apstākļos nekā vecās karaliskās pils šaurajās, netīrajās istabās.
Tiekoties ar Žanu Mišelu, es mēdzu ielavīties pilī pa sānu vārtiem, kur sargi jau mani pazina, bet karalienes ziņnesis veda mūs ar māti uz diženajiem parādes vārtiem ar robotu torni un bruņotiem sargiem. Viņa zizlis darbojās kā burvju nūjiņa un ļāva mums brīvi iziet caur pīķu rindām līdz plašajam pagalmam. Tur trokšņoja vīri, rati un vērši. Visa mana uzmanība bija veltīta centieniem izvairīties no riteņiem un kūpošām mēslu kaudzēm, tāpēc es nepamanīju, pa kurām arkām un ejām mēs gājām līdz klusam, bruģētam laukumam, kurā pie skaistas mūra mājas šalkoja strūklaka. Tas bija Karalienes nams, kur grezni dzīvoja valdnieka sieva un droši vien (ņemot vērā, ka viņa laidusi pasaulē tik daudzus bērnus) bieži pieņēma viesos karali, kaut gan klīda runas, ka viņš nav visu sievas atvašu tēvs.
Varenā arkveida ieeja ar platajām akmens kāpnēm, protams, nebija paredzēta tādām niecībām kā mēs. Mūs aizveda uz pirmā stāva durvīm pie atsevišķas mūra ēkas, no kuras plūda kārdinoša ēdiena smarža. Rosīgās virtuves tveices apņemti, mēs apstājāmies, lai palaistu garām kalpotājus, kas pa vītņveida torņa kāpnēm nesa milzīgus, piekrautus šķīvjus uz nama otro stāvu. Karalienes saime mielojās lielajā zālē, un aizritēja vairākas minūtes, pirms mūs aicināja sekot pēdējam kūpošam pudiņam pa nodilušajiem pakāpieniem līdz istabai, kur gaļas griezēji ātri un prasmīgi sadalīja cepeti gabalos. Pat man, sāpju notrulinātai, mutē saskrēja siekalas, un māte dziļi, jūsmīgi vilka aromātu nāsīs tā, ka šī skaņa pārspēja pat troksni aiz lielā aizslietņa, kas slēpa mūs un gaļas griezējus no izsalkušajiem galminiekiem.
Mūs izveda ārā no šīs istabas un prom pa šauru eju līdz mazam, vēsam kambarim, ko apgaismoja tikai šaura gaismas strēle no augsta, neiestiklota loga. Pavadonis mums aprauti paziņoja, lai gaidām, un aizvēra durvis aiz sevis.
– Kāpēc mēs esam šeit? – es klusi jautāju mātei, beidzot izrādīdama interesi par notiekošo.
– Acīmredzot ne tādēļ, lai paēstu, – viņa sūkstījās. – Varēja taču mums iedot nedaudz pudiņa! – Viņa apvainojusies apsēdās uz vienīgā soliņa pie loga un glīti sakārtoja pelēkos vilnas svārkus. – Nāc, apsēdies, Mjeta, un savaldies. Tev jāatstāj labs iespaids.
Es uzmanīgi apsēdos mātei blakus. Tikai pirms dažām stundām biju laidusi pasaulē bērnu, un sēdēt bija sāpīgi. – Iespaids? – es atkārtoju. – Uz ko? – Man kaisa krūtis, un es arvien vairāk satraucos.
– La Bonnas kundzi, kas vada karalisko bērnistabu. – Atgādājusi mani līdz pilij, māte domāja, ka var šo to atklāt. – Viņai vajadzīga zīdītāja jaunajai princesei.
– Zīdītāja! – es iesaucos un sarāvos uz cietā sola, sāpēs saviebdamās. – Vai tiešām… Nē, māt! Es nevaru zīdīt karalisko atvasi.
Māte izslējās un sašutusi atbrīvoja abus zodus no ciešās galvassegas gūsta. – Kāpēc gan nē? Tavs piens ne ar ko nav sliktāks par citu pienu. Droši vien pat labāks, jo esi jauna un labi barota. Uzskati, ka tev paveicies. Ja tevi pieņems, būsi lieliski atalgota. Varēji zīdīt arī miesnieka bērnu vai nodokļu ievācēja mazuli.
Es atvēru muti, lai iebilstu, ka maiznieka meita nevar nicināt miesnieka bērnu, bet noriju vārdus, jo atvērās durvis un ienāca kalsna, taisni izslējusies pusmūža sieviete. Viņa bija vidēja auguma un ģērbusies tumšā vīna krāsas tērpā ar platām piedurknēm, ko rotāja kažokādas apmale. Melnās, jumtiņam līdzīgās galvassegas malas apēnoja šauru, žurkas purnam līdzīgu seju, un viņa tik ļoti nelīdzinājās bērnu auklei, ka mēs ar māti apjukušas zaudējām valodu un piecēlāmies.
– Vai šī ir īstā meitene? – sieviete skarbi jautāja un sarauca augšlūpu. – Ak jā, redzu, ka ir.
Ieraudzījusi nepatiku viņas skatienā, es palūkojos lejup un ieraudzīju, ka uz ņiebura plešas mikli piena traipi. Kauna un bēdu dēļ man pār vaigiem atkal ritēja asaras.
– Kā tevi sauc? – dāma noprasīja, bet es nepaguvu atbildēt, jo viņa satvēra mani aiz rokas, ievilka loga gaismā un pavēra manus žokļus, lai varētu ielūkoties mutē.
Māte atbildēja manā vietā: – Giljometa. Manas meitas vārds ir Giljometa. – Viņa sarauca pieri, redzot nesaudzīgo izturēšanos, bet neuzdrošinājās iebilst.
La Bonnas kundze kaut ko noņurdēja un atlaida manu žokli. – Zobi izskatās labi, – viņa noteica, pirms pietuvināja savu žurkas degunu manam miklajam ņieburam un to ziņkāri paostīja. – Un meitene ož tīri. Cik viņai gadu?
– Piecpadsmit, – māte sacīja, cenšoties ievirzīt savu tuklo augumu starp mani un mocītāju. – Tas bija viņas pirmais bērns.
– Ceru, ka tas ir miris. Mēs negribam, lai kāds prasts zīdainis ienestu slimības karaliskajā bērnistabā. – Es nekavējoties sāku raudāt un acīmredzot pārliecināju sievieti, ka tā ir, jo viņa apmierināta pamāja. – Lieliski. Mēs viņu pieņemsim izmēģinājumam. Pieci sū nedēļā, gultasvieta un uzturs. Ja būs kaut viena drudža vai piena slimības pazīme, viņa darbu zaudēs. – Pirms māte paguva iebilst pret šādiem noteikumiem, skarbā dāma pievērsās man. – Beidz šņaukāties, citādi tavs piens beigsies un tu nevienam nebūsi derīga. Karaliene laida bērnu pasaulē sekstas laikā, un princesei nekavējoties vajadzīgs piens. Atsūtīšu kādu tev pakaļ.
Negaidīdama atbildi, vai viņas piedāvājums ir pieņemts, la Bonnas kundze pameta istabu. Māte lūkojās viņai pakaļ, šūpodama galvu, bet pieci sū nedēļā viņai patika. Kaut gan asaras aizmigloja man acis, es redzēju alkatības spīdumu viņējās, kad viņa sarēķināja, kā es papildināšu ģimenes ienākumus.
– Mums jāatvadās, – viņa skarbi noteica un noskūpstīja mani uz mitrajiem vaigiem. – Šī ir laba iespēja, Mjeta. Izšņauc degunu un izmanto savu izdevību, kā vien vari. Neaizmirsti, ka Žans Mišels ir tepat tuvumā. Varēsi viņu apciemot starplaikā starp barošanām. – Viņa saudzīgi noslaucīja manas asaras ar plīvura malu. – Sākumā būs grūti, bet nav zināms, pie kā tas novedīs. Tu pieradīsi, un bērnam tevi vajag. Tu jau dzirdēji, ko dāma teica.
Es pamāju, bet gandrīz neko nesapratu. Kad atnāca cits livrejā tērpts kalpotājs, lai mani aizvestu, es viņam sekoju neatskatoties. Man reiba galva un šķita, ka tūlīt plīsīs krūtis. Ļoti gribējās atbrīvoties no skaudrajām sāpēm, lai kas notiktu pēc tam.
Man rokās ielika bērnu un atraisīja ņieburu. Es pat nenojautu, kas jādara, bet blakus stāvēja vecmāte, mūžsena veča, kas droši vien piedalījusies tūkstoš dzemdībās, un viņa man parādīja, kā turēt sīciņo vīstokli, lai tas varētu aizsniegt manu krūtsgalu. Sākumā zīdainis nevarēja satvert slideno miesu starp cietajām smaganām un aizkaitināts iebrēcās, bet man pār vaigiem atkal ritēja asaras.
– Nevaru! – es iesaucos. – Viņai es nepatīku.
Vecmāte uzjautrināta iesēcās. – Kas bērnam saprotams no patikas? – viņa noprasīja, satuvinādama zīdaiņa galvu un manu krūti kā divus sulīgus persikus. – Viņa grib tikai zīst. Šī ir stipra meitene, veselīga kā govju gane un izturīga kā zirnekļa tīkls. Sēdi vien mierīga un pagaidi, līdz viņa piesūksies. Tas notiks. Ak jā!
Viņai bija taisnība. Jau pavisam drīz
