nav neviena ieraksta?
Frobišera kungs pacietīgi gaidīja atbildi, bet Harijs bija pārliecināts – ja atklās patiesību, Džailsu tūdaļ pat izslēgs no skolas.
– Ko tu teiksi par šo lakricas konfekšu izlasi un šokolādes tāfelīti, ko atradām tava galda augšējā atvilktnē neilgi pēc veikala slēgšanas? – Harijs skatījās uz saldumiem un joprojām klusēja, tādēļ Frobišera kungs turpināja: – Es gaidu paskaidrojumu, Klifton! – Pēc kārtējā ieilgušā klusuma brīža audzinātājs piebilda: – Protams, man ir zināms, ka tava kabatas nauda ir daudzkārt mazāka nekā pārējiem zēniem, taču tas nekādā ziņā neattaisno zagšanu.
– Es ne reizi savā dzīvē vēl neko neesmu nozadzis! – protestēja Harijs.
Nu bija pienākusi Frobišera kunga kārta izskatīties samulsušam. Viņš piecēlās no galda. – Ja tā patiešām ir, Klifton… un man ļoti gribas tev ticēt… tad pēc kora nodarbības tu atgriezīsies pie manis un visu paskaidrosi. Izstāstīsi, kādā veidā pie tevis nonākušas mantas, par kurām tu neesi maksājis. Ja tava atbilde man neliksies apmierinoša, mēs abi dosimies pie skolas direktora. Un man nav ne mazāko šaubu, kā viņš ieteiks rīkoties.
Harijs izgāja no kabineta, un jau nākamajā brīdī viņam kļuva slikti. Viņš devās atpakaļ uz mācību telpu un cerēja, ka Džailsa tur nebūs. Iegājis telpā, Harijs atkal ieraudzīja, ka uz viņa rakstāmgalda nolikta šokolādes tāfelīte.
Džailss paskatījās uz draugu. – Vai tu nejūties labi? – viņš vaicāja, pamanījis Harija piesārtušo seju. Harijs neatbildēja, ielika šokolādi rakstāmgalda atvilktnē un devās uz kora mēģinājumu, ne vārda nesacījis saviem draugiem. Džailss nolūkojās viņam nopakaļ, tad pievērsās Dīkinsam un gluži ikdienišķi vaicāja: – Kas par lietu? – Dīkinss turpināja rakstīt, it kā vispār nebūtu jautājumu dzirdējis. – Vai nesaklausīji, ko teicu, biezausi? – iesaucās Džailss. – Kas Harijam lēcies, ka viņš tāds saskābis?
– Es zinu tikai to, ka viņu bija izsaucis Frobišers.
– Kāpēc? – vaicāja Džailss. Likās, ka viņš ieinteresējies.
– Man nav ne jausmas, – attrauca Dīkinss, nepārtraucot rakstīšanu.
Džailss piecēlās, pārgāja pāri telpai un nostājās blakus Dīkinsam. – Ko tu īsti man nesaki? – viņš uzstājīgi noprasīja un sagrāba drauga ausi pirkstos.
Dīkinss nosvieda rakstāmspalvu, nervozi pabīdīja brilles augstāk uz deguna un beidzot izdvesa. – Viņam ir nepatikšanas.
– Kas par nepatikšanām? – taujāja Džailss un sāpīgi pagrieza drauga ausi.
– Domāju, ka viņu pat varētu izslēgt no skolas, – žēlīgā balsī pateica Dīkinss.
Džailss palaida vaļā viņa ausi un iesmējās. – Hariju? Izslēgs? – viņš nievīgi noteica. – Tad jau drīzāk pāvestam atņems sutanu! – Džailss jau grasījās atgriezties pie sava rakstāmgalda, bet tad pamanīja, ka uz Dīkinsa pieres izspiedušās sviedru lāses. – Par ko viņu varētu izslēgt? – Džailss jau klusāk pavaicāja.
– Frobišers domā, ka Harijs zog no skolas veikala, – atbildēja Dīkinss.
Ja Dīkinss tobrīd būtu paraudzījies augšup, tad pamanītu, ka draugs kļuvis gluži bāls. Pēc mirkļa noklaudzēja durvis. Dīkinss atkal paņēma rakstāmspalvu un mēģināja atsākt darbu, tomēr pirmo reizi mūžā viņa mājasdarbs tā arī palika nepabeigts.
Nākdams no kora mēģinājuma, Harijs pamanīja Fišeru, kurš bija atspiedies pret sienu un pat necentās maskēt smīnu. Tajā brīdī Harijs atskārta, kurš viņu nosūdzējis. Viņš izlikās Fišeru nemanām un soļoja atpakaļ uz savu internāta korpusu tik mierīgi, it kā nekas uz šīs pasaules viņam nespētu sagādāt raizes. Patiesībā viņš jutās kā cilvēks, kurš kāpj uz karātavām un zina, ka soda izpildi nav iespējams atcelt. Ja vien viņš nebūs gatavs nodot savu labāko draugu. Harijs brīdi vilcinājās pie internāta vadītāja kabineta durvīm un tad pieklaudzināja.
– Iekšā! – Šajā reizē aicinājums atskanēja daudz draudzīgākā tonī nekā pirms tam, tomēr Harijs atkal tika sagaidīts ar to pašu nopietno skatienu, kurš nesolīja nekādus kompromisus. Zēns nodūra galvu. – Esmu parādā tev patiesu atvainošanos, Klifton, – sacīja Frobišers un piecēlās no galda. – Tagad es saprotu, ka tu nebiji vainīgs.
Harija sirds joprojām sitās kā neprātīga, tomēr tagad viņš bija noraizējies par Džailsu. – Paldies, kungs! – viņš noteica, joprojām noliecis galvu. Viņš daudz ko vēlējās vaicāt Frobišeram, tomēr zināja, ka visi viņa jautājumi tā arī paliks bez atbildes.
Frobišera kungs panācās uz priekšu un paspieda Harijam roku. Kaut ko tādu viņš vēl ne reizi nebija darījis. – Klifton, tagad tu labāk pasteidzies, ja vēlies pagūt uz vakariņām.
Ticis ārā no Frobišera kabineta, Harijs lēnā solī tuvojās ēdamistabai. Fišers stāvēja pie durvīm, un viņa sejā bija lasāms dziļš pārsteigums. Harijs aizsoļoja viņam garām un devās taisnā ceļā uz savu vietu galda galā, kur apsēdās blakus Dīkinsam. Vieta viņam pretī bija tukša.
Astotā nodaļa
Džailss tā arī neieradās uz vakariņām, un viņa gulta tajā naktī palika tukša. Ja Svētā Bedas skolas kriketa komanda nezaudētu gadskārtējā spēlē pret Eivonhērstas komandu, skolēni un pat daudzi pasniedzēji nemaz nepamanītu viņa prombūtni.
Diemžēl tā bija ļoti nozīmīga spēle, un šī iemesla pēc par labākā spēlētāja neierašanos visiem bija savs īpašs viedoklis. To pauda arī Fišers, kas ikvienam, kurš vien bija gatavs klausīties, sacīja, ka no skolas esot izslēgts nepareizais cilvēks.
Harijs negaidīja brīvdienas. Viņš ne tikai skuma par to, ka acīmredzot Džailsu nekad vairs nesatiks, bet arī nevēlējās atgriezties mājās, kur istabu nāksies dalīt ar tēvoci Stenu, kas gandrīz vienmēr ieradās piedzēries.
Vakaros Harijs pārskatīja iepriekšējo gadu eksāmenu materiālus un gultā ierāpās apmēram desmitos. Viņš aizmiga ātri, tomēr tika pamodināts ap divpadsmitiem, jo tad ieradās tēvocis Stens. Un visbiežāk viņš bija tik ļoti piedzēries, ka nejaudāja atrast pats savu gultu. Arī ar nokārtošanos Stenam ne viss gāja gludi. Viņš mēģināja iečurāt naktspodā, taču ne vienmēr trāpīja mērķī. Šīs skaņas Harija prātā ieēdās uz visu atlikušo dzīvi.
Kad nu beidzot Stens bija iegāzies savā gultā – ar izģērbšanos viņš sevi nemēdza apgrūtināt –, Harijs pūlējās iemigt no jauna. Tiesa, itin bieži viņam atkal nācās iztrūkties no miega, jo piedzērušais tēvocis skaļi krāca. Harijs ilgojās ātrāk nokļūt atpakaļ Svētā Bedas internāta guļamistabā, kuru nācās dalīt ar divdesmit deviņiem citiem zēniem.
Harijs nebija zaudējis cerības, ka reiz kādā neuzmanības brīdī tēvocis Stens varētu izpļāpāties kaut ko par tēva nāvi, tomēr visbiežāk viņš bija tik nesakarīgs, ka nespēja atbildēt pat uz visvienkāršākajiem jautājumiem. Vienā no retiem puslīdz skaidra prāta brīžiem tēvocis Stens patrieca Hariju un piedraudēja ar pērienu, ja šis temats vēl tiks pieminēts.
Vienīgais
