kā vīrs jūtas, viņš vienmēr atbildēja, ka viss esot kārtībā. Viss kārtībā. Ļoti izvairīgi.
Varbūt bija atskanējis kāds troksnis, skaņa, izlaužoties cauri mājas sienām. Mājā, kur viņi svinēja jubilejas, dzimšanas dienas. Izaudzināja bērnus. Un viņa bija steigusies meklēt vīru. Viņa bija ļoti steigusies.
Un tagad viņa atradās virtuvē kopā ar policijas priekšnieku, bet Freds mēms un sastindzis gulēja kabinetā. Abi gaidīja neatliekamās medicīniskās palīdzības ierašanos. Lai gan Fredam ārsti vairs nebija vajadzīgi. Vairs ne.
– Tātad jūs nedzirdējāt viņu izejam no guļamistabas? Eimija ar neko neredzošu skatienu lūkojās uz vīrieti, kas stāvēja viņai pretī. Policijas šefs Drenens. Redbadā policijas priekšnieki vienmēr bijuši Dreneni.
– Misis Laila?
– Jā?
– Vai jūs dzirdējāt, ka jūsu vīrs iziet no guļamistabas?
– Nē.
– Bet kaut kas jūs pamodināja?
– Jā.
– Vai neatceraties, kas tas bija?
– Nē.
Drenens droši vien vēlējās noskaidrot kaut ko vairāk, bet viņai nebija nekā, ko teikt.
– Vai jūs zināt, kas tas ir? – Drenens pacēla plastmasas maisiņu, kurā bija ielicis maziņu eņģeli. Tas bija melns, ar izplestiem spārniem. Eimijai atkal saskrēja asaras acīs. Šonakt Fredam eņģelis būtu noderējis. – Es to atradu jūsu vīra plaukstā, misis Laila. Vai esat to iepriekš redzējusi?
Eimija apjukusi papurināja galvu.
– Vai tas bija Fredam rokā? Bet… kāpēc Freds turēja rokā eņģeli? Turklāt, ja tas… – Viņa apklusa, cenšoties savaldīties. – Ja tas viņam nepalīdzēja. Nepasargāja viņu. – Viņai aizlūza balss.
– Nezinu, – policijas šefs līdzjūtīgi sacīja. Viņš pasniedza Eimijai salveti. – Man… man ļoti žēl.
Viņa nosusināja acis.
– Paldies…
– Vēl tikai daži jautājumi. Vai tiešām neesat iepriekš redzējusi šo eņģeli? Uz vīra rakstāmgalda vai kabinetā? Uz naktsgaldiņa?
Eimija papurināja galvu.
– Vai tas jums neko neizsaka?
Viņa vēlreiz papurināja galvu.
– Varbūt tam ir kāda reliģiska nozīme?
– Freds nebija īpaši reliģiozs.
Virtuvē ienāca kāda sieviete, un Holts atkāpās, lai viņa varētu saņemt Eimijas roku. Viņš jutās atvieglots, ka ieradusies Halija Bjūtina. Apmēram pirms gada viņai arī bija nomiris vīrs, un Laili atbalstīja viņu pirmajās izmisuma pilnajās stundās. Tagad bija Halijas kārta palīdzēt Eimijai.
– Man tik ļoti, ļoti žēl, – Halija teica viņai raksturīgajā čērkstošajā balsī. Gara auguma sieviete, slaida, viņa valkāja klasiska piegriezuma apģērbu, kas viņai labi piestāvēja. Sirmie mati bija apgriezti īsi un eleganti, lielās brilles raga ietvarā izskatījās gan modernas, gan funkcionālas. Viņas vīrs bija strādājis par rūpnīcas finanšu direktoru, un pat dziļākajās bēdās viņa nekad neparādījās pavirši vai nolaidīgi ģērbusies. Arī tagad, nakts vidū, viņa bija izgludinātās biksēs un blūzē, un viņas izturēšanās pauda klusu cieņu.
Viņa cieši apņēma Eimiju ap pleciem, tā noslēpjot pastāvīgo roku un galvas trīcēšanu.
– Vai drīkstu viņu uzvest augšstāvā? – Halija jautāja Holtam. Piesmakušā balsī viņa rūpīgi izrunāja vārdus, it kā to izteikšana prasītu zināmu piepūli. Pārkinsona slimība nomāca viņas ķermeni, bet asais prāts joprojām zibsnīja acu skatienā.
– Jā, pagaidām man tas ir viss.
Halija pamāja un, aplikusi roku Eimijai ap pleciem, aizveda viņu prom.
Holts devās uz Laila kabinetu, kur Sema beidza fotografēt. Apgabala slimnīcas neatliekamās palīdzības ārsti un koroners doktors Fērgusons gaidot stāvēja malā. Doktors jau bija noteicis aptuvenu nāves iestāšanās laiku un cēloni – pilnīgi iespējams, ka infarkts, turklāt Lailam tas bija otrais, – un nekas cits te vairs nebija darāms. Vienīgi jāizpēta dīvainais mazais eņģelis.
Holts pacēla pierādījumu maisiņu pret gaismu un nopētīja tajā ielikto figūriņu. Kāda tai bija saistība ar Fredu Lailu? Kāpēc viņš to bija sažņaudzis plaukstā? Bērnu rotaļlieta – lūk, pēc kā mazais eņģelis izskatījās. Kaut kas no Cracker Jack kastes. Tikai baismīgāks. Melnais eņģelis. Ļaunais gars.
Atvairījis nelāgu priekšnojautu, Holts pamāja Samantai.
– Kārtībā. Vedīsim misteru Lailu prom.
Ziņas par Freda Laila nāvi zibens ātrumā pāršalca Redbadu, iznīcinot pirms pāris dienām radīto svētku noskaņu. Edija vēroja, kā pilsētai pārklājas drūma nomāktība. Galvas bija noliektas zemāk, balsis skanēja domīgāk. Bizness ritēja gausāk. Pat Lūsija ar savu aso mēli bija pieklususi. Nostājusies pie letes, viņa košļāja ledus gabaliņu no tukšas glāzes.
Edija vēlreiz ielēja tajā kokakolu.
– Tātad… tu domā, ka tā ir taisnība – par melno eņģeli? – Lūsija šeit dzīvoja jau sen, un, ja Freda Laila nāve izraisītu valodas, viņa pirmā varēja kaut ko zināt.
– Par to, ka pie Freda Laila līķa atrasts melnais eņģelis?
– Par to, ko tas nozīmē.
– Neko tas nenozīmē. Vīri tikai tenko kā tirgus sievas. – Dzirdēju, ka tam esot sakars ar nepatikšanām rūpnīcā.
– Paklau, vai tu gribi noticēt vecu kundzīšu pļāpām?
– Beidz, Lūsij, labāk pastāsti.
Vecākā sieviete nopūtās.
– Ak, nu labi. Tikai nesaki, ka es tevi nebrīdināju. – Atbalstījusies pret bāra leti, viņa iedzēra kolu. – Pirms daudziem, daudziem gadiem kāds “Hamerbiltā” it kā iekļuvis ķibelē. Tas bijis saistībā ar naudu. Notikusi naudas piesavināšanās. Grāmatvedības papīru viltošana. Kaut kas tamlīdzīgs. Daži teica, ka viņš nav bijis vainīgs, vairākums apgalvoja pretējo. Pierādījums bija tā vīra pašnāvība.
Edijai nebija patīkami vēlreiz noklausīties stāstu par savu ģimeni, it kā tā būtu sveša. Viņa mudināja Lūsiju turpināt.
– Vai tad tam ir kāds sakars ar melno eņģeli? Kā gan?
– Tā cilvēka ģimene – sieva, māte, kas lai zina, kurš, – uzlika
