No tūkstoš septiņi simti astoņdesmit trešā gada līdz tūkstoš astoņi simti pirmajam un vēl no tūkstoš astoņi simti ceturtā līdz tūkstoš astoņi simti sestajam gadam.
– Pareizi, Dīkins! Un kad premjerministra amatā bija Dzelzs hercogs?
– No tūkstoš astoņi simti divdesmit astotā līdz tūkstoš astoņi simti trīsdesmitajam gadam, – sacīja Dīkinss.
– Un… vai kāds var pateikt, kāda bija viņa visievērojamākā uzvara?
Pirmo reizi gaisā paslējās arī Beringtona roka. – Vaterlo, kungs! – zēns iekliedzās, pirms Frobišera kungs bija paguvis norādīt uz kādu citu.
– Jā, Berington! Un pret ko Vaterlo kaujā nācās cīnīties Velingtonam?
– Pret Napoleonu, – nočukstēja Harijs.
– Pret Napoleonu, kungs, – Beringtons ar pilnu pārliecību atbildēja.
– Pareizi, Klifton, – klases audzinātājs sacīja un pasmaidīja. – Vai Napoleons arī bija hercogs?
– Nē, kungs, – atskanēja Dīkinsa balss, jo neviens cits nepieteicās atbildēt uz šo jautājumu. – Viņš nodibināja pirmo Francijas impēriju un pasludināja sevi par imperatoru.
Frobišera kungs nebija īpaši izbrīnīts par Dīkinsa zināšanām, taču Kliftons viņu patīkami pārsteidza. Galu galā viņš bija tikai kora klases audzēknis. Gadu gaitā klases audzinātājam bija radusies pārliecība, ka talantīgu dziedātāju vai, piemēram, sportistu intereses reti sniedzas pāri viņu jomas ietvariem. Kliftons tikko bija pierādījis, ka arī šajā ziņā tomēr ir izņēmumi. Frobišera kungs nodomāja, ka labprāt uzzinātu, kurš mācījis šo zēnu.
Zvans vēstīja, ka stunda beigusies, un Frobišera kungs paziņoja: – Jūsu nākamā stunda būs ģeogrāfija pie Hendersona kunga, un viņam nepatīk, ja kāds kavējas un ir jāgaida. Es jums iesaku jau starpbrīdī sameklēt pareizo klases telpu un laikus apsēsties savās vietās.
Harijs turējās kopā ar Džailsu, jo izskatījās, ka viņš diezgan labi zina, kur kas atrodams. Kad abi gāja pār pagalmu, Harijs pamanīja, ka viņu tuvumā daži zēni pieklusina balsi un vairāki pat nolūkojas uz Hariju.
Pateicoties daudzajiem sestdienu rītiem, kas pavadīti kopā ar Veco Džeku, Harijs ģeogrāfijas stundā jutās pārliecināts par sevi. Taču matemātikā, tā rīta pēdējā mācību stundā, neviens nespēja turēties līdzi Dīkinsam, un pat pasniedzējs nevarēja atslābināties.
Kad trīs zēni apsēdās pie pusdienu galda, Harijs juta, ka tiek novērots pat vēl uzkrītošāk. Tika pētīta katra viņa kustība. Viņš izlikās neko nemanām un vienkārši centās darīt visu tāpat kā Džailss. – Ir patīkami apzināties, ka ir kaut kas tāds, ko varu tev iemācīt, – Džailss sacīja, mizodams ābolu.
Pēcpusdienā bija ķīmijas stunda, un Harijam tā patika, jo īpaši tad, kad pasniedzējs atļāva viņam pielikt uguni laboratorijas deglim. Taču dabaszinībās, kas todien bija pēdējā stunda, Harijam nebija iespējams izcelties ar zināšanām, jo viņam vienīgajam no visiem skolēniem klasē mājās nebija dārza.
Kad noskanēja zvans, vēstīdams par mācību beigām, pārējie zēni aizsteidzās uz sporta nodarbībām, bet Harijs devās uz savu pirmo kora mēģinājumu šajā skolā. Viņš atkal pamanīja, ka visi uz viņu skatās, taču šoreiz iemesli bija pieņemami.
Nākot ārā no kapelas, Harijs atkal izdzirdēja tos pašus zēnus, kas jau iepriekš viņam bija sacījuši aizskarošus vārdus. – Vai tik tas nav mūsu klaidonis? – vaicāja viens.
– Žēl gan, viņam pat zobu sukas nav… – otrs neatpalika.
– Esmu dzirdējis, ka šis naktis pārlaiž dokos, – trešais papildināja.
Ne Dīkinss, ne Beringtons tuvumā nebija manāmi, un Harijs steidzās uz savas grupas ēku, ceļā pūlēdamies izvairīties no zēnu pulciņiem.
Vakariņu laikā pētīgie skatieni bija mazāk manāmi, bet tikai tāpēc, ka Džailss, visiem dzirdot, bija nosaucis Hariju par draugu. Taču, kad visi pēc gatavošanās nākamās dienas stundām devās augšā uz guļamtelpām, Džailss vairs nevarēja neko līdzēt. Pie durvīm bija nostājies Fišers un nepārprotami gaidīja tieši Hariju.
Kad zēni sāka izģērbties, Fišers skaļā balsī sacīja: – Džentlmeņi, atvainojiet par smaku, bet viens no jūsu klasesbiedriem nāk no mājas, kurā nav vannas. – Daži zēni ieķiķinājās, tādējādi cerēdami pielabināties Fišeram. Harijs nelikās viņu manām. – Tam graustu iemītniekam ne tikai nav vannas mājās, bet viņam nav pat tēva!
– Mans tēvs bija krietns cilvēks. Viņš krita karā, aizstāvot savu valsti! – Harijs ar lepnumu paziņoja.
– Un kāpēc tu domā, ka es runāju par tevi, Klifton? – vaicāja Fišers. – Protams, tu laikam esi tas puika, kura māte strādā… – viņš mazliet paklusēja. – Par viesnīcas oficianti.
– Viesnīcā par oficianti, – Harijs izlaboja.
Fišers pagrāba rītakurpi. – Nekad nerunā man pretī, Klifton! – viņš nikni noskaldīja. – Pieliecies un pieķeries pie savas gultas gala. – Harijs paklausīja, un Fišers sešas reizes iesita viņam ar tādu niknumu, ka Džailsam pat nācās novērsties. Harijs cieši ieķērās gultas galā un visiem spēkiem valdīja asaras.
Pirms gaismas izdzēšanas Fišers piebilda: – Ļoti gaidīšu rītdienu, kad turpināšu vakara pasaciņu par Kliftonu no Stilhausleinas. Pagaidiet vien, kad uzzināsiet par tēvoci Stenu! Nākamajā vakarā Harijs uzzināja, ka viņa tēvocis Stens pavadījis apcietinājumā astoņpadsmit mēnešus par ielaušanos un zādzību. Šī atklāsme bija ļaunāka par miesassodu. Viņš ieritinājās gultā un prātoja par to, vai tēvs joprojām ir dzīvs, bet ieslodzīts cietumā. “Varbūt tas bija īstais iemesls, kālab mājās ar mani par tēvu neviens nemēdza runāt.”
Trešajā naktī Harijs gandrīz neaizvēra acu. Nelīdzēja ne labās sekmes mācībās, ne arī apbrīna, kas viņam tika veltīta kapelā kora nodarbībās. Viņš nespēja nedomāt par to, ka nenovēršami tuvojās nākamā tikšanās ar Fišeru. Katrs niecīgākais iegansts – ūdens lāse, kas nopilējusi mazgāšanās istabā uz grīdas, spilvens, kas nav nolikts taisni, zeķe, kas noslīdējusi līdz potītei, – nozīmēja vien to, ka Harijs var sagaidīt sodu no grupas vecākā. Turklāt to paciest nācās visu pārējo istabas biedru acu priekšā un, protams, neiztrūka kārtējais stāsts no “Kliftona hronikas”. Piektajā vakarā Harijs vairs nespēja izturēt. Viņu mierināt nebija arī Džailsa un Dīkinsa spēkos.
Piektdienas vakarā, kad visi pārējie studēja latīņu valodas grāmatu, pildot mājas darbus, Harijs ignorēja gan Cēzaru, gan arī gallus. Viņš gudroja plānu, kas ļautu droši panākt, ka Fišers viņu vairs nekad neapgrūtina. Vakarā, kad Fišers bija pamanījis ceptu kartupeļu turzu pie Harija gultas un atkal iekaustījis zēnu, plāns bija pilnībā gatavs. Harijs palika nomodā vēl ilgi pēc tam, kad gaisma bija nodzēsta. Viņš nekustējās no vietas, līdz nebija pilnībā pārliecināts, ka visi pārējie zēni ir aizmiguši.
Beidzot Harijs izslīdēja no gultas. Nebija ne jausmas, cik ir pulkstenis. Viņš,
