gribēja izvairīties.
Sen, sen viņš nebija te stāvējis. Kopš… nu, to dienu viņš nemaz negribēja atcerēties. Kā tālu lejā bija ieraudzījis sakropļotu, asiņainu ķermeni. Laiks tajā vasarā bija ļoti karsts, baseinā ne piliena ūdens, kas mīkstinātu kritienu. Cik mokoši bija rāpties lejā, paņemt līķi, izcelt to augšā. Cik drausmīgi kliedza nabaga jaunā atraitne.
Džeimss nodrebinājās tveicē.
Viņš joprojām atcerējās, kad tika slēgtas akmeņlauztuves. Cik gadu viņam toreiz bija? Desmit? Vienpadsmit? Tas bija tūkstoš deviņi simti piecdesmit ceturtā gada vasarā. Šķita, ka visa pilsēta slēgta un pazudusi. Ne tikai viņa tēvam pietrūka visas Mazās līgas spēles. Pieaugušie sarunājās klusinātās balsīs, it kā būtu kāds nomiris. Mantu pārvadātāja automašīna aizveda viņa labāko draugu uz Čikāgu, kur drauga tēvs bija atradis darbu. Kad sākās mācības, piektajā klasē daudzi skolas soli palika tukši.
Tad “Hamerbilts” paziņoja, ka būvēs jaunu rūpnīcu Redbadā. Tāds notikums bija kā otri Ziemassvētki vienā gadā. Rūpju rievas mātes sejā pārvērtās smaidā, un skolas pusdienās viņš jau dabūja sviestmaizi ar šķiņķi.
Taču bailes palika, pat ja tās slēpās cilvēku prātos. Viņi toreiz atradās tikpat tuvu bezdibeņa malai kā viņš tagad. Ja ar rūpnīcu atgadītos tāpat kā ar akmeņlauztuvēm…
Džeimss novērsa skatienu no izžuvušā karjera. Karstā saule apkārtējos akmeņus bija izdedzinājusi baltus. Tie svilināja acis. Nē, viņš negribēja domāt par sliktajiem laikiem. Viņš bija izdarījis to, ko vajadzēja. To, kas bija labākais pilsētai un visam tajā.
Viņš iedomājās mazo melno eņģeli, kas raudzījās viņam pretī no Freda Laila plaukstas. Skaties, cik gribi, mīlulīt. Redbadai veicās itin labi. Tāpat kā Dreneniem. Dēls viņu mīlēja un cienīja, un lai iet pie velna ikviens, kas mēģinātu viņam kaut ko atņemt.
Septītā nodaļa
Diena pēc piknika Redbadā ne ar ko neatšķīrās no citām, ja nu vienīgi ar Holta gājienu agrā rītā uz “Redu”. Beidzis apgaitu pa ielu, kur atradās bārs, viņš devās atpakaļ uz iecirkni.
Šis izņēmums bija ļoti nozīmīgs. Lai arī kā Holts gribētu, viņš nespēja izmest no prāta Edijas Svonas mazā, sportiskā auguma tēlu. Stāvot tumsā viņai blakus, viņš bija jutis, cik spēcīgi sitas sirds, kas sen nebija tā pulsējusi. Ja nu vienīgi tolaik, kad viņš uz ielas ar narkotiku tirgoni vienojās par pirkumu. Vai arī tad, kad, smalkās biksēs tērpies, iegāja striptīzklubā ar apziņu, ka jātēlo, citādi kļūs par vēl vienu mironi, kuru vēlāk izvilks no Misisipi.
Tādu sirds dunēšanu viņš gadiem nebija jutis. Kopš tiem laikiem, kad atdeva policista zīmotni, atgriezās mājās un kļuva par “šefu” – pirmkārt pats sev.
Gluži tā gan nebija. Tēvam bija daži palīgi, kas strādāja uz pusslodzi, un, kad nepieciešams, policijas brīvprātīgie. Bet palīgi aizgāja pensijā reizē ar tēvu, un brīvprātīgie arī galvenokārt bija vīri ap astoņdesmit.
Protams, kad Holtam bija nepieciešama nopietna palīdzība, vienmēr varēja rēķināties ar apgabala šerifu vai štata izmeklēšanas biroju. Pagājušajā gadā viņi nāca talkā, kad vajadzēja atbrīvoties no narkomāniem, kuri galveno perēkli bija izdomājuši ierīkot Redbadā.
Tomēr galvenokārt viņš strādāja viens. Sākumā tas radīja bažas, bet ar laiku viņš pierada. Holts bija apradis ar daudz ko. Taču Edija Svona bija pavilkusi nost ērto segu, kurā viņš tinās kopš Sindijas nāves.
Viņš vismaz vairs nebija vienīgais varas pārstāvis Redbadā. Pirms ekonomikas lejupslīdes baumas par rūpnīcas paplašināšanu veicināja attīstību, līdz ar to pilsētā radās vairāk cilvēku un kustības. Holts bija izmantojis šos argumentus, lai pierunātu domi piešķirt iecirknim pilna laika šerifa palīga amatu.
– Parādīsim gubernatoram, ka mēs ne tikai gaidām izaugsmi, bet to plānojam, – Holts bija teicis uzstāšanās runā pirms astoņpadsmit mēnešiem.
Pusgadu vēlāk viņš pieņēma darbā Samantu Fišu, kas bija tikko demobilizējusies no armijas pēc diviem nosūtījumiem uz Irāku un kurai piemita amatam nepieciešamā nopietnība un stabilitāte. Reizēm mazliet par daudz nopietnības, jo viņa uzskatīja, ka jārīkojas stingri likuma ietvaros. Taču Samanta bija dzimusi un uzaugusi Korlijas apgabalā, tātad mazas pilsētiņas viņai bija pazīstama vide. Pagaidām viņa Holtu aizvietoja. Viņi mainījās nedēļas nogalēs, strādājot katru otro sestdienu. Tieši tāpēc Holts pirms pāris stundām bija dežurējis šķērsielā aiz “Reda” un, ģērbies formastērpā, ložņājis gar Edijas Svonas durvīm.
Dēka ar Ediju varētu mainīt pelēko ikdienu. Kad viņam pēdējo reizi bija sekss ar kādu citu, izņemot sevi?
Agrā rīta klusumā griezīgi ielauzās telefona zvans. Holts paskatījās pulkstenī. Seši. Kā ikkatru darbadienas rītu, kopš Miranda bija iemācījusies piezvanīt.
– Sveika, ķirbīt! Vai labi gulēji?
– Jā.
– Ko dari?
– Ēdu pārslas.
– Vai ar pienu?
Klusums.
– Tev jādzer piens, lellīt.
– Es to nevaru pacelt.
– Ledusskapī ir glāze. Pirms došanās prom jau tev ielēju.
Atkal klusums.
– Jā-a… – Pēc Mirandas balss varēja saklausīt, ka viņa uzmetusi lūpu.
– Tu esi laba meitene.
– Es mīlu tevi, tēt.
– Es tevi arī. Nepamodini vecmāmiņu. – Nemodināšu. – Vismaz ne ar nolūku.
Noliekot klausuli, viņš pasmaidīja par mīļumu meitas balsī un atkal sajuta stingro pamatu savā dzīvē.
Atstūmis krēslu, Holts devās uz dibentelpu. Redbada gadiem ilgi iztika bez cietuma. Ja Holta tēvam vajadzēja kādu arestēt, viņš izsauca štata policiju vai apgabala šerifu. Risinājums bija atbilstošs noziedzības līmenim, taču ikdienā tas radīja grūtības. Holta iecerētajā paplašināšanas plānā ietilpa jauna ieslodzījumu kamera – policijas iecirkņa agrākā noliktava. Iecirknis atradās centrālajā laukumā, Redbadas municipalitātes ēkā, kopā ar mēra biroju, tirdzniecības kameru un pārējo pilsētas oficiālo personu kabinetiem.
Pagaidām Terijs Bišops bija vienīgais ieslodzītais. Viņš sēdēja uz lāviņas, galvu nokāris pāri ceļgaliem. Zirgaste bija izjukusi, mati izspūruši. Viņš izskatījās tikpat slikti, kā noteikti jutās.
– Labrīt! – Holts uzsauca.
Terijs satrūkās. Un novaidējās.
– Jēziņ, šef, nevajag bļaut.
– Nu,
