nožēloja, ka nav iedomājusies to noslēpt. – Tikai lekciju saraksts.
– Oksfordas un grāfistes sekretāru koledža? – Melorija to pāršķirstīja: protams, brošūra atvērās pie lapām, kuru malas Greisa jau bija nobružājusi. – Mašīnrakstīšana un biroja vadība? Grāmatvedība? – Viņa savieba seju grimasē. – Ko tas viss nozīmē?
– Nekad nevar zināt, – Greisa uzāva tumšzilas laiviņas, – tas var izrādīties gluži noderīgi. Rodžers kādu dienu varētu atvērt pats savu biroju. Es varētu kļūt viņam par nenovērtējamu palīdzi, organizēt tikšanās, pārrakstīt vēstules…
– Bet, Greisa, tev taču jau ir darbs, – Melorija norādīja. – Tu esi viņa sieva.
– Tas nav nekāds darbs, Melorij.
Melorija uzmeta viņai skatienu. – Tiešām? Interesanti, vai tu esi lasījusi to, kas sīkiem burtiem ierakstīts tavā laulības apliecībā. Tavs uzdevums ir iekārtot mājas, radīt ģimeni, priekšstatu par to, kur jūs visi iederaties pasaulē un kurp jūs virzāties. Padomā par to: bērnu skolas, kur jūs pavadīsiet nedēļas nogales, viss jūsu paziņu loks ir atkarīgs no tevis. – Viņa sāka runāt ar pārspīlētu akcentu. – Ak Manro ģimene? Skaidrs, ka es viņus pazīstu! Vai viņa nav brīnišķīga? Viņas dēls mācās Harovā kopā ar mūsu vecāko. Un es dievinu viņas māju, vai ne? – Melorija ievilka kārtējo dūmu, nomezdama brošūru. – Tici man, Pīlēn, tev ir darbs. Turklāt koledža atrodas Oksfordā. Cik reižu man tev jāatgādina, ka tagad tu dzīvo Londonā?
– Jā, bet kursi ilgst tikai dažus mēnešus.
– Dažus mēnešus? Vai tu esi prātu zaudējusi? Un ko Rodžers iesāks, kamēr tu būsi projām? – Melorija nopūtās. – Patiešām, tev vajadzētu apgūt ko lietderīgu savā brīvajā laikā.
– Piemēram, ko?
– Es nezinu… – Doma par pašizglītošanos viņai bija sveša. – Ziedu kārtošanu. Vai varbūt arfas spēli.
– Arfas spēli? Kas gan tajā lietderīgs?
Melorija brīdi apdomājās. – Tas nomierina. Vai tad ne? Un tu vari kaut ko glāstīt sev starp kājām publiski!
– Ak tu tētīt, tu gan esi neķītra! – Greisa iesmējās. – Es tev pateikšu, kas nomierina: dokumentu skapja pārkārtošana, jaunu kancelejas preču pasūtīšana vai bilances savilkšana.
– Greisa… – Melorija izmisumā pašāva rokas gaisā. – Vai tu klausies, ko es tev saku? Patiešām, tu vairs neatrodies Oksfordā. Un es tev atklāšu nelielu noslēpumu, – viņa pieklusināja balsi līdz pārspīlētam čukstam, – vīriem nepatīk gudras sievas, viņiem patīk apburošas!
– Nē! – Greisa noelsās, izlikdamās, ka ir šokēta. – Tu nedomā, ka es būtu apburoša?
Melorija izbolīja acis. – Tu esi brīnišķīga. Es tikai gribu teikt…
– Es saprotu, – Greisa viņu pārtrauca. Melorija negrasījās padoties. Katrā tikšanās reizē viņai bija jauni ierosinājumi par mājas iekārtošanas prasmēm: acīmredzot draudzene uzskatīja, ka Greisai pietrūkst talanta šajā jomā. Kāpēc lai šovakar kaut kas būtu citādi?
Melorija pārbaudīja lūpu krāsu savas pūdernīcas spogulītī. – Kad Rodžers atgriežas mājās?
– Pēc nedēļas. Varbūt ātrāk.
– Viņš jau ilgi ir projām. Tu droši vien ilgojies pēc viņa.
Greisa neko neteica.
– Kad viņš būs mājās, tu izmetīsi no galvas visas tās blēņas. Tā, un tagad: vai tev ir kāda josta, ko varētu aplikt? – Viņa nostājās Greisai aiz muguras. – Nē, patiešām! Vai tev neviens nav izskaidrojis, ka tev ir jāpieņemas svarā dažos pirmajos laulības gados? Kā lai es kļūstu par mīļo krustmāmiņu, ja tu nemaz neapvelies?
Kaut kas mainījās Greisas acīs. Dziļi ieelpojusi, viņa aizgriezās. – Domāju, ka man nebūs jostas, – viņa klusi noteica, pārskatīdama kleitas savā skapī.
Melorija uzlūkoja Greisas slaido muguru.
Viņa acīmredzami bija trāpījusi vārīgā vietā.
– Te būs, – Melorija pasniedzās un satvēra pītu melna samta jostu no citas vakarkleitas. – Tā derēs gluži labi, – viņa noteica, aplikdama to Greisai ap vidu.
Greisa šovakar izskatījās trausla un vēl jaunāka nekā parasti. Melorijai viņa atgādināja jaunu meiteni, kas saģērbusies savas mātes drānās. To panāca matu sakārtojums, kas bija pārāk konservatīvs un nopietns: tas būtu piestāvējis vecākai sievietei, bet Greisas gadījumā tikai uzsvēra viņas jaunību. Tas lika viņas acīm izskatīties vēl lielākām nekā parasti: tās bija ļoti dzidrā pelēkzaļā krāsā, tālu stāvošas un gandrīz vai mandeļveidīgas.
– Tu domā, ka tā būs labi? – Greisa saspringti nopētīja savu atspulgu spogulī.
Greisai nebija raksturīgs daudz satraukties par to, ko domās citi. Piepeši Melorija atskārta, ka tā bija viena no īpašībām, kuru viņa apbrīnoja draudzenē, par spīti abu pastāvīgajiem strīdiņiem.
– Tā ir ideāla, – viņa apgalvoja. – Un tagad iesim, citādi palaidīsim visu garām.
Nokāpusi lejā pa kāpnēm, Greisa apstājās, lai aplūkotu pēcpusdienas pastu uz priekšnama galdiņa.
– Ak, paskaties! – Viņa pacēla augšup aploksni. – Esmu saņēmusi gaisa pasta sūtījumu! No Francijas. Cik aizraujoši! – Viņa to atplēsa. – Ko gan es pazīstu Francijā?
– Vai tas ir no tava tēvoča? – Melorija uzvilka mēteli.
– Nē, viņš lasa lekcijas Amerikā. – Greisa atlocīja vēstuli un sāka lasīt.
Melorija gaidīja, nepacietīgi mīņādamās. – Mums ir jāiet. – Viņa paņēma mašīnas atslēgas. – Kas tur rakstīts?
– Tas neiet nekādā jēgā.
– Vai tas ir franciski?
– Nē. Nē, tas ir angliski. – Greisa apsēdās krēslā. – Tur ir lidmašīnas biļete.
– Lidmašīnas biļete? Uz kurieni?
– Uz Parīzi. – Greisa pacēla galvu, pasniegdama viņai vēstuli. – Tā būs kļūda. Kāda ļoti dīvaina kļūda.
Melorija paņēma vēstuli.
Tā bija nodrukāta uz smaga labas kvalitātes papīra, kas liecināja par oficiālu saraksti. Stūrī viņa ievēroja juridiskās firmas nosaukumu un adresi Parīzes centrā: Frank, Levin et Beaumont.
Cienītā Manro kundze!
Lūdzu,
