījušās garšīgākas.

      Viņi soļoja pa zivju ēsmas notraipītajiem estakādes dēļiem. Tālumā estakādes galā varēja saskatīt mobilā tālruņa ekrāna zilganās gaismas apspīdētu seju.

      – Laižam šo pāri margām, – Čundo atgādināja.

      Džils

Скачать книгу