augšējā pakāpiena un gaidīja, līdz kāds atslēgs ieejas durvis.
Pēcpusdienā Harijs ieradās Svētās Marijas baznīcā uz kora mēģinājumu. Tāda bija Svētā Bedas skolā iedibinātā kārtība. Harijs to nekad neuztvēra kā pienākumu, jo dziedāšana viņam sagādāja patiesu prieku. Viņš ne reizi vien klusi lūdzās Visaugstākajam: – Mīļais Dievs, kad man notiks balss lūzums, izdari tā, lai es kļūstu par tenoru! Tad es Tevi nekad vairs neapgrūtināšu ar saviem lūgumiem!
Vēlāk Harijs atgriezās mājās uz vakara tēju un pēc tam vairākas stundas mācījās pie virtuves galda, un tad devās gulēt. Tagad viņš baidījās no tēvoča Stena atgriešanās tikpat ļoti, kā pirmajās nedēļās Svētā Bedas skolā bija drebējis no Fišera. Nīstais Fišers galu galā bija pārgājis uz Kolstonas ģimnāziju, un Harijs no sirds cerēja, ka abu ceļi vairs nekad nekrustosies.
Harijs gaidīja savu pēdējo mācību gadu Svētā Bedas skolā, lai gan viņš ne mazākajā mērā nešaubījās par to, cik pamatīgi mainīsies viņa dzīve, ja trīs draugi izvēlēsies katrs savu virzienu. Par Džailsu viņš nezināja neko. Dīkinss iestāsies Bristoles klasiskajā ģimnāzijā. Ja Harijam nepaveiksies un viņš nedabūs stipendiju, lai arī mācītos tajā, nāksies atgriezties Merivudas skolā. Un četrpadsmit gadu vecumā viņam mācības būs jāpamet, lai meklētu darbu. Viņš pūlējās nedomāt par to, kādas sekas gaidāmas, ja stipendiju dabūt neizdosies. Tēvocis Stens gan nemitējās atgādināt katrā iespējamajā brīdī, ka dokos zēnam darbs vienmēr atradīsies.
– Pirmām kārtām, puikam vispār nevajadzēja ļaut tajā sasmakušajā skolā stāties, – tēvocis Stens allaž paziņoja, kad Meizija viņam priekšā nolika putras bļodu. – Viņš tikai sadomājas sazin ko, – Stens piebilda, it kā Harija tur nemaz nebūtu. Par šādu uzskatu Fišers būtu ļoti priecājies un pilnībā tam piekritis. Tiesa, Harijs jau sen bija nonācis pie secinājuma, ka tēvocim Stenam un Fišeram ir ļoti daudz kopīga.
– Bet Harijam taču vajadzēja izmantot iespēju un mēģināt kaut ko sasniegt, – iebilda Meizija.
– Kāpēc? – tēvocis Stens noprasīja. – Ja mēs ar viņa senci darbu dokos uzskatījām par gana labu, par ko ta’ Harijam tie būtu slikti? – viņš turpināja tādā tonī, kas nepieļāva iebildumus.
– Varbūt tāpēc, ka puika ir gudrāks nekā mēs ar tevi, – Meizija noteica.
Uz mirkli tas Stenu apklusināja, taču pēc nākamās putras karotes viņš atkal paziņoja: – Tas atkarīgs no tā, ko tu saproti ar vārdu “gudrs”. Galu galā, ir “gudrs” un “gudrs”. – Viņš atkal ieēda biezputru, tomēr vairs nepapildināja savu ārkārtīgi dziļo novērojumu.
Savu grauzdēto maizes šķēli Harijs piecos kumosos apēda un ik rītu klausījās, kā tēvocis Stens atkal un atkal atkārto vienu un to pašu veco dziesmu. Harijs nekad neiebilda, jo bija skaidri saprotams, ka tēvocis Stens ir pilnīgi pārliecināts par zēna nākotnes perspektīvām un nekas nespētu mainīt viņa domas. Tiesa, Stens neapjauta, ka viņa pastāvīgās tirādes Hariju noskaņo gluži pretēji un zēns apņemas mācīties vēl cītīgāk.
– Es nevaru te muļļāties visu dienu! – tēvocis Stens lika galdā savu pēdējo paziņojumu un jo labprātāk to darīja tad, kad juta, ka strīdā zaudējis. – Kādam ir arī jāstrādā, – viņš noskaldīja un cēlās no galda. Neviens pat necentās iebilst. – Un vēl kas… – Stens jau uz virtuves durvju sliekšņa teica. – Neviens no jums pat nav pamanījis, ka tas puika ir kļuvis mīksts. Viņš vairs neizlaiza manu putras bļodu. Dievs vien zina, ko viņiem tajā skolā māca! – Un tad durvis aizcirtās.
– Neņem galvā, ko tavs tēvocis tur runā, – mierināja Meizija. – Tā ir skaudība. Viņam nepatīk tas, ka mēs visi tik ļoti ar tevi lepojamies. Un pat viņam nāksies mainīt savu meldiņu, kad tu, gluži tāpat kā tavs draugs Dīkinss, dabūsi to stipendiju.
– Tur jau ir tā lieta, mamm, – Harijs sacīja, – es neesmu tāds kā Dīkinss un sāku jau bažīties, vai tikai tas viss nebūs velti darīts.
Mājinieki klusēja un neticīgi raudzījās uz Hariju. Un tad pirmo reizi vairāku dienu laikā ierunājās vecaistēvs: – Es arī gribētu iespēju mācīties Bristoles klasiskajā ģimnāzijā.
– Kāpēc, vectēv? – Harijs nokliedza.
– Ja man tas būtu izdevies, mums visus šos gadus nenāktos dzīvot kopā ar tavu tēvoci Stenu.
Laikrakstu izvadāšana sagādāja Harijam prieku un ne jau tikai tālab, ka tā bija lieliska iespēja nesēdēt mājās. Nedēļām ritot, zēns iepazinās ar vairākiem Dīkinsa kunga pastāvīgajiem klientiem. Daži no viņiem bija dzirdējuši Hariju dziedam Svētās Marijas baznīcā un pamāja viņam ar roku, kad viņš piegādāja avīzes. Bija arī tādi, kas piedāvāja viņam tasi tējas vai pat uzcienāja ar ābolu. Dīkinsa kungs bija Hariju brīdinājis par diviem īpaši nešpetniem suņiem, no kuriem jāpiesargās. Bija vajadzīgas vien divas nedēļas, lai abi niknie rējēji jau draudzīgi vēcinātu asti, kad Harijs nokāpj no divriteņa.
Harijs nopriecājās, kad uzzināja, ka arī Holkoma kungs ir viens no Dīkinsa kunga pastāvīgajiem klientiem. Ik rītu Harijs viņam piegādāja svaigu The Times numuru, un viņi bieži vien pārmija pa vārdam. Harija bijušais skolotājs nepārprotami norādīja, ka nevēlas zēnu vairs redzēt agrākajā skolā. Turklāt viņš piebilda, ka labprāt sniegs Harijam nepieciešamās papildstundas, ja tādas ir vajadzīgas, jo vakaros parasti esot brīvs.
Kad Harijs pēc laikrakstu izvadāšanas atgriezās birojā, Dīkinsa kungs katru reizi ielika zēnam somā šokolādes tāfelīti un tad ļāva doties savās gaitās. Tas atsauca Harijam atmiņā Džailsu. Viņš bieži iedomājās par to, kas gan noticis ar draugu. Ne Harijs, ne arī Dīkinss neko par Džailsu nebija dzirdējuši jau kopš dienas, kad Frobišera kungs lika, lai Harijs pēc kora mēģinājuma ieiet viņa kabinetā.
Pirms došanās mājās Harijs vienmēr vēl brīdi pakavējās pie stiklotās vitrīnas un apbrīnoja tur novietoto pulksteni. Viņš zināja, ka tādu nemūžam nevarēs sev atļauties. Viņš pat ne reizi nepapūlējās pavaicāt Dīkinsa kungam tā cenu.
Nedēļu ierastajā ritumā bija tikai divas atšķirīgas dienas. Sestdienu rītus Harijs parasti centās pavadīt kopā ar Veco Džeku. Viņš devās pie senā drauga un ņēma līdzi visus iepriekšējo nedēļu Times, bet svētdienu vakaros, kad bija izpildījis savu pienākumu Svētās Marijas baznīcā, Harijs steidzās uz Kristus Svētās piedzimšanas baznīcu, lai piedalītos vakara dievkalpojuma dziedājumos.
Trauslā Mandejas jaunkundze lepnumā staroja, kad soprāns dziedāja solo. Viņa cerēja, ka nodzīvos tik ilgi, lai savām acīm skatītu, kā Harijs uzsāk mācības Kembridžā. Viņa grasījās zēnam izstāstīt par Karaļa Koledžas kori, taču ne ātrāk kā dienā, kad viņš būs iekļuvis Bristoles klasiskajā ģimnāzijā.
– Vai Frobišera kungs grasās tevi iecelt par grupas vecāko? – noprasīja Vecais Džeks, iekams Harijs bija paguvis iekārtoties savā ierastajā sēdvietā.
– Nav ne jausmas, – Harijs atbildēja. – Ziniet, viņš vienmēr saka tā, – zēns piebilda, saraustījis apkakli. – “Klifton, dzīvē mēs vienmēr dabūjam to, ko esam pelnījuši. Ne vairāk un, pavisam noteikti, arī ne mazāk.”
Vecais
