Daily Mail apgalvo, ka vainojama Depresija.
– Man vis nešķiet, ka Džailsa ģimeni depresija būtu īpaši ietekmējusi, – Harijs izjusti iebilda.
Dīkinss domīgi pašūpoja galvu. – Varbūt tev pieklātos pateikt Frobišeram?
– Nosūdzēt savu labāko draugu? – pārvaicāja Harijs. – Nemūžam!
– Ja Džailsu pieķers, viņš tiks izslēgts no skolas! – sacīja Dīkinss – Tad vismaz brīdini viņu, ka zini par viņa slepeno aizraušanos.
– Es par to padomāšu, – Harijs solījās. – Pagaidām es aiznesīšu atpakaļ uz veikalu visu, ko man iedeva Džailss, un viņam neko par to nestāstīšu.
– Vai tu varētu aiznest arī to, ko viņš iedeva man? – Dīkinss čukstēja, paliecies tuvāk draugam. – Es uz to veikalu vispār nekad neeju. Nezināšu, ko tur iesākt.
Harijs piekrita. Pēc šās sarunas viņš divas reizes nedēļā gāja uz veikaliņu un lika nevēlamās Džailsa dāvanas atpakaļ plauktos. Harijs bija secinājis, ka Dīkinsam ir taisnība un Džailss jābrīdina par iespējamo pieķeršanu. Tomēr viņš nolēma, ka šo smago sarunu atliks līdz semestra beigām.
– Labs metiens! – uzslavēja Frobišera kungs, kad bumba šķērsoja sarkano līniju. Laukuma malās atskanēja aplausi. – Direktor, pieminiet manus vārdus! Beringtons reiz Ītonas komandā spēlēs pret Herovas skolas komandu Lorda kriketa laukumā Londonā.
– Tā nenotiks, ja Džailsam būs kaut mazākā teikšana, – Harijs pačukstēja Dīkinsam.
– Harij, ko tu darīsi vasaras brīvdienās? – Dīkinss vaicāja, un izskatījās, ka viņš īsti nemana neko, kas norisinās apkārt.
– Nu… uz Toskānu braukt neesmu ieplānojis. Ja vaicāji par to, – Harijs smaidot atbildēja.
– Domāju, ka arī Džailss nemaz tā īsti negrib turp doties, – sacīja Dīkinss. – Galu galā itālieši nekad nav izpratuši kriketu.
– Es pat ļoti labprāt mainītos ar Džailsu vietām, – atzinās Harijs. – Mani ne mazākajā mērā netraucē fakts, ka Mikelandželo, da Vinči un Karavadžo nekad nav dzirdējuši par kriketa smalkumiem. Un neaizmirsīsim arī par makaronu kalniem, ko Džailsam nāksies pievārēt.
– Kurp tad tu īsti brauc? – vaicāja Dīkinss.
– Nedēļu dzīvošu Rietumu Rivjērā, – Harijs braši atteica. – Mans vectēvs Vestonsjūpermērā ir liels ceptu zivju un kartupeļu cienītājs. Varbūt gribēsi man pievienoties?
– Neiznāks tam atlicināt laiku, – sacīja Dīkinss, un bija skaidri noprotams, ka viņš Harija vārdus uztvēris pilnīgi nopietni.
– Kāpēc tad tā? – tincināja Harijs, pieskaņodamies drauga tonim.
– Pārāk daudz darba.
– Tu skolas brīvlaikā grasies strādāt? – Harijs neticīgi pārvaicāja.
– Darbs man nozīmē brīvdienas, – paskaidroja Dīkinss. – Es izbaudu katru mirkli, gluži kā Džailss priecājas par kriketu, bet tu esi sajūsmā par dziedāšanu.
– Kur tu strādāsi?
– Municipalitātes bibliotēkā. Viņiem ir viss, kas man nepieciešams.
– Vai drīkstu tev pievienoties? – vaicāja Harijs, un izklausījās, ka viņš to saka gluži nopietni. – Man nepieciešama visa palīdzība, kāda vien pieejama, ja vēlos tikt pie Bristoles klasiskās ģimnāzijas stipendijas.
– Tikai tādā gadījumā, ja apsolīsies būt pavisam kluss, – teica Dīkinss. Harijam nāca smiekli, taču viņš zināja, ka draugs darbu neuzskata par jautrības objektu.
– Man izmisīgi vajadzīga palīdzība latīņu valodas gramatikas apguvē, – skaidroja Harijs. – Es vēl joprojām daudz ko tajā nesaprotu.
– Es tev labprāt palīdzēšu, – sacīja Dīkinss, – ja vien tu man izdarīsi kādu pakalpojumu.
– Tikai pasaki, kādu! – attrauca Harijs – Neticu, ka ceri uz solo partiju šā gada korāļu dziedājumā.
– Labs sitiens, Berington! – atkal uzslavēja Frobišera kungs, un Harijs pievienojās pārējiem aplaudētājiem. – Tas ir jau trešais Beringtona punktu guvums šajā sezonā, direktor!
– Neaušojies, Harij! – noteica Dīkinss. – Saproti… manam tēvam nepieciešams kāds, kurš no rīta izvadā laikrakstus vasaras brīvdienu laikā. Es ieteicu tevi. Viņi maksā šiliņu par nedēļu. Kamēr vien ik rītu sešos ieradīsies п. сВХПХЗПР34АББР. РН56 veikalā, tas darbs būs tavējais.
– Sešos no rīta? – Harijs nicīgi pārvaicāja. – Ja tev ir tēvocis, kurš uzmodina visus mājiniekus jau piecos, tad seši no rīta gan liekas mazākā no visām problēmām.
– Tātad tu būtu gatavs uzņemties to darbu?
– Jā, protams, – atbildēja Harijs. – Bet… kāpēc tu pats to negribi? Šiliņš nedēļā nav nekāds nieks.
– Neber sāli uz brūcēm, – Dīkinss teica. – Diemžēl es nemāku braukt ar divriteni.
– Sasodīts! – attapās Harijs. – Man taču vispār nav divriteņa.
– Es neteicu, ka man nav divriteņa, – nopūtās Dīkinss. – Es sacīju, ka neprotu ar to braukt.
– Klifton, – Frobišera kungs uzrunāja Hariju, kad kriketa spēlētāji pameta laukumu, lai dotos uz tēju. – Kad būsi izmācījies rītdienai, ienāc manā kabinetā!
Harijam vienmēr bija paticis Frobišera kungs, kurš pret Hariju izturējās kā pret līdzīgu. Likās arī, ka viņam skolēnu vidū nav kāda īpaša mīluļa. Protams, bija pasniedzēji, kuri augstprātīgi ļāva noprast savu uzskatu, ka dokera dēls nekādā gadījumā nedrīkst spert kāju šās skolas svētajos gaiteņos, lai cik izcila arī būtu viņa balss.
Kad zvans vēstīja gatavošanās laika beigas, Harijs nolika spalvu un pāri gaitenim devās uz Frobišera kunga kabinetu. Zēnam nebija ne jausmas, ko internāta vadītājs vēls viņam sacīt, un patiesībā viņš pārāk nelauzīja galvu par to.кшппщкееп0щ0епшепб2э шк4уш8у9шущк0а98акащ57е854-щгз8шшхшллхлзолшрлбзнг
Harijs pieklaudzināja pie kabiи15neta durvīm.т7 г\\г
– Iekšā! – Tāda balss liecināja, ka cilv т0ш\7ēks ar vārdiem lieki nemētājas. Harijs atvēra durvis un pārsteigts pamanīja, ka Frobišera kungs viņu nesagaida ar smaidu sejā, kā paradis. Frobišera kungs cieši vērās Harijā, kurš ienāca telpā un nostājās pie rakstāmgalda. – Klifton, manā uzmanības lokā nonācis fakts, ka tu zodz no skolas veikala.
Piepeši Harija prāts likās gluži kā izslaucīts. Viņš nekādi nespēja
