align="center">Vienpadsmitā nodaļa
Mūsu kāzas nebija nekāds lielais pasākums. Un kāds gan brīnums, ja ne Kliftoni, ne arī Tenkoki nebija no turīgajiem. Lielākie izdevumi bija maksa par kora uzstāšanos. Divi ar pusi šiliņi. Un tas patiešām bija tā vērts. Man vienmēr bija gribējies dziedāt Mandejas jaunkundzes vadītajā korī. Lai gan viņa atzina manu balsi par piemērotu, tomēr no piedalīšanās korī man nekas neiznāca, jo nepratu ne lasīt, ne rakstīt.
Pieņemšana, ja to vispār tā var saukt, notika Stilhausleinā, Artura vecāku mājā ar terasi. Alus muca, nedaudz maizīšu ar zemesriekstu sviestu un kāds ducis cūkgaļas pīrāgu. Mans brālis Stens bija paņēmis līdzi zivi ar ceptiem kartupeļiem. Un visu pārspēja tas, ka mums agri bija jādodas projām, lai pagūtu uz autobusu, kas mūs aizvedīs medusmēnesī uz Vestonsjūpermēru. Arturs bija rezervējis numuru viesu namā jūras krastā, tur ieradāmies piektdienas vakarā. Tā kā pārsvarā laiks bija lietains, tad mēs tikpat kā visu nedēļas nogali neizgājām no guļamistabas.
Likās pavisam dīvaini, ka arī otrā reize, kad nodarbojos ar seksu, bija tieši Vestonsjūpermērā. Kad pirmoreiz ieraudzīju Arturu kailu, mani pārņēma satricinājums. Pāri viņa vēderam stiepās liela, sarkana un nelīdzena rēta. Nolādētie vācieši! Viņš nekad nebija stāstījis, ka ticis ievainots karā.
Mani nepārsteidza Artura straujā erekcija uzreiz pēc tam, kad es novilku apakškreklu. Tomēr, jāatzīstas, es cerēju, ka viņš pirms mīlēšanās vismaz noaus kurpes.
No viesu nama mēs izrakstījāmies svētdienas pievakarē un paguvām uz pēdējo Bristoles autobusu. Arturam pirmdienas rītā sešos jau bija jāierodas dokos.
Pēc kāzām Arturs pārcēlās dzīvot uz mūsu māju. Viņš manam tēvam sacīja, ka tas esot tikai uz laiku, līdz atradīsim paši savu pajumti. Parasti šāds izteikums tomēr nozīmēja laiku līdz dienai, kad kāds no vecākiem aiziet mūžībā. Lai kā arī būtu, gan mana, gan arī Artura ģimene Stilhausleinā dzīvoja kopš neatminamiem laikiem.
Arturs bija laimīgs, kad pateicu viņam, ka gaidu bērnu. Viņš vēlējās vismaz sešus. Es raizējos, vai pirmo viņš uzskatīs par savu, tomēr patiesību zinājām tikai es un mana mamma, tālab Arturam nebija iemeslu kļūt aizdomīgam.
Pēc astoņiem mēnešiem es dzemdēju zēnu. Paldies Dievam, nebija nekā tāda, kas norādītu, ka tas nav Artura bērns. Mēs zēnu nosaucām par Haroldu, un tas ļoti iepriecināja manu tēvu. Nu viņa vārds dzīvos arī ģimenes nākamajā paaudzē.
Kopš tā laika es kā pašsaprotamu pieņēmu faktu, ka tagad būšu piesaistīta mājām gluži tāpat kā mana mamma un vecāmāte un katru otro gadu dzemdēšu pa bērnam. Arturs nāca no astoņu bērnu ģimenes, bet es biju ceturtā no pieciem. Tomēr Harijs tā arī palika mans vienīgais bērns.
Parasti Arturs uzreiz pēc darba devās mājup, lai pirms gulētiešanas kādu laiku pavadītu kopā ar dēlu. Kad tajā piektdienas vakarā viņš nepārnāca, es pieņēmu, ka viņš kopā ar manu brāli aizgājis uz krogu. Tomēr, kad Stens, pārdzēris prātu, pēc pusnakts ielīgoja mājā, vicinot piecu mārciņu banknošu žūksni, Arturu viņam blakus nemanīja. Stens vienu piecinieku iedeva arī man, un es pat nodomāju, vai tikai viņš nav aplaupījis banku. Kad vaicāju viņam, kur palicis Arturs, brālis noslēdzās sevī.
Tajā naktī es neaizgāju gulēt, bet sēdēju uz apakšējā pakāpiena un gaidīju vīru pārnākam. Kopš dienas, kad apprecējāmies, Arturs ne reizi nebija nakti pavadījis ārpus mājas.
Lai gan Stens jau bija atjēdzies, kad nākamajā rītā nokāpa lejā uz virtuvi, brokastu laikā viņš nepateica ne vārda. Kad vaicāju, vai viņam zināms, kur ir Arturs, viņš attrauca, ka neesot redzējis manu vīru kopš brīža, kad visi iepriekšējā vakarā devās projām no darba. Stenu pieķert melos bija vieglāk par vieglu, jo tādās reizēs viņš nemēdza skatīties sarunbiedram acīs. Es jau grasījos viņu patirdīt nopietnāk, kad pie namdurvīm atskanēja skaļi klauvējieni. Mana pirmā doma bija par Arturu, tāpēc steidzos atvērt.
Mājā ieskrēja divi policisti, kas aizsteidzās uz virtuvi, sagrāba Stenu, saslēdza viņu rokudzelžos un paziņoja, ka viņš tiek arestēts par laupīšanu. Tagad man kļuva skaidrs, no kurienes bija uzradies tas piecinieku žūksnis.
– Es neko neesmu nolaupījis! – Stens protestēja. – Naudu man iedeva Beringtona kungs.
– Ļoti ticams stāsts, – noteica viens policists.
– Bet tā ir balta patiesība, – Stens neatkāpās no sava arī tad, kad policisti vilka viņu projām. Un šoreiz es skaidri redzēju, ka Stens nemelo.
Es atstāju Hariju manas mammas gādībā un skrēju uz dokiem, cerēdama, ka Arturs ir ieradies darbā uz rīta maiņu un varēs man pastāstīt, kālab arestēts Stens. Es centos nedomāt par to, ka varbūt aiz restēm iesēdināts arī pats Arturs.
Vīrs pie vārtiem man pateica, ka visu rītu neesot Arturu redzējis. Viņš izpētīja sarakstu, un pēc tam viņa sejā parādījās savāda izteiksme. Vīrietis paziņoja, ka Arturs iepriekšējā vakarā maiņas beigās nemaz neesot reģistrējies. – Nevainojiet mani! Vakar manis te nemaz nebija. – Viņš vairāk neko arī nespēja pateikt.
Tikai vēlāk es sapratu, kāpēc viņš pieminēja “vainu”.
Dokos es apvaicājos vairākiem Artura paziņām, un visi gluži kā papagaiļi mala vienu un to pašu. “Neesmu redzējis kopš vakardienas.” Un pēc tam ikviens naski pazuda no manām acīm. Es jau grasījos doties uz policijas iecirkni, lai pavaicātu, vai viņi apcietinājuši arī Arturu, bet tad pamanīju kādu vecu vīru. Viņš, galvu nodūris, gāja garām.
Steidzos viņam pakaļ un jau sagatavojos, ka viņš mani raidīs projām, vai arī izliksies, ka vispār nezina, par ko es runāju. Taču, kad viņu panācu, viņš apstājās, noņēma cepuri un teica: – Labrīt! – Biju pārsteigta par tik pieklājīgu izturēšanos un kļuvu drošāka, tāpēc pavaicāju, vai viņš šorīt ir redzējis Arturu.
– Nē, – vecais vīrs atteica, – redzēju viņu tikai iepriekšējā dienā, kad viņš kopā ar jūsu brāli strādāja vakara maiņā.
Laikam jau jums vajadzētu pavaicāt brālim.
– Nevaru, – es atbildēju. – Viņu apcietināja un aizveda uz iecirkni.
– Par ko viņu apsūdzēja? – Vecais Džeks, neizpratnes pārņemts, vaicāja.
– Nezinu, – es atbildēju.
Vecais Džeks pašūpoja galvu. – Nevaru jums palīdzēt, Kliftones kundze, – viņš noteica. – Tomēr ir vismaz divi cilvēki, kuri zina visu stāstu pilnībā. – Viņš norādīja uz lielu ēku, kas bija celta no sarkaniem ķieģeļiem, un Arturs to vienmēr dēvēja par “administrāciju”.
Tobrīd pa nama parādes durvīm iznāca policists, un es nodrebinājos. Kad paskatījos atpakaļ, Vecais Džeks jau bija pazudis. Es apsvēru iespēju iet uz “administrāciju” jeb “Beringtona ēku” – tā to patiesībā sauca –, tomēr pārdomāju. Ko tad es īsti sacīšu, kad būšu nonākusi aci pret aci ar mana vīra priekšnieku?
Tā nu, gluži apjukusi, es devos
