pasniedza sainīti Harijam.
– Paldies, kungs! – tencināja zēns. Viņš atsēja dāvanu, attina avīžpapīru un izņēma nelielu, tumši zilu kārbiņu. Bija grūti noticēt ieraudzītajam. Tur bija Ingersoll firmas vīriešu pulkstenis, ko Harijs pēdējo reizi bija redzējis stiklotajā vitrīnā Dīkinsa kunga veikalā.
– Paldies! – Harijs atkārtoja un uzlika dāvanu sev uz rokas. Kādu brīdi viņš no tās nespēja ne acu novērst. Zēns no sirds brīnījās, kur gan Vecais Džeks ņēmis sešus šiliņus.
Eksāmenu rītā Harijs pamodās jau ilgi pirms saules lēkta. Viņš neēda brokastis, bet izvēlējās šo laiku veltīt atkārtošanai un agrāko gadu eksāmenu materiālu izskatīšanai. Galvaspilsētas, valstis, kuras karojušas savā starpā, nozīmīgi datumi, premjerministri, monarhi… Pēc stundas viņš jutās sagatavojies, lai stātos pretī eksaminētājam.
Jau atkal viņam tika ierādīta vieta pirmajā rindā starp Dīkinsu un Beringtonu. Viņam ienāca prātā doma, ka šī varbūt ir pēdējā reize. Kad pulkstenis noskaitīja desmito rīta stundu, vairāki pasniedzēji sāka iet pa solu rindām un četrdesmit satrauktiem zēniem izsniedza vispārējās zināšanu pārbaudes eksāmena lapas. Precīzāk – trīsdesmit deviņiem satrauktiem zēniem un Dīkinsam.
Harijs lēnām izlasīja visus jautājumus. Ticis līdz simtajam, viņš atļāvās pasmaidīt, paņēma spalvaskātu, iemērca spalvu tintē un sāka rakstīt. Pēc četrdesmit minūtēm viņš jau atkal bija nonācis pie simtā jautājuma. Zēns ieskatījās savā pulkstenī. Vēl bija atlikušas desmit minūtes, lai otrreiz pārskatītu un pārbaudītu uzrakstītās atbildes. Viņš mirkli pakavējās pie trīsdesmit ceturtā jautājuma un apsvēra jau uzrakstīto atbildi. Vai tas bija Olivers Kromvels vai arī Tomass Kromvels, kuru par nodevību ieslodzīja Londonas Tauerā? Zēns atsauca atmiņā kardināla Vulzija dzīvesgājumu un izvēlējās to cilvēku, kurš lorda kanclera amatā bija stājies viņa vietā.
Pulksteņa sitieni vēstīja, ka pienākušas pārbaudījuma beigas. Harijs tobrīd bija ticis līdz deviņdesmit otrajam jautājumam. Viņš veikli pārskatīja vēl atlikušos astoņus. Kad pasniedzējs paņēma Harija lapu, tinte pie atbildes uz pēdējo jautājumu vēl nebija īsti nožuvusi.
Viņiem tika dots divdesmit minūšu pārtraukums. Harijs, Dīkinss un Beringtons lēnām pastaigājās pa golfa laukumu, kur vēl tikai pirms nedēļas Džailss bija uzrādījis ievērojamus rezultātus spēlē.
– Amo, amas, amat, – noskaitīja Dīkinss, kurš cītīgi palīdzēja draugiem atkārtot latīņu valodas gramatiku, ne reizi neieskatīdamies mācību grāmatā.
– Amamus, amatis, amant, – atkārtoja Harijs, kad viņi devās atpakaļ uz eksaminācijas telpu.
Pēc stundas Harijs nodeva savu latīņu valodas eksāmena lapu un jutās pārliecināts, ka ir atbildējis pareizi uz vairāk nekā obligāti noteiktajiem sešdesmit procentiem jautājumu.
Arī Džailss izskatījās ar sevi apmierināts.
Visi trīs draugi devās uz skolas ēdamtelpu. Harijs aplika roku Dīkinsam ap pleciem un teica: – Paldies, vecīt!
Vēlāk tajā pašā rītā, Harijs, izlasījis ģeogrāfijas eksāmena jautājumus, klusībā pateicās savam slepenajam ierocim. Gadu gaitā Vecais Džeks bija viņam sniedzis ļoti daudz zināšanu, pat neradot iespaidu par mācīšanos.
Lenča laikā Harijs nazim un dakšiņai pat nepieskārās, Džailss bija pievārējis pusi cūkgaļas pīrāga, bet Dīkinss nevarēja vien beigt mielošanos.
Pēcpusdienā pirmais bija vēstures eksāmens, un tas Harijam lielas raizes nesagādāja. Henrijs VIII, Elizabete, Rolijs, Dreiks, Napoleons, Nelsons, Velingtons un vēl pārējie vēstures personāži maršēja kā uz kaujas lauku, bet Harijs soļoja viņiem līdzi.
Uzdevumi matemātikas eksāmenā izrādījās daudz vieglāki, nekā Harijs bija gaidījis, un pat Džailss domāja, ka ir spējis tos pieveikt.
Pēdējā pārtraukuma laikā Harijs atgriezās atpūtas telpā un pārskatīja savu eseju par Dāvidu Koperfīldu. Viņš bija pārliecināts, ka savā iemīļotākajā priekšmetā varēs iegūt labākos rezultātus. Pēc tam viņš lēnām devās atpakaļ uz eksaminācijas telpu un prātā nemitīgi atkārtoja Holkoma kunga iecienītāko vārdu: “Koncentrējies!”
Viņš izlasīja eksāmena tematu un saprata, ka šajā gadā uzmanība pievērsta Tomasam Hārdijam un Lūisam Kerolam. Viņš bija izlasījis Hārdija romānu “Kāsterbridžas mērs” un Lūisa Kerola grāmatu “Alise Brīnumzemē”, taču šo autoru radītie varoņi nebija viņam pārlieku tuvi. Harija rakstāmspalva lēnām čirkstēja pār lapu, un, kad bija pagājusi noteiktā stunda, viņš nejutās pārliecināts, vai uzrakstījis pietiekami daudz. Viņš, mazliet nomākts, izgāja ārā pēcpusdienas saulē. Atlika tikai paraudzīties uz pārējo zēnu sejām, lai kļūtu skaidrs – nevienam no konkurentiem šis pārbaudījums nav licies viegls. Viņš nodomāja, ka varbūt tomēr vēl viss nav zaudēts.
Pēc tam sekoja tas, ko Holkoma kungs dēvēja par katra eksāmena ļaunāko daļu, – dienas šķita nebeidzami garas, un bija grūti sagaidīt brīdi, kad uz skolas ziņojumu dēļa tiek piesprausts saraksts ar eksāmenu rezultātiem. Tas bija laiks, kad zēni pasāka lietas, ko vēlāk nācās nožēlot un par kurām viņus varētu pat izslēgt no skolas. Kāds zēns tika pieķerts dzeram sidru aiz divriteņu novietnes, kāds cits smēķēja tualetē, bet vēl kāds bija manīts izejam no kinoteātra laikā, kad visiem skolēniem jau vajadzēja atrasties gultā.
Nākamajā svētdienā Džailsam neveicās šās sezonas pirmajā kriketa spēlē. Dīkinss bija atgriezies bibliotēkā. Harijs devās garās pastaigās un prātā neskaitāmas reizes pārcilāja eksāmena jautājumus un savas atbildes uz tiem. Tas, protams, nepalīdzēja.
Svētdienas pievakari Džailss aizvadīja, trenējoties kriketa spēlē. Pirmdienā Dīkinss negribīgi nodeva savas pilnvaras jaunajam bibliotēkas pārraugam. Otrdienā Harijs pārlasīja Tomasa Hārdija romānu “Tālu no trokšņainā pūļa” un skaļi izgrūda lāstu. Trešdienas naktī Harijs un Džailss klusi sarunājās, kamēr Dīkinss rāmi gulēja, iegrimis miegā.
Ilgi pirms brīža, kad torņa pulkstenis bija nozvanījis noteikto stundu, četrdesmit zēni jau drūzmējās skolas pagalmā. Rokas sabāzuši kabatās, noliektām galvām viņi gaidīja direktora ierašanos. Visi zināja, ka Okšota kungs atnāks minūti par agru vai minūti vēlāk, nekā noteikts, tomēr bez piecām minūtēm desmitos visi jau raidīja skatienus uz durvīm, pa kurām bija jānāk direktoram. Daži skatījās uz torņa pulksteni un klusībā lūdzās, kaut rādītāji kustētos mazliet veicīgāk.
Kad atskanēja pirmais zvans, durvis atvērās, un cienīgtēvs Semjuels Okšots iznāca no ēkas. Vienā rokā viņš turēja papīra lapu, bet otrā četras piespraudes. Viņš bija no tiem cilvēkiem, kuri neko neatstāj nejaušības ziņā. Sasniedzis celiņa galu, viņš atvēra nelielos vārtus un savā ierastajā gaitā devās pāri skolas pagalmam, nevērīgs pret to, kas notiek viņam apkārt. Zēni veikli pakāpās malā, izveidojot nelielu gaiteni, lai direktora soli nekas nekavētu. Tieši brīdī, kad pulkstenis dimdināja desmito reizi, viņš apstājās pie ziņojumu dēļa, piesprauda papīra lapu pie ziņojumu dēļa un, ne vārda nesacījis, devās projām.
Četrdesmit zēnu sadrūzmējās
