Atmiņas bija viltīgas. Tās pielavījās un atkal nozuda. Tiklīdz viņa satvēra kādu fragmentu, tas izgaisa kā dūmi.
Tagad spēļu laukumā trokšņoja citi bērni, kuri gluži tāpat mudināja vecākus šūpot viņus augstāk. Ediju saviļņoja viņu nevainīgā vientiesība, kas šķita tik muļķīga. It kā pasaule pasargātu mazos vairāk nekā pieaugušos.
Skaļruņa krakšķis pievērsa Edijas uzmanību skatuvei. Sirms labsirdīga izskata kungs piesita pie mikrofona.
– Redbadas iedzīvotāji, – viņš ierunājās. – Mēs esam šeit sapulcējušies godināt cilvēku, kas veltījis savu mūžu, lai kalpotu mūsu pilsētai. Divdesmit gadu viņš bija rūpnīcas “Hamerbilts” vadītājs un mūsu sabiedrības balsts, prasmīgi un atbildīgi turot rokās mūsu nākotni. Mums bijis gods strādāt kopā ar viņu, kā arī ar “Hamerbilta” korporatīvo pirmsākumu – uzņēmumu “Starptautiskās vispārējās tehnoloģijas”. Tagad, kad viņš pelnīti iecelts augstajā amatā, visas Ziemeļamerikas holdingu valdē, vienīgais, ko varu pateikt, ir – paldies, mister Fred!
Aplausu un svilpienu pavadīts, Freds Lails piesoļoja pie mikrofona. Bet ne visi viņu sagaidīja ar atzinību. Sev aiz muguras Edija saklausīja pāris smīkņātāju, un vismaz viena balss noņurdēja: – Muļķības!
Viņa pagriezās, meklējot pūlī noliedzēju, tomēr neieraudzīja. Pa to laiku Freds Lails bija sācis runāt. Edija ļāva Laila pašslavināšanās vārdiem slīdēt pāri, iztēlojoties viņu pirms daudziem gadiem. Viņas atmiņās bija tikai šā cilvēka vārds un skaņas.
Dzīvojamā istaba vecajā mājā. Cieši aizvērti aizkari. Lampas gaisma un ēnas. Dīvāns, uz kura viņa paslēpusies mātes roku gurdenajā apskāvienā. Tad istabā ienāca krustmāte Penija.
– Evelīna, ieradies misters Lails. – Balss skanēja klusi un maigi; tā viņa runāja jau vairākas dienas. Kā skolas izrādē, kad nodziest apgaismojums. Tad stingrākā tonī krustmāte piebilda: – Ej uz savu istabu, Edij.
Viņa laikam atteicās. Varbūt ciešāk piespiedās klāt mātes augumam, cerēdama, ka fiziskais kontakts neļaus mātei aiziet. Lai arī ko Edija darīja, viņa negāja uz savu istabu. Ne līdz tam brīdim, kad parādījās misters Lails. Viņu ieraugot, māte sastinga. Viņa koncentrējās tam, kas notiks. Pēkšņi telpā bija izplūdušas dusmas. Liela, nomācoša niknuma straume. Bailēs no tā, ka atkal izdzirdēs kliedzienu, Edija izbēga laukā no istabas.
Tagad viņa skatījās uz vīrieti priekšā pie mikrofona. Parasts cilvēks. Ar plāniem matiem, brillēs. Krietns cilvēks, labs pilsonis. Nekaitīgs.
Bet Edija Svona zināja, ka tā tas nav.
– Muļķības! – Šoreiz balss aiz muguras atskanēja skaļāk. Edija pagriezās pret kārnu gara auguma vīru ar taukainu zirgasti pakausī. Novicinājis gaisā sažņaugtu dūri, viņš iesaucās: – Tie ir meli!
Cilvēki viņam apkārt rauca pieri. – Apklusti, Terij! – kāds aizrādīja.
– Ne velna es neapklusīšu, – Terijs norūca un pavērsās pret aizrādītāju, kurš ātri atkāpās. – To jau viņi grib, – Terijs sāka bļaustīties. – Ka tik varētu mani apklusināt. Bet es šo to zinu. Man zināms, kas tur notiek, un tās nav nekādas rūpes par mums.
Vēl daži cilvēki atvirzījās tālāk no viņa.
– Mēs “Hamerbiltā” lepojamies ar savu darbu, – Freds Lails plātījās. – Lepojamies ar devumu pilsētai un tās iedzīvotājiem.
– Muļķības! – Terijs iebrēcās, šoreiz tik skaļi, ka nu jau to dzirdēja visi.
Lails sagrozījās, piekārtoja brilles un turpināja savu runu.
– Tu esi piedzēries, – kāds vīrs pūlī teica Terijam. – Ej mājās. – Viņš uzlika roku Terijam uz pleca, un Terijs apsviedās otrādi.
– Nepieskaries man!
– Tev tikai būtu…
Terijs apcirtās, vēl viens pagriezās atpakaļ, un Edija nepaspēja ne acu pamirkšķināt, kad pūlis apkārt savēlās murskulī. Viņa dabūja belzienu pa sprandu un atstreipuļoja atpakaļ, gandrīz zaudējot līdzsvaru. Spalgi iekliedzās sieviete. Ļaudis sāka grūstīties, un Edija atvēzēja rokas, pūlēdamās aizsargāties. Viņas dūre kādam trāpīja ar spēcīgu atsitienu.
– Jēziņ! – Liela auguma vīrietis ar smilšu krāsas matiem, berzējot zodu, nikni uzlūkoja Ediju. Pāris mirkļos viņa aptvēra ne tikai to, kas noticis, bet arī vēl kaut ko. Vīrietis bija ne vien liels. Viņš bija skaists. Ar stingriem ziemeļnieciskiem vaibstiem, platu muti. Muskuļotiem pleciem, slaidām, spēcīgām kājām. Šobrīd šis stingrās, vīrišķīgās enerģijas iemiesojums dusmīgi skatījās. Uz viņu.
Sakampis Edijas roku bargā tvērienā, vīrietis vilka viņu cauri pūlim sev līdzi.
– Ei, laid vaļā!
Neklausīdamies Edijā un lauzdamies cauri baram, viņš uzkliedza ļaudīm:
– Izbeidziet! Visi!
Viņa balss bija skaļa un autoritatīva.
– Laid – mani – vaļā!
Taču vīrietis, gluži pretēji, pierāva Ediju sev tuvāk. Edija salīgojās, atdurdamās pret viņa akmenscieto krūškurvi, un viņas zobi sacirtās kopā. Viņš savukārt uzsauca vīru pulciņam, kas turpināja cīkstēties ar Teriju.
– Es teicu, izbeidziet!
Pastūmis vienu vīru nost, viņš ar brīvo roku pagrūda atpakaļ otru.
– Skaitu līdz trīs…
To sadzirdējuši un viņu ieraudzījuši, visi bijīgi aprāvās un pārtrauca ķīvēšanos. Vienīgi Terijs turpināja vicināt dūres, kaut arī tikai pa gaisu.
Kāds no kautiņa dalībniekiem, nikni pablenzis uz Teriju, ar nožēlu atvainojās:
– Piedod, šef. Bet tas nejēga…
Šefs? Edija bija pārsteigta. Pēc izskata nekas neliecināja, ka viņš būtu kāds priekšnieks. Vai arī…
Mēmi nopūtusies, viņa nopētīja vīrieti. Nebija ne formastērpa, ne zīmotnes. Tikai novalkāti džinsi un T krekls pāri platajām, spēcīgajām krūtīm. Un vai tad mazas pilsētas policijas priekšniekam jāvalkā formastērps?
– Neceri, Holt, ka tev izdosies man aizbāzt muti, – Terijs nepadevās. – Mani neviens neapklusinās.
– Arī tas mums visiem zināms, – vīrietis, vārdā Holts, atcirta. – Nāc, pa ceļam izklāstīsi, kas nomāc tavu sirdi. – Viņš draudzīgi aplika roku Terijam, kas velti mēģināja to nokratīt. Edija ievēroja, ka Holta plauksta saņēmusi Terija kaklu ciešā tvērienā, tāpat kā viņu – stingri un neatraujami. Turēdams abus gluži kā cietumniekus, policists devās laukā no pūļa.
– Paklau! – Edija
