nevarēja dot man savu vārdu, – Čundo aizrādīja. – Citādi ikviens uzzinātu šo kaunu… to, kā viņš ir spiests audzināt savu dēlu. Bet sveša vīra, pat Mocekļa vārdu tēvs arī nejaudāja man dot. Tālab to izdarīju es.
– Un tava māte? – Džils jautāja un bezkaislīgi vērās apkārt. – Kā viņu sauca?
Tālumā nokaucās prāmja “Mangjonbons 92” taure.
– It kā tad, ja nosaukšu savas problēmas vārdā, kaut kas atrisināsies, – attrauca Čundo.
Tonakt Čundo stāvēja tumsā grimstošajā kuģa pakaļgalā un ar acīm urbās ķīļūdens sakultajā sliedē. Domas bieži atgriezās pie vārda “Rumina”. Viņš gan nebija dzirdējis šīs sievietes balsi un neļāva sev iztēloties viņas ārieni, tomēr apcerēja, kā viņa pavadītu šo dienu, ja zinātu par nolaupītāju ierašanos.
Vēlā rīta stundā prāmis iegāja Ņiigatas pilsētas Bandaidzimas ostā, kur pie muitas ēkām plīvoja attiecīgo valstu karogi. Piestātnēs stāvēja lieli kuģi humānās palīdzības piegādātāju ierastajā zilajā krāsā, un tajos krāva rīsus. Ģērbušies polo kreklos, džinsos un sporta kurpēs, Čundo un Džils ar viltotajiem dokumentiem nokāpa pa trapu un nonāca Ņiigatas centrā. Bija svētdiena.
Pa ceļam uz koncertzāli Čundo ieraudzīja debesīs aizšaujamies pasažieru laineri, aiz kura stiepās plata, balta, kūpoša svītra. Galvu atgāzis, viņš vērās šajā pārsteidzošajā ainā. Tik pārsteidzoši tas bija, ka viņš nosprieda izlikties un visu uztvert kā pašsaprotamu – gan krāsainās lampiņas, kas regulēja satiksmi, gan autobusus, kas apstājušies pietupās kā vērši, lai vecāki ļaudis varētu ērtāk iekāpt. Protams, ka stāvvietu apmaksas automāti prot runāt un veikalu durvis pašas atveras, kad viņi iet garām. Protams, ka tualetēs nav ūdens mucas ar lielu smeļamo kausu.
Pēcpusdienas izrāde piedāvāja fragmentus no uzvedumiem, kurus operas trupa gatavoja gaidāmajai sezonai, tālab visi dziedātāji pēc kārtas uzstājās ar īsām ārijām. Džils šķita zinām šīs dziesmas un pusbalsī vilka līdzi. Rumina, neliela auguma sieviete platiem pleciem, uzkāpa uz skatuves grafīta krāsas kleitā. Taisnie mati krita uz pieres, un tumšās acis mirdzēja. Čundo manīja, ka sieviete savā dzīvē jau iepazinusi bēdas, taču nenojauš, ka vislielākie pārbaudījumi viņai vēl priekšā. Šovakar, kad iestāsies tumsa, viņas dzīve pārvērtīsies operā, jo Čundo, šis tumšais stāvs, pirmā cēliena beigās galveno varoni nogādās uz žēlabu zemi.
Viņa sniedza priekšnesumus itāliešu, vācu un pēc tam japāņu valodā. Kad sieviete beidzot iedziedājās korejiešu mēlē, kļuva skaidrs, kāpēc Phenjanā izvēlējušies viņu. Balss gaisīgi vijās skaistajā dziesmā, vēstot par diviem mīlētājiem ezera vidū un nestāstot vis par Mīļoto Vadoni, imperiālistu sakāvi vai Ziemeļkorejas rūpnīcu lepnumu. Viņa dziedāja par meiteni un zēnu laivā. Par meiteni, kas tērpusies baltā čosonotā, un zēnu, kura skatiens izteic viņa dvēseli. Rumina dziedāja korejiešu valodā, un tikpat labi viņa būtu varējusi dziedāt par zirnekli, kas vērpj baltu pavedienu, sagūstīdams tajā klausītājus. Čundo ar Džilu klīda pa Ņiigatas ielām, šā pavediena saistīti, un izlikās, ka nav iecerējuši nolaupīt sievieti no tuvējā ciemata, kur opermākslinieki bija apmetušies. Čundo prātā nemitīgi skanēja rindiņa no dziesmas par to, kā ezera vidū mīlnieki nolēma vairs tālāk neairēt.
Kā apmāti viņi klīda pa pilsētu, gaidīdami tumsu. Uz Čundo īpašu iespaidu atstāja reklāmas. Ziemeļkorejā reklāmu nebija vispār, turpretim šeit tās atradās gan uz autobusiem, gan plakātiem un ņirbēja videoekrānos. Tās šķita steidzīgas un lūdzošas – tajās redzēja gan cieši apkampušos pāri, gan skumju bērnu –, un viņš prašņāja Džilam, ko katra reklāma vēsta. Atbildē skanēja skaidrojumi par automašīnu apdrošināšanu un tālruņu tarifiem. Kādas iestādes logā varēja redzēt korejiešu sievietes apgriežam nagus japānietēm. Joka pēc iemetuši monētas sīkpreču automātā, viņi ieguva maisiņu ar ēdienu oranžā krāsā, taču ne viens, ne otrs to nenobaudīja.
Džils apstājās pie veikala, kurā pārdeva aprīkojumu zemūdens izpētei. Vitrīnā bija novietota liela melna neilona soma, kurā glabāt akvalangistu ekipējumu. Pārdevējs parādīja, ka tajā ērti ietilpst viss, kas nepieciešams zemūdens piedzīvojumiem divām personām. Viņi to iegādājās.
Pēc tam viņi palūdza kādam vīram aizdot ratiņus, kurus tas stūma, bet vīrs atcirta, lai paņemot paši lielveikalā. Iegājuši veikalā, abi apmulsa – te nevarēja lāgā saskatīt, kas atrodas kārbās un saiņos. Svarīgākā pārtika – grozi ar redīsiem un spaiņi ar ēdamajiem kastaņiem – nekur nebija redzami. Džils nopirka platas līmlentes rituli un bērnu rotaļlietu nodaļā izvēlējās nelielu ūdenskrāsu komplektu kastītē. Džilam vismaz bija kāds, kuram iegādāties suvenīrus.
Pilsētā mazpamazām satumsa, veikalu izkārtnes piepeši iegaismojās zili sarkanā neona mirdzumā, un vītolus apmirdzēja rēgains spīdums no zemes. Acis žilbināja transporta līdzekļu prožektoru mestie stari. Čundo jutās viegli ievainojams, kā uz delnas šajos apstākļos. “Kāpēc te nav komandantstundas? Kālab japāņi neciena tumsu kā visi normāli cilvēki?”
Viņi stāvēja pie bāra – vēl vajadzēja novilcināt laiku. Iekšā dzirdēja smieklus un čalas.
Džils izņēma no kabatas līdzpaņemtās jenas. – Nav vērts tās vest atpakaļ, – viņš bilda.
Abi iegāja bārā, un viņš pasūtīja katram glāzi viskija. Pie letes bija sievietes, un Džils arī viņām nopirka pa dzērienam. Viņas pasmaidīja un turpināja risināt savu sarunu.
– Vai tu ievēroji, kādi viņām zobi? – Džils jautāja. – Balti, nevainojami, kā bērniem. – Čundo iebilda, un Džils aizrādīja: – Nomierinies, labi? Netrako.
– Tev viegli runāt, – Čundo atcirta. – Tev šonakt nav neviens jāpievārē un jāaizved cauri pilsētai. Un, ja mēs neatradīsim virsnieku So jūras krastā…
– It kā tas būtu ļaunākais! – Džils atcirta. – Nez kāpēc nemanu te nevienu plānojam bēgšanu uz Ziemeļkoreju. Mēs neredzam, ka japāņi izceltu cilvēkus no mūsu krastiem.
– Tādas runas man nepalīdz.
– Dzer vien, – Džils mudināja. – Šodien es iedabūšu to dziedātāju mūsu somā. Zini, ne tu vienīgais spēj pievārēt sievieti. Vai tad tas ir tik grūti?
– Ar dziedātāju es tikšu galā pats, – Čundo atteica. – Tu tikai nezaudē savaldību.
– Es pats iebāzīšu viņu somā, skaidrs? – Džils uzstāja. – Es varu stumt iepirkumu ratiņus. Tu tik iedzer. Kas zina, vai vēl kādreiz nokļūsi Japānā.
Džils mēģināja uzrunāt japāņu sievietes, taču tās pasmaidīja un nelikās par svešinieku ne zinis. Pēc tam viņš nopirka vienu glāzi bārmenei. Viņa pienāca klāt un, liedama dzērienu, aprunājās ar Džilu. Sievietei bija šauri pleci, apspīlēts krekliņš, un mati tumsā šķita pilnīgi melni. Abi iedzēra, un Džils bilda dažus vārdus, sasmīdinādams sievieti. Kad viņa aizgāja izpildīt kādu pasūtījumu, Džils pagriezās pret Čundo.
– Pārgulēdams ar
