aģents.
Aiznesusi pelnu trauku līdz izlietnei, viņa to iztukšoja un izskaloja. Lejā, aiz mājas, kaut kas sakustējās… gara ēna – mainīga, griezīga. Melni spārni, kas saplūda kopā, līdz aizpildīja visu pretējo sienu, aizsedzot blāvos ziemas saules starus.
Piepeši uzradās citas atmiņas. Stindzinošas, paralizējošas šausmas, zaļu lauku un miklu pļavu smaržas – un milzīgs kraukļu bars, kas riņķo plašajās debesīs, spārniem mirdzot kā melnkokam, knābjiem atgādinot žiletes, un žēlabaini sauc.
Eva saķēra galda malu un aizvēra acis. Pelnu trauks nokrita, nobūkšķēdams porcelāna izlietnē.
Tas saplīsa.
– Sasodīts!
Eva piesardzīgi paraudzījās ārā pa logu, sirdij vēl aizvien strauji pukstot. Ēna bija nozudusi. Jādomā, ka parastu pilsētas baložu bars.
Paņēmusi šķembas, viņa uzlika tās uz virtuves galda. Pelnu trauks bija vecs, lēts priekšmets. Taču tas viņai atgādināja vecos laikus, kad dzīve vēl tikai sākās.
Pulkstenis skaļi tikšķēja.
Viņa vilcinājās tikai brīdi.
Pasniegusies pēc glāzes, Eva paņēma lēta konjaka pudeli un, rokām trīcot, ielēja šķidrumu glāzē, lai uzreiz to iztukšotu. Alkohols viņu tūlīt pat sasildīja, ielīstot locekļos un atņemot saspringumu.
Tas ārsts neko nesaprata.
Viņš nezināja, ko nozīmēja dzīvot starp atmiņām un nožēlu, ja nav nekā, ar ko to notrulināt.
Ielējusi vēl vienu glāzi, Eva pārbrauca ar pirkstu pāri saplīsušā porcelāna raupjajai malai.
Viņa to salīmēs.
Nomazgāsies vannā.
Uzvilks tumšzilo kostīmu.
Atmetusi galvu, viņa iedzēra vēl vienu malku.
Nu jau vairs nebija svarīgi, lai neparādītos plaisas.
Londona, 1955. gada pavasaris
Greisa Manro iztrūkusies pamodās un tvēra pēc elpas.
Viņa bija skrējusi klupdama krizdama pa nelīdzenu zemi biezā, tumšā mežā, meklēdama, saukdama. Taču, jo ātrāk viņa skrēja, jo necaurredzamāks kļuva biezoknis. Vīteņi vijās viņai zem kājām, zari nošvīkāja seju, rokas un kājas. Un vēl panika, ka laiks iet uz beigām. Viņa dzinās pakaļ kādam vai kaut kam. Taču tas allaž bija kaut kur tālumā, nesasniedzams. Piepeši viņa zaudēja līdzsvaru un krita dziļā, akmeņainā aizā.
Sirdij strauji sitoties krūtīs, Greisai vajadzēja kādu brīdi, lai, samirkšķinot acis telpā valdošajā puskrēslā, saprastu, ka viņa atrodas pati savā guļamistabā un guļ savā gultā.
Tas bija sapnis.
Tikai sapnis.
Pasniegusies viņa ieslēdza naktslampiņu, atkrizdama spilvenos. Viņas sirds vēl aizvien strauji sitās, rokas drebēja. Tas bija sens murgs, no viņas bērnības. Greisa bija domājusi, ka ir no tā izaugusi. Taču nu, pēc gadiem, tas bija atgriezies.
Cik ilgi viņa bija gulējusi? Greisa palūkojās uz modinātājpulksteni. Gandrīz pusseptiņi. Sasodīts.
Viņa bija gribējusi nosnausties tikai piecpadsmit minūtes. Taču bija pagājusi gandrīz stunda.
Melorija būs klāt kuru katru minūti, bet viņai vēl aizvien vajadzēja saģērbties. Greisai negribējās šovakar nekur iet, taču viņa bija apsolījusi draudzenei.
Piegājusi pie loga ar skatu uz Voburna laukumu, Greisa atvilka smagos aizkarus.
Bija vēla aprīļa pēcpusdiena, tieši tas gadalaiks, kad dienas gaismas stundas alkatīgi tiecas pretī vasarai, un agrā vakara krēsla bija smalkā Vedžvudas porcelāna ziluma tonī, ko apzeltīja solījums par nākotnes siltumu. Papeles, kas ieskāva laukumu, auklēja savos zaros maigu, koši zaļu pumpuru aizmetņus, bet to lapotnes vasarā solījās kļūt par biezu smaragda krāsas pārklāju. Tagad tie bija vien kaili zari, kas spēcīgi drebēja pie katras ledainās vēja brāzmas.
Kara laikā centrālais dārziņš bija uzrakts un piestādīts ar dārzeņiem, tā metāla žogs ticis izkausēts un vēl nebija atjaunots. Apkārtējās ēkas bija nomelnējušas dūmos un šrapneļu sacaurumotas.
Gaisā valdīja sajūta, ka viss kļūst ātrāks, gadalaiku maiņas un cerības nojausma, ko aptumšoja neizbēgamā tumsas iestāšanās. Ārpusē dziedāja putni, zaļi hiacinšu un narcišu asni šūpojās vējā. Saulē silts, ēnā stindzinošs: šis bija galējību gadalaiks.
Greisai patika šī gadalaika asums, pieklusinātā, mainīgā gaisma, kas izspēlēja jokus ar viņas acīm. Tas bija noslēpumainu un dramatisku pārvērtību laiks. Vienā mirklī apkārt nekā nebija, tikai vētras un lietus, bet pēc brīža uzplauka dzeltenās narcises, triumfējoši izsprāgstot krāsu fanfarās.
Greisa piespieda pirkstgalus pie loga vēsā stikla. Šī nebija, kā izteicās viņas vīrs Rodžers, viņu īstā māja. Viņš loloja godkārīgus plānus par ko lielāku, tuvāk Belgreivai. Taču Greisai te patika: šeit, Blūmsberijas centrā, netālu no Londonas universitātes un Karaļa koledžas, viņa jutās gandrīz tāpat kā Oksfordā, kur bija dzīvojusi kopā ar tēvoci vēl pirms dažiem gadiem. Te valdīja rosība, bija pilns ar uzņēmumiem un birojiem, un studentiem, kas steidzās uz lekcijām. Uz ielas apkārtējo biroju darbinieki, visi ietinušies lietusmēteļos, pieliekuši galvu pret vēju, nebeidzamā straumē plūda uz metro staciju pēc darba.
Greisa atbalstīja galvu pret loga rāmi.
Droši vien bija patīkami kaut kur strādāt. Pie glīti sakārtota rakstāmgalda. Ar kārtīgu dokumentu skapi. Un, pats galvenais, ar mērķi.
Tagad, kad Greisa bija precējusies, viņas dienām piemita apnicīga nenoteiktība: viņa gluži kā balons lidinājās no viena sabiedriska pasākuma pie nākamā.
Rodžers ikvienu no tiem uztvēra ļoti nopietni. – Vai tu aprunājies ar kādu Konservatīvo lēdiju kluba pusdienās? Ko tev nosēdināja blakus? Pastāsti man, kas tur notika?
Viņš neparasti labi prata atklāt slēpto nozīmi ikvienā darbībā.
– Viņi tevi apsēdināja pie pirmā galdiņa, tuvu centram. Tas ir labi. Noteikti aizraksti Monai Reilijai un pateicies par uzaicinājumu. Varbūt tu varētu sarīkot neformālas vakariņas? Vai, vēl labāk, ielūdz viņu kaut kur uz tēju un palūkojies, vai nevari izdabūt no viņas aicinājumu uz vakariņu viesībām. Būtu labāk, ja viņa uzaicinātu pirmā. Nevajag izrādīt, ka tu esi pārāk ieinteresēta.
Viņš rēķinājās ar to, ka sieva ieeļļos ratu riteņus, taču Greisa nebija pieredzējusi sabiedriskās dzīves mehānikā. Un viņai nebija jebkāda prieka no šīs spēles.
Un tomēr viņai vajadzēja pasteigties, Greisa sev atgādināja, ja negribēja likt Melorijai gaidīt.
Atvērusi
