pirkstu galiem noglāstīt zilās vēnas zem sievas maigās ādas, apbrīnojot tās trauslumu. Taču Mirandai nebija viņas mātes rakstura. Pat piecu gadu vecumā viņa bija prasīga – pretēji Sindijai, kura tikai centās pierunāt.
Holts uzcēla meitu sev uz pleciem.
– Tātad būs saldējums.
Bērna mazie pirkstiņi satvēra viņa matus uz pakauša.
– Es gribu šokolādi.
– Man patīk, ka meitene zina, ko vēlas.
Noskūpstījis Mirandas celīti, viņš pamirkšķināja ar aci savai mātei.
– Kur ir tētis?
Mimzija nogrozīja acis.
– Nesaprotu – kaut arī tas vīrietis to sauc par spēli, viņam tā ir svarīgāka par dzīvību un nāvi.
– Vai nu tik traki būs?
– Pēdējais, ko redzēju, bija viņa strīds par to, kurš labāks uzbrucējs – Beibs Rūts vai Džo Dimadžo.
Holts pasmaidīja. Šis tas nekad nemainījās. Vismaz ne Redbadā. Zināmā mērā tas viņu nomierināja, kaut arī nesolīja neko jaunu. Viņš paskatījās apkārt. Pikniks turpinājās pilnā sparā. Smaidošas sejas, skaļi bērni, hotdogu un popkorna smarža. Jā, tā bija viņa pilsēta. Te viņš bija piedzimis un uzaudzis. Šeit bija viņa pasaule, viņa mājas. Tagad tās bija arī Mirandas mājas.
Krūtīs uzjundīja nemiers, un sirdi meklēja dzelonis. Nē, tādā vietā kā Redbadā nekas ļauns nevarēja notikt.
Viņš ciešāk saņēma Mirandu aiz ceļgaliem. Iespējams, ka tieši tā arī bija problēma.
Ceturtā nodaļa
Ap pulksten desmitiem “Reds” bija gandrīz pilns. Edijai nebija iebildumu pret troksni, kas valdīja bārā. Viņai nenācās vākt vēlamo informāciju, jo apkārt par to vien runāja kā par kautiņu un Teriju Bišopu – tā sauca miera traucētāju, kā viņa uzzināja. Un, protams, tika apspriesta arī viņas dalība notikumos.
– Ei, tu esi tā meitene, kuru policijas šefs aizveda prom?
– Jā, tā esmu es. Nepaspēju ne ierasties pilsētā, kad jau kļuvu slavena. – Viņa noslaucīja bāra leti triju jaunpienācēju priekšā, veltot viņiem smaidu. – Mani sauc Edija.
– Ietecini mums katram pa pārītim, Edij.
Ielējusi alu, viņa nolika to grupiņai uz letes.
– Mani sauc Endijs Bērkets, – stādījās priekšā kalsns maza auguma vīrietis ar biezu, nepaklausīgu matu ērkuli, kas nemitīgi krita pāri pierei. – Es vadu Maiera autoservisu.
– Ak tā? Un ko tad pats Maiers?
Visi trīs norādīja uz zemi.
– Maiers aizgāja. Jau pirms sešiem septiņiem gadiem, – Bērkets paskaidroja. – Nopirku no atraitnes. Pie velna, kāda jēga mainīt nosaukumu, ja viss apgabals to sauca par Maiera autoservisu.
Jā, pie velna, Edija nodomāja, atceroties pašas lēmumu.
– Kāda nozīme vārdam, vai ne? – Pati lielākā, viņa sev atbildēja.
Bērkets paraustīja plecus un iepazīstināja ar pārējiem diviem vīriem, kuri stāvēja viņam katrs savā pusē. Viņš pamāja uz plecīgo sev blakus.
– Tas ir Hovards Veins, bet tas, – viņš ar īkšķi norādīja uz putnubiedēklim līdzīgo pie otriem sāniem, – tas ir Rass Elams. Viņi strādā rūpnīcā.
– Vai svinat mistera Freda panākumus? – Edija viņiem pajautāja. Rasam un Hovardam galvā bija notraipītas “Hamerbilta” cepures ar nagu. Vai patiešām rūpnīca pilsētā bija tik iemīļota?
Hovards iesmējies sagrozīja savu cepuri.
– Man svarīgs ir tikai tas, lai rūpnīcu neslēdz ciet.
Edija centās neizrādīt pārāk lielu interesi.
– Ak tā? Vai tad klīst tādas runas?
Endijs piegrūda Hovardam ar elkoni.
– Nē taču! Vecais Hovards tikai nobijies kaut ko muld. – Endijs un Rass skaļi ierēcās, bet Hovards abu zobošanos uztvēra labsirdīgi.
– Vai Harley labojat? – Edija pavaicāja automehāniķim.
– Johaidī, jā. Kad man ir tāda iespēja, – Endijs atsaucās. – Kāpēc tā prasi? Vai tev ir Harley?
– 1200, aizmugure pazemināta, nošķelts spārns un skaists hromēts pārklājums. – Edija nespēja noslēpt lepnumu balsī.
Visi trīs atzinīgi iepleta acis.
– Man nav nekas pretī to apraudzīt, – Endijs piedāvājās.
– Tad es tuvākajā laikā piebraukšu, – Edija solīja, un abi starojoši uzlūkoja viens otru.
– Paklau… dzirdēju, ka tu saķēries ar Teriju Bišopu, – ierunājās kalsnais – Rass. – Vai tāpēc policijas šefs Drenens tevi aizturēja?
Uz mirkli pasaule sastinga.
– Vai tu teici Drenens?
– Jā. Holts Drenens. Policijas priekšnieks. Kāpēc tu tā prasi?
Edija paraustīja plecus, ātri izgudrojot atbildi.
– Es pazinu vienu Drenenu Sentluisā. Nez vai nav radinieks?
Druknais Hovards noliedzoši pakratīja galvu.
– Nē-e. Visi vietējie Dreneni joprojām dzīvo tepat. Tā ka tas nebūs mūsējais. Kāpēc Holts tevi aizvilka līdzi?
Edija paliecās uz priekšu.
– Es aizstāvējos, un viņš trāpījās ceļā manai dūrei. – Iztaisnojusies viņa tēlotā nopietnībā piemetināja: – Man nepatīk, ja kāds trāpās ceļā manai dūrei.
Visi trīs vīri iesmējās, un Edija pamirkšķināja viņiem ar aci.
Palikusi viena, Edija piepildīja tukšās glāzes. Viņai bija jādomā par dzirdēto uzvārdu. Drenens. Bet Holts bija par jaunu, lai…
– Iedod trīs Buds, vienu gaišo alu, RC cola un rumu, – “Reda” otra darbiniece paliecās pār leti ar paplāti. Lūsija Kīla bija gara, stalta, ar smēķētājas aizsmakumu balsī un rudu matu cirtām gar slaido, vājo kaklu.
Lūsijai bija sešdesmit gadu, un tāda vecuma viņa arī izskatījās – skarba, ar “biezu ādu”. Reds abas iepazīstināja, un viņa
