ka tas nemaz nav iespējams.
Kādu brīdi Vecais Džeks klusēja. Harijs turpināja sēdēt uz pašas krēsla maliņas.
– Kara laikā viņš tika patiešām smagi ievainots. Tomēr tev taisnība, ne jau tādēļ viņš nomira.
– Bet… kā tad viņš nomira? – neatlaidās Harijs.
– Ja vien zinātu, es tev to pateiktu, – Vecais Džeks atbildēja. – Tolaik apkārt klīda tik daudz baumu, ka nemaz neattopu, kurām ticēt. Lai nu kā, bet ir vairāki vīri, trīs jau pavisam noteikti, kuri skaidri zina, kas tajā naktī notika.
– Vienam no viņiem noteikti jābūt manam tēvocim Stenam, – secināja Harijs. – Kas ir pārējie divi?
Pēc īsas šaubīšanās Vecais Džeks sacīja: – Fils Haskinss un Hugo kungs.
– Haskinsa kungs? Brigadieris? – Harijs pārvaicāja. – Viņš man neteiks neko. Un kas ir Hugo kungs?
– Hugo Beringtons. Sera Voltera Beringtona dēls.
– Ģimene, kam pieder kuģniecība?
– Tie paši, – apstiprināja Vecais Džeks, kurš bažījās, ka pateicis par daudz.
– Vai arī viņi ir pieklājīgi, drosmīgi un dievbijīgi vīri?
– Sers Volters ir viens no jaukākajiem cilvēkiem, kādus pazīstu.
– Un viņa dēls? Hugo kungs?
– Diemžēl viņš ir tēsts no cita koka, – Vecais Džeks sacīja, tomēr vairāk neko nepaskaidroja.
Ceturtā nodaļa
Tramvaja vagona aizmugures sēdeklī mātei blakus bija iekārtojies eleganti ģērbies zēns.
– Šī ir mūsu pietura, – sieviete sacīja, kad tramvajs nobremzēja. Abi izkāpa un lēnām devās augšup kalnā uz skolu. Ar katru soli viņu gaita kļuva lēnāka.
Ar vienu roku Harijs turējās pie mātes, bet otrā nesa cieši piebāztu ceļasomu. Viņi gāja klusēdami un vēroja, kā garām aizrībina divriču ekipāžas un pat vairākas automašīnas ar šoferi pie stūres. Visi transportlīdzekļi apstājās pie skolas vārtiem.
Tēvi uz atvadām sarokojās ar dēliem, kažokādās ietinušās mātes vēl pēdējo reizi nomutēja savas atvases uz vaiga, gluži kā putni, kas piepeši atskārtuši, ka perējumam patiešām laiks izlidot no ligzdas.
Harijs nevēlējās, lai māte viņu skūpsta, citiem zēniem redzot. Kad viņi bija vēl piecdesmit jardu attālumā no vārtiem, zēns palaida vaļā mātes roku. Meizija atskārta, ka dēls jūtas neomulīgi. Viņa aši pieliecās un noskūpstīja zēnu uz pieres. – Lai tev veicas, Harij! Pacenties, lai mēs visi varam lepoties ar tevi.
– Atā, mammu! – viņš atteica, pūlēdamies apspiest asaras.
Meizija pagriezās un devās atpakaļ, lejup no kalna. Pār viņas vaigiem ritēja asaras.
Soļodams uz priekšu, Harijs pūlējās atcerēties tēvoča Stena stāstu par došanos uz ienaidnieka līnijām. “Nekad neatskaties! Citādi būsi pagalam!” Harijam ļoti gribējās palūkoties atpakaļ. Taču viņš zināja – atliek vien paskatīties un vairs nebūs iespējams apstāties līdz brīdim, kamēr viņš atradīsies drošībā. Tramvajā. Zēns sakoda zobus un turpināja iet.
– Hei, vecais! Vai forši pavadīji brīvdienas? – kāds zēns vaicāja draugam.
– Kolosālas! – otrs atbildēja. – Mēs ar senci bijām uz “Lordu”. Ellīgi labs mačs!
“Interesanti, vai tā būtu kāda baznīca?” Harijs nodomāja. “Un kāds mačs iespējams baznīcā?” Viņš apņēmīgi iesoļoja pa skolas vārtiem un spēji apstājās, pazinis vīrieti, kurš ar nelielu tāfelīti rokā stāvēja pie ēkas durvīm.
– Un kā sauc tevi, jaunais cilvēk? – viņš vaicāja un aicinoši uzsmaidīja Harijam.
– Harijs Kliftons, – zēns atbildēja un noņēma cepuri, paklausīdams Holkoma kunga pamācībai, ka tā jādara ik reizi, kad viņu uzrunā skolotājs vai skolotāja.
– Kliftons… – pasniedzējs noteica un pārskatīja garo sarakstu. – Ak, jā. – Viņš pievilka ķeksīti iepretī Harija uzvārdam. – Pirmā paaudze. Kora māksla. Apsveicu! Esi laipni lūgts mūsu skolā! Es esmu Frobišera kungs, šā internāta vadītājs. Un šī ir Frobišera ēka. Ja tu atstāsi somu vestibilā, grupas vecākais pavadīs tevi uz ēdamtelpu, kur es pirms vakariņām uzrunāšu visus jaunpienācējus.
Tas Harijam bija kaut kas neparasts. Vakariņas. Kliftonu mājās “tēja” parasti bija pēdējā dienas “maltīte”, kad satumsa un vajadzēja doties pie miera. Līdz viņu ielai elektrība vēl nebija nonākusi, un mājās reti pietika naudas sveču iegādei.
– Paldies, kungs! – Harijs tencināja un pēc tam pa parādes durvīm iegāja plašā, mirdzošā, koka paneļiem apšūtā vestibilā. Viņš nolika ceļasomu zemē un sāka pētīt gleznu, kurā bija attēlots vecs vīrs ar sirmiem matiem un kuplu baltu vaigubārdu. Viņš bija ģērbies garā, melnā tērpā ar platu sarkanu kapuci, kas klājās uz viņa pleciem.
– Kā tevi sauc? – Harijam aiz muguras kāds uzkliedza.
– Kliftons, kungs, – viņš atbildēja un pagriezās. Pie viņa bija pienācis gara auguma zēns garās biksēs.
– Tu mani par kungu nesauc, Klifton. Sauc mani par Fišeru. Esmu grupas vecākais, nevis pasniedzējs.
– Atvainojiet, kungs, – bilda Harijs.
– Atstāj savu somu tur un nāc man līdzi!
Harijs nolika savu jau lietoto, apbružāto somu blakus rindā novietotajām ādas ceļasomām. Tā bija vienīgā, kurai nebija uzspiests zīmogs ar īpašnieka iniciāļiem. Viņš sekoja grupas vecākajam pa garu gaiteni. Pie sienām bija fotogrāfijas, kurās apskatāmas dažādu gadu skolēnu komandas, un stendi ar sudraba kausiem, kas nākamajām paaudzēm atgādināja par agrāko godību un slavu. Viņi nonāca pie ēdamtelpas, un Fišers sacīja: – Klifton, tu vari apsēsties, kur tev pašam tīk. Ievēro tikai vienu… kad telpā ienāks Frobišera kungs, vairs nekādas runāšanas!
Kādu mirkli Harijs vilcinājās, nevarēdams izlemt, pie kura no četriem garajiem galdiem apsēsties. Telpā jau bija sanākuši arī citi zēni. Nelielos pulciņos viņi staigāja apkārt un klusi sarunājās. Harijs lēnām aizgāja līdz tālākajam ēdamtelpas stūrim un apsēdās pašā galda galā. Zālē ienāca vēl vairāki zēni, kas izskatījās tikpat apmulsuši kā Harijs. Viens no viņiem atnāca un apsēdās blakus Harijam, bet otrs viņam pretī. Abi turpināja sarunāties, itin kā Harija tur vispār nebūtu.
Negaidot noskanēja zvans. Zālē ienāca Frobišera kungs, un visas sarunas nekavējoties tika pārtrauktas. Internāta vadītājs apstājās aiz katedras, kuru Harijs iepriekš nebija pamanījis, un paraustīja sava amata tērpa apkakles atlokus.
– Esiet
