tuvāk. – Runā, ka tas atkal kļūšot balts, kad tiks pierādīts, ka tas cilvēks nav bijis vainīgs.
Lūsija nogrozīja acis.
– Vēl runā, ka tikai jaunava drīkstot tam pieskarties.
– Tad jau laikam uz tevi tas neattiecas, – Reds izmeta, un Lūsija viņam iegrūda dunku.
– Paklau, Edij! – Kreisajā pusē kāds aicināja atnest pasūtīto. Edija devās otrpus letes un pasniedza divus alus kausus pastāvīgajiem apmeklētājiem – Rasam Elamam un Hovardam Veinam.
– Vai dzirdēji par melno eņģeli, kas atrasts pie Freda Laila līķa? – Hovards apjautājās.
– Neko citu kā tikai runas par mirušā vīra kapu, – Edija atteica.
– Man šermuļi skrien pār muguru, – Hovards atzinās. – Tas atgādina kaut kādu sātana pielūgšanas sektu.
– Nomierinies, Hovij! – Rass sacīja. – Līdz Helovīnam vēl tālu.
– Jā, bet es esmu redzējis to kapu, – Hovards uzstāja. – Pie tā stāv melns eņģelis.
– Turpini dzert aliņu, un tev rādīsies vesels bariņš melnu eņģeļu, – Rass iedzēla, izraisot apkārtējo smieklus.
Edija savilka lūpas smaidā, bet nesmējās. Freds Lails bija dabūjis to, ko pelnījis, vai tad ne? Satraukums, kādu izraisīja viņa nāve, bija taisnīga reakcija.
Viņa pārlaida skatienu bāram, meklējot, kura reakciju varētu pārbaudīt. Bija ieradies jauns apmeklētājs.
Holts Drenens. Ģērbies savā formastērpā, ja to tā varētu nosaukt. Seksīgās džinsa biksēs un melnā T kreklā ar policijas šefa zvaigzni pie krūtīm. Vienīgais apģērba gabals, kas atgādināja īstu formastērpu, bija melna žakete, kas sniedzās līdz gurniem, ar zvaigzni uz piedurknes un vārdu priekšpusē. Ja Edijai vēl būtu kādas šaubas par to, kas ir šis vīrietis, tad mugurpusē pie jostas redzamie rokudzelži tās nekavējoties gaisinātu. Tāpat arī viss pārējais, ko līdzi nesa ikviens mūsdienu policists. Svilpe. Zizlis. Munīcija. Ierocis makstī.
– Esmu atnācis pēc kafijas, kuru solīji, – viņš sacīja Edijai, kad viņa nostājās Holtam blakus pie bāra letes.
Nolikusi viņam krūzi, Edija ielēja tajā kafiju no kannas, kuru Reds vienmēr turēja siltu. Viņa pastūma tuvāk arī cukuru un pienu, bet Holts dzēra kafiju melnu, vērojot Ediju pāri krūzes malai.
Holts manīja, ka viņa ir savā elementā – ar gudru smaidu lūpu kaktiņos un katram veltītu acu pamirkšķināšanu. Viņš bija redzējis, kā Edija prot pajokot ar puišiem no rūpnīcas. Holtam patika viņas smaidošā seja. Melnie mati, kas sniedzās pāri pleciem, krita acīs. Tie bija daļēji sacelti augšup, daļēji vaļā, mežonīgi kupli, izspūruši.
Bet Holts nebija ieradies bārā, lai skatītos uz Ediju. Nu labi, ne tikai skatīties uz viņu. Šobrīd viņam bija svarīgi noklausīties pilsētas baumu biroja jaunumus par Freda Laila nāvi. Cauru dienu parādījās dažādi minējumi. Attieksmi pret tiem pauda noraidošā izteiksme Samantas sejā, kad viņa atgriezās pēc pusdienām. Viņa smīkņāja par tenkām, tomēr tās uzklausīja. Gan par pēcnāves dzīvi, gan sūtījumiem no kapa. Ja jau Samanta ar savu stingro pamatu zem kājām bija satriekta, tad atlika tikai iztēloties, ko saka pārējie pilsētas iedzīvotāji. Bārs “Reds” bija atbilstoša vieta, lai to noskaidrotu.
– Kāds tad ir šā vakara galvenais sarunu temats?
Edija sāka mazgāt glāzes.
– Freds Lails. Un melnie eņģeļi. Vai tu zini, ka ir tāds kapa piemineklis eņģeļa veidā? Tas vienas nakts laikā kļuvis melns.
– Jā, esmu par to dzirdējis.
– Vai tā ir patiesība?
– Kapsētā ir melns eņģelis. Bet es nojaušu, ka tam ir loģisks izskaidrojums. – Holts ieturēja uzsvērtu pauzi. – Oksidācija. Tā var gadīties. Dabiskā ceļā.
– Vai tu netici burvestībām?
– Ne gluži. – Tomēr Freda Laila plaukstā viņš bija atradis melnu eņģeli. Holtam pārskrēja nepatīkama tirpoņa.
– Vēl runā par sātana pielūgšanu.
Holts sarauca pieri. No tāda veida valodām viņš bija cerējis izvairīties.
– Vai patiešām?
Edija paraustīja plecus.
– Es tikai atstāstu, ko dzirdēju. – Viņa paņēma dvieli un sāka slaucīt nomazgātās glāzes. – Kā Laila nāve ietekmēs pilsētas dzīvi?
– Vai bez tā, ka visi par to kādu laiku runās?
– Lails virzījās augšup pa karjeras kāpnēm. Vai tas nav par pamatu “Hamerbilta” izaugsmei? Kas notiks ar rūpnīcu, ja nebūs Freda Laila lobisma?
Holts pārvilka pirkstu pār kafijas krūzes malu. Edijas jautājums ietvēra dziļāku interesi par pilsētu, nekā iepriekš bija licies. Dziļāku izpratni par saistību starp dažādajiem Redbadas ekonomiskajiem sektoriem. Varbūt viņa nopietni vēlējās šeit iesakņoties? Dīvaini, bet tāda doma Holtu nomāca. Tas būtu kā savvaļas putnu ieslodzīt būrī.
– Izaugsmes iespējas jau pastāvēja, un pilsēta bija tām sagatavojusies. Laila paaugstināšana amatā paceltu Redbadu saraksta augšgalā. Tagad, kad ekonomikā notiek lejupslīde, atliek tikai minējumi.
– Šķiet, ka pilsēta to gaida. Redzēju, ka ziemeļu pusē tiek būvēts lauku klubs.
– Kāpēc ne? Tur būs golfa laukums, baseins. Pat mums, lauķiem, gribas atpūsties.
Edija veltīja viņam ironisku smaidu.
– Vai tu spēlē golfu?
– Man patīk spēles ar lielāku aizstāvību.
– Kas tevi aizrauj? Vai futbols? Basketbols?
– Kāpēc tu tā jautā? Vai grasies uzaicināt mani piedalīties?
– Iespējams.
Holts iesmējās. Izdzēris krūzi tukšu, viņš piecēlās no bāra sola.
– Paldies par kafiju.
– Nav par ko, šef. Mans pienākums gādāt par likumsarga labsajūtu.
– Ņemšu vērā. – Teatrāli atsveicinājies, viņš izgāja no bāra.
Edijas skatiens pavadīja viņu. Līdz durvīm un ārā naktī. Cik gan glīts bija viņa augums no mugurpuses…
Devītā nodaļa
Pēc divām dienām pilsēta apglabāja Fredu Lailu, un Reds aiz cieņas pret aizgājēju slēdza bāru.
