Smaržu kolekcionāre. Ketlīna Tesaro

Чтение книги онлайн.

Читать онлайн книгу Smaržu kolekcionāre - Ketlīna Tesaro страница 8

Smaržu kolekcionāre - Ketlīna Tesaro

Скачать книгу

vajadzēja ņemt mani līdzi.

      Pēc trim dienām Melorija atkal stāvēja Voburna laukuma nama vestibilā, šoreiz noraudzīdamās, kā Greisa aizpogā savu lietusmēteli un sakārto cepuri, lūkodamās spogulī.

      – Viss būs kārtībā. – Greisa uzvilka cimdus.

      Melorija izskatījās noraizējusies. – Par to es neesmu pārliecināta. Turklāt mana franču valoda ir labāka par tavējo.

      – Pat kaķis runā franciski labāk par mani, – Greisa pasmaidīja. – Jebkurā gadījumā, jūtos tev pateicīga par to, ka tu aizvedīsi mani līdz lidostai.

      Greisa atvēra durvis un izgāja ārā, dūmakainajā rīta miglā. Melorija viņai sekoja, paņēmusi koferi. Viņa ielika to bagāžniekā, kamēr Greisa aizslēdza māju. Abas meitenes iekāpa Melorijas mašīnā, zilā Aston Martin DB2.

      – Vai tu vispār esi runājusi ar viņu? – Melorija jautāja.

      – Ne gluži. Es viņam teicu, ka man ir jābrauc uz Franciju negaidītās darīšanās.

      – Un tas bija viss?

      – Jā. Es neiedziļinājos sīkumos. – Tad viņa klusāk piebilda: – Un viņš nejautāja.

      – Hmm. – Melorija centās sagremot šo pēdējo informācijas drusku.

      Situācija izrādījās ļaunāka, nekā viņa bija iedomājusies.

      Viņa iedarbināja motoru. – Man nepatīk, ka tu brauc viena pati. – Iekļaudamās satiksmē, Melorija izbrauca uz ielas tieši pirms lēnīgas piena vedēja mašīnas. – Tas viss ir tik pēkšņi. Turklāt tu esi pārdzīvojusi briesmīgu šoku. Pastāsti man vēlreiz, ko viņi teica, kad tu piezvanīji advokātiem uz Parīzi.

      Greisa nopūtās. Viņas bija to izrunājušas jau pusduci reižu.

      – Es runāju ar kādu vīru, uzvārdā Tiso. Pateicu viņam, ka droši vien notikusi kļūdīšanās, ka viņi nosūtījuši vēstuli nepareizajam cilvēkam. Taču viņš uzstāja. Teica, ka esot pārliecināts par informācijas pareizību un to, ka man vajadzētu pārbaudīt testamentu un pašai par to pārliecināties.

      – Un tas bija viss?

      – Tas bija viss.

      – Varbūt viņš tevi nesaprata.

      – Nē, viņš saprata. Viņa angļu valoda bija ļoti laba. – Greisa sagrozījās. – Starp citu, – viņa centās runāt nevērīgi, – vai tu tās dabūji?

      – Manā somiņā.

      – Tev nebūs iebildumu?

      – Ņem vien.

      Greisa atvēra Melorijas somiņu un izņēma pērļu šķiltavas. Viņa negribēja uzdot jautājumu, taču nespēja noturēties.

      – Ko Vanesa teica, kad tu viņai tās atprasīji?

      Melorija cieši skatījās uz ceļu. – Neko. Viņa man tās atdeva.

      – Neko? – Tas nepavisam nebija tas, ko Greisa bija gaidījusi. – Un ko tu teici?

      Melorija strauji pagriezās, par mata tiesa izvairīdamās no ietriekšanās deviņpadsmitā maršruta autobusā. Saņemdamās viņa dziļi ievilka elpu. – Es viņai teicu, ka, manuprāt, pie viņas ir kas tāds, kas viņai nepieder, un ka man gribētos to atgūt sākotnējās īpašnieces vārdā.

      – Ak tā.

      Greisa bija iztēlojusies ko saspringtāku: nostāšanos kāda pusē, goda aizstāvēšanu. Melorijas pieklājīgā vārdu apmaiņa atgādināja pļauku sejā.

      Melorija to sajuta. Tomēr viņa negribēja atklāt Greisai patiesību, to, ka Vanesa tik tikko bija ievērojusi viņas lūgumu. Patiesībā viņas nevērība bija fantastiska.

      Viņa bija viegli saraukusi melnās uzacis. “Ak tā? Un kas tas būtu?” viņa bija aukstasinīgi apjautājusies.

      Nu bija Melorijas kārta justies samulsušai, tā ka viņa nespēja ieskatīties Vanesai acīs. “Šķiltavas,” viņa bija nomurminājusi. “Ar pērli virsū.”

      Vanesa bija paklausīgi parakņājusies somiņā un pasniegusi viņai šķiltavas ar nepiespiestu, atklātu smaidu. “Cilvēks pat neievēro, kur sagrābsta tādas lietas!”

      Un tas bija viss.

      Nekādu vainīgu skatienu, nekāda tēlota pārsteiguma. Galu galā Melorija bija tā, kas jutās vainīga par to, ka atņēmusi Vanesas laiku.

      Tikai vēlāk viņai ienāca prātā, ka Vanesa pat nebija papūlējusies pajautāt, kam šķiltavas pieder.

      Viņai tas nebija vajadzīgs.

      Un tomēr Greisas vilšanās trāpīja vārīgā vietā. Melorija zināja, ka nebija spējusi izmantot iespēju. Un ar kaunu apzinājās, ka pa daļai jutusi slepenu apbrīnu par Vanesas nosvērtību sajaukumā ar nekaunību.

      – Ko tu gribēji, lai es pateiktu? – Melorijas balss bija skarba.

      Greisa nolūkojās laukā pa logu. – Es nezinu.

      Viņa nebija godīga pret Meloriju. Galu galā šķiltavas bija atgūtas.

      Greisa ielika tās mēteļa kabatā, kur bieži glabāja šīs šķiltavas viegli sasniedzamas. Tās jau bija izbakstījušas caurumu zīda oderē.

      – Zini, tas bija sasodīti neveikli. Mēs bijām Karaliskās augkopības biedrības pavasara pusdienās, – Melorija piebilda, it kā tas padarītu viņas pūliņus varonīgākus. – Izdari man pakalpojumu. Aizdedzini man cigareti, labi?

      Greisa aizdedzināja divas. Kādu brīdi viņas smēķēja.

      Melorija ieslēdza radio, pāriedama no vienas stacijas uz citu, un tad atkal to izslēdza.

      Spriedze saglabājās.

      Drīz vien Melorija pievērsās savai iemīļotajai tēmai. – Tad ko tu gatavojies iesākt ar Rodžeru?

      – Es nezinu.

      – Sasodītais muļķis! – Melorija izpūta dūmus. Bija vieglāk runāt par viņa nekā par pašas trūkumiem: galu galā – tie bija tik uzkrītoši. – Vīrieši ir tik stulbi, ka rodas vēlēšanās viņus nožņaugt.

      Greisa neko neteica.

      – Par ko gan viņš domāja? – Melorija sašuta. – Un vai viņš vispār domāja? Šaubos gan. Kā viņš varēja tev to nodarīt?

      Greisa grozīja šķiltavas kabatā, sajuzdama to nomierinošo svaru savos pirkstos. – Jādomā, ka tā nav tikai viņa vaina vien, – viņa klusi noteica.

      – Nav viņa vaina? – Melorija pagriezās, lai viņu uzlūkotu. – Sasodīts,

Скачать книгу