gan būtu, ja tu nevis ietu dzert kafiju, bet taisnā ceļā dotos mājās. Vēl vairāk – es tev ieteiktu palikt mājās līdz pat nedēļas nogales beigām. Un apdomāties, kā pareizi uzvesties publiskā vietā.
Uztvēris mājienu, Terijs metās laukā pa durvīm.
Holts paņēma formastērpa jaku. Viņam bija laiks pārbaudīt satiksmi pilsētā un ielās, kas veda laukā no tās. Sestdienās tā nebija blīva, tomēr iedzīvotājiem nāca par labu pārliecināties, ka ātruma ierobežojumi jāievēro vienmēr.
Edija negulēja ilgi. Pāris stundu – un viņa atkal bija nomodā. Pulksten sešos viņa saģērbusies devās lejā. Vēl pēc desmit minūtēm viņa jau bija ar motociklu pie centrālā laukuma, kur varēja novērot municipalitātes fasādi, taču tie, kuri iznāca no ēkas, viņu nepamanīja. Atbalstījusies pret koku, Edija nožāvājās. Kā jebkuram cilvēkam viņai patika izgulēties. Taču pagaidām domas par miegu bija jāatliek. Līdz viss būs pāri un galā.
Pusstundu vēlāk pa municipalitātes kāpnēm noklunkurēja Terijs Bišops. Ticis uz ietves, viņš apstājās, izstaipījās un pakasīja sev kaklu. Viņš izskatījās nevīžīgs un saguris. Pēc izdzertā alus un ieslodzījumā pavadītās nakts droši vien arī nelāgi smirdēja.
Kāda tam nozīme. It kā viņa nezinātu, kā tas ir – smirdēt. Viņa iedarbināja motociklu un kvartālu tālāk panāca Teriju. Ieraugot Ediju, viņš palēnināja soli un pielika plaukstu pie pieres, lai aizsargātos no saules.
– Vai aizvest? – Edija noprasīja. Terijs neizpratnē tikai skatījās uz viņu. – Tu mani neatceries?
– Vai būtu jāatceras?
– Vakar. Piknikā. Tu, es un šefs…
– Es biju pillā.
– Jā. Mani arī aizturēja. – Viņa pastiepa roku. – Mani sauc Edija Svona.
Terija rokasspiediens bija ļengans.
– Terijs Bišops.
– Zinu.
– Ak tā? Tad kāpēc gribi mani vest?
– Manuprāt, tu vakar pateici šo to interesantu.
– Par…
– Par Fredu Lailu. Par “Hamerbiltu”.
Terijs sarauca uzacis un sāka iet.
Ātri nolēkusi no motocikla, Edija metās viņam pakaļ.
– Hei! Uzgaidi!
Terijs neapstājās, un Edija viņam sekoja. Terijs veltīja viņai aizdomu pilnu skatienu.
– Vai tu gribi mani iegāzt?
– Kāpēc lai es to gribētu? – Edija noraidoši atteica. – Mani tas interesē. Patiešām.
– Tu esi reportiere vai kaut kas tamlīdzīgs?
– Nē. Es saku, ka esmu tikai ieinteresēta.
– Es nevienam neesmu interesants.
– Paklau, es aizvedīšu tevi mājās. Tur mēs varēsim mierīgāk aprunāties.
Tāds piedāvājums vēl vairāk nobiedēja Teriju.
– Diez vai. – Viņš paātrināja gaitu, un Edija, kam nebija tik garas kājas, gandrīz netika viņam līdzi.
Viņa pārtrauca Terijam sekot.
– Kad mainīsi domas, – viņa uzsauca, – atnāc uz “Redu”! Tur es izmaksāšu tev alu.
Terijs nedz pieņēma, nedz noraidīja viņas ielūgumu. Pat nepievērsa tam uzmanību. Viņš tikai turpināja iet.
Edija, plecus uzrāvusi, rokas sabāzusi kabatās, noskatījās viņam pakaļ. Izrādījās, ka viņa velti bija tik agri piecēlusies, tikpat labi varēja palikt gultā. Viņa devās atpakaļ pie sava motocikla. Iepriekšējā dienā, sadzēries alu, Terijs bija varen mutīgs. Tātad viņai vienmēr atlika iespēja satikt šo vīru “Redā”.
Devies patrulēt pa pilsētu, Holts ieraudzīja, ka Terijs lielā steigā metas prom no kāda. Holts samazināja ātrumu. Viņš pazina cilvēku, ar kuru Terijs bija ticies. Ko tad tas nozīmēja – kas Edijai Svonai un Terijam Bišopam bija runājams?
Varbūt viņa atvainojās, ka vakar iejaukusies Terija darīšanās? Holts pasmaidīja. Spriežot pēc tā nelielā priekšstata, kādu viņš bija guvis par meiteni, Edija nemēdza atvainoties. Holts pataupīja šo jautājumu vēlākam laikam. Gan jau paspēs pavaicāt.
Un tas nozīmēja, ka viņš grasās satikt Ediju vēlreiz.
Kā gan citādi? Kad apmeklēs “Redu”…
Holts atkal pasmaidīja – galvenokārt par sevis mānīšanu – un turpināja ceļu ārā no pilsētas. Pirmo pusstundu automašīnu bija maz, tad saradās arvien vairāk. Rietumu pusē atradās Wal-Mart, un ļaudis steidzās sestdienas gaitās. Ieraugot policistu, viņi samazināja ātrumu, un Holts aptuveni pēc pusstundas devās atpakaļ uz austrumu pusi, kur viņu gaidīja otrs tā rīta pārsteigums. Pilsētā atgriezās tēvs.
Holts māja, lai viņš apstājas.
– Ko tu šeit dari, tēt? – Ja Redbadā kaut kas negāja gludi, tad tas notika tieši te. Visa attīstība turpinājās rietumu pusē, pilsētas senāko daļu atstājot sabrukumam. Tur nebija nekā, tikai vecās akmeņlauztuves.
Džeimss izkāpa no mašīnas un sabāza rokas kabatās.
– Neko. Braukāju.
– Vai tevi kas uztrauc?
– Nē, tikai nav miera.
– Vai gribi atpakaļ savu darbu? Jebkurā laikā varu tevi ņemt par palīgu. Tev atliek pateikt vienu vārdu.
Džeimss pasmaidīja.
– Viss ir kārtībā, dēls. Saule jau uzlēkusi. Būs skaista diena. Es tikai vēlējos redzēt rītausmu.
– Kā Miranda?
– Izliekas dzeram pienu, kuru tu viņai atstāji.
Abi uzsmaidīja viens otram, apzinoties un pieņemot to, kā mazā meitene manipulē ar tēti un vectētiņu.
– Labi, nekavēšu tevi. – Džeimss paplikšķināja Holtam pa muguru. – Tiksimies vēlāk?
– Pilnīgi noteikti.
Kāpjot mašīnā, Džeimss pacēla īkšķus uz augšu. Holtam bija šķitis, ka tēvs par kaut ko ir noraizējies, taču tagad viņš izskatījās mierīgs. Tēvam bija taisnība. Rīts bija labs. Arī dienai jābūt labai.
Astotā nodaļa
Eimija
