diena tuvojās. Tagad Harijs daudz vairāk baidījās no izgāšanās nekā no veiksmes.
Noteiktajā dienā Holkoma kungs pavadīja savu īpašo audzēkni uz Kolstonholu, kur noritēs divas stundas garais eksāmens. Viņi šķīrās pie ieejas ēkā. Skolotājs vēl noteica: – Un neaizmirsti katru jautājumu izlasīt divas reizes! Tikai pēc tam ķeries pie spalvas! – Šo padomu nedēļas laikā viņš bija atkārtojis jau vairākkārt. Harijs nervozi pasmaidīja, un tad viņi gandrīz kā seni draugi sarokojās.
Zēns iegāja eksāmena telpā un ieraudzīja tur vēl apmēram sešdesmit skolēnu. Bērni bija sastājušies nelielās grupiņās un sarunājās. Harijam neradās ne mazākās šaubas, ka daudzi ir savstarpēji pazīstami. Viņš turpretī nepazina nevienu. Par spīti tam, viens vai divi pārtrauca pļāpāšanu un paraudzījās uz jaunatnācēju. Harijs devās uz eksāmena zāles priekšpusi un centās izskatīties pēc iespējas pārliecinātāks par sevi.
– Ebots, Beringtons, Kebots, Kliftons, Dīkinss, Frajs…
Harijs apsēdās pie rakstāmgalda pirmajā rindā. Īsu mirkli pirms tam, kad pulkstenis vēstīja par desmito stundu, telpā ienāca vairāki mācībspēki melnos amata tērpos un četrstūrainās cepurītēs un nolika katram kandidātam priekšā uz galda lapas ar eksāmena uzdevumiem.
– Kungi, – zēnus uzrunāja pasniedzējs, kurš stāvēja zāles priekšā un nebija piedalījies lapu izdalīšanā, – mani sauc Frobišera kungs, un es uzraudzīšu jūs eksāmena laikā. Jums tiek dotas divas stundas, un jums jāatbild uz simt jautājumiem. Labu veiksmi!
Harijs nevarēja saskatīt pulksteni, bet dzirdēja, ka tas vēsta desmito stundu. Viņam apkārt zēni steigšus ķērās pie rakstāmspalvām, mērca tās tintnīcās un dedzīgi švīkstināja vārdus uz papīra. Harijs tikai salieca rokas, atspiedās pret rakstāmgaldu un lēnām izlasīja visus jautājumus. Spalvu viņš nolika viens no pēdējiem.
To, ka Holkoma kungs nervozi staigā turpu šurpu pa ietvi, Harijs nekādi nevarēja zināt. Audzinātājs nervozēja daudz vairāk nekā viņa skolēns. Harijs nezināja arī to, ka viņa māte, pasniegdama rīta kafiju Royal Hotel, ik pēc dažām minūtēm skatījās uz pulksteni. Vēl viņam palika noslēpums tas, ka Mandejas jaunkundze Kristus Svētās piedzimšanas baznīcā noslīgusi uz ceļgaliem altāra priekšā un iegrimusi klusā lūgšanā.
Precīzi pulksten divpadsmitos eksaminācijas lapas tika savāktas, un zēniem bija ļauts pamest zāli. Daži jautri smējās, citi bija sadrūmuši, vēl citi – iegrimuši domās.
Tiklīdz Holkoma kungs ieraudzīja Hariju, viņa sirds sažņaudzās. – Vai tad bija tik slikti? – viņš vaicāja.
Harijs neatbildēja, līdz nebija pārliecināts, ka viņa vārdus nenoklausīsies kāds cits zēns. – Biju gaidījis pilnīgi ko citu, – viņš sacīja.
– Kā tas jāsaprot? – Holkoma kungs satraukti prasīja.
– Jautājumi bija daudz par vieglu, – atbildēja Harijs.
Holkoma kungs vēl nekad dzīvē nebija saņēmis lieliskāku komplimentu.
– Kundze, divi uzvalki. Pelēki. Viens bleizers. Tumši zils. Pieci balti krekli. Piecas iestīvinātas apkaklītes. Baltas. Seši pāri pelēku pusgaro zeķu. Seši baltas apakšveļas komplekti. Un viena Svētā Bedas skolas kaklasaite. – Pārdevējs rūpīgi izlasīja sarakstu. – Domāju, ka viss ir iekļauts. Tomēr, nē! Zēnam būs vajadzīga arī skolas cepure. – Viņš pieliecās un zem letes atvēra atvilktni. Cepure bija sarkanā un melnā krāsā. Pārdevējs to uzlika Harijam galvā. – Der kā uzlieta, – viņš pavēstīja. Meizija uzsmaidīja dēlam ar patiesu lepnumu. Īsts Svētā Bedas skolas zēns. Ne ko pielikt, ne atņemt. – Jums jāmaksā trīs mārciņas, desmit šiliņi un seši pensi, kundze.
Meizija pūlējās neizrādīt izbailes. – Vai būtu iespējams nopirkt šīs mantas jau lietotas? – viņa nočukstēja.
– Nē, kundze. Šis nav tāds veikals, – pārdevējs atbildēja. Viņš jau bija izspriedis, ka šai klientei rēķinu nevajadzēs izrakstīt.
Meizija atvēra somiņu, izņēma četras mārciņas, pasniedza tās pārdevējam un gaidīja atlikumu. Labi, ka pirmā semestra stipendija Harijam bija izmaksāta avansā. Jo īpaši tālab, ka vēl vajadzēja nopirkt divus pārus ādas kurpju, melnu un ar saitēm, divus pārus sporta apavu, baltu un ar saitēm, un vienu pāri istabas čību valkāšanai guļamistabā.
Pārdevējs ieklepojās. – Zēnam vēl būs vajadzīgas divas pidžamas un vieni rītasvārki.
– Jā, neapšaubāmi, – atteica Meizija, cerēdama, ka naudas palicis pietiekami, lai samaksātu arī par šīm lietām.
– Kā noprotu, zēns mācīsies kora klasē? – vaicāja pārdevējs, kad bija vēl rūpīgāk ieskatījies sarakstā.
– Jā, viņš mācīsies kora klasē, – Meizija lepni atbildēja.
– Tad viņam būs vajadzīgs arī viens uzsvārcis. Sarkans.
Divas baltas komžas. Un Svētā Bedas skolas medaljons.
Meizijai gribējās izskriet no veikala.
– To visu viņam izsniegs skolā, kad zēns ieradīsies uz savu pirmo kora nodarbību, – pārdevējs piebilda un tikai tad pasniedza Meizijai atlikumu. – Kundze, vai vēlēsieties vēl kaut ko?
– Nē, paldies! – attrauca Harijs, sagrāba divus iepirkumu maisiņus, paķēra mammu zem rokas un steigšus vadīja viņu ārā no veikala.
Sestdienu pirms aizbraukšanas uz Svētā Bedas skolu Harijs pavadīja kopā ar Veco Džeku.
– Vai esi satraukts par došanos uz jaunu skolu? – vecais vīrs vaicāja.
– Nē, neesmu gan! – Harijs izaicinoši attrauca. Vecais Džeks pasmaidīja. – Esmu pamatīgi nobijies, – zēns tomēr atzina.
– Tāpat kā visi pārējie jauniņie tajā skolā. Pacenties uztvert to kā piedzīvojumu tev nezināmā pasaulē, kur visi ir tādi paši iesācēji kā tu.
– Tikko es pavēršu muti, lai kaut ko sacītu, viņi uzreiz sapratīs, ka neesmu tāds kā viņi.
– Var jau būt. Toties, kad tu sāksi dziedāt, pārējie sapratīs, ka viņi nav tādi kā tu.
– Daudzi nāk no bagātām ģimenēm, kurās ir kalpotāji.
– Tas būs mierinājums tikai dumjākajiem, – Vecais Džeks noteica.
– Daudziem šajā skolā jau mācījušies brāļi. Citiem pat tēvi un vectēvi…
– Tavs tēvs bija krietns cilvēks, – atgādināja Vecais Džeks. – Un tik labas mātes kā tev nav nevienam. Par to tu vari būt pilnīgi drošs.
– Jūs pazināt manu tēvu? – Harijs vaicāja, nespēdams slēpt pārsteigumu.
– Es pārspīlētu, ja sacītu, ka pazinu viņu, – Vecais Džeks atbildēja, – es viņu vēroju no
