pasniedzās, lai satvertu Meloriju aiz rokas. – Nāc, ejam, – viņa čukstēja.
– Mēs nevaram tagad aiziet. Tevi apsūdzēja krāpšanā. Tad izskatīsies, ka tu esi vainīga. Turklāt tu uzvarēsi, – viņa smaidot piebilda.
Filips Maksvels arī izbaudīja notikuma dramatismu.
– Lai notiek, – viņš piekrita, izgāzdams vienas paplātes saturu uz letes. – Mēs sagādāsim šai jaunajai dāmai īstu pārbaudījumu! – Viņš iečukstēja ausī kādam no viesmīļiem, kurš aizsteidzās projām un pēc brīža atgriezās ar vakara somiņu, kas bija izšūta ar melnām pērlītēm.
Maksvels to ceremoniāli pacēla gaisā. – Manas sievas Vanesas rokassomiņa, dāmas un kungi! Kas lai zina, kādi noslēpumi ir patvērušies tās dzīlēs?
Smiekli.
– Meitene nekādi nevar zināt, kas tur ir iekšā – pat es to nezinu, un, godīgi sakot, neesmu pārliecināts, vai vispār gribu zināt!
Atkal smiekli un šķidri aplausi.
– Un, lai padarītu uzdevumu grūtāku, šoreiz es atklāšu paplāti tikai uz pusminūti! Tagad aizgriezieties, – viņš sacīja Greisai, kura paklausīja un pagriezās pret pūli, kas bija sapulcējies viņai aiz muguras. Viņa dzirdēja, kā Maksvels iztukšo somiņas saturu un izkārto priekšmetus uz paplātes.
Visbeidzot viņš signalizēja, ka viss ir kārtībā.
Melorija saķēra Greisu aiz pleciem. – Vai tu esi gatava?
Greisa pamāja.
Melorija apgrieza viņu apkārt, un Maksvels atklāja paplāti. Pēc trīsdesmit sekundēm viņš to atkal aizklāja.
– Laiks sākas – tagad! – viņš paziņoja, ielūkodamies hronometrā.
Greisa koncentrējās. – Linaudekla mutautiņš ar burtiem “VM”, kas izšūti stūrī ar baltiem zīda diegiem, zaļš emaljas un zelta kompaktais pūderis, “Ivēra” lūpukrāsas tūbiņa, aligatora ādas sīknaudas maciņš, maza kārbiņa ar Wilson’s galvassāpju tabletēm, sudraba cigarešu etvija, saplēsts Cadbury’s ietinamais papīrs ar šokolādes pusi, tukša sērkociņu kārbiņa no Kārlaila viesnīcas, biļetes pasaknis uz seansu Rīdženta kinoteātrī Edinburgā pulksten septiņos divdesmit, atslēga, ar pērlēm izrotātas zelta šķiltavas…
Viņa aprāvās, sejai piepeši nobālot.
– Ar pērlēm izrotātas zelta šķiltavas, – Greisa lēnām atkārtoja, – ar vārdiem “Vienmēr un mūžam”, kas iegravēti sānu malā.
Pūlis izplūda aizrautīgos aplausos.
– Tas ir apbrīnojami! – Maksvels jūsmoja. – Pilnīgi neticami! Kā jūs varējāt saskatīt, kas ir iegravēts uz tām šķiltavām?
Taču izskatījās, ka Greisa viņu nedzird. – Piedošanu, jūs teicāt, ka tā esot jūsu sievas rokassomiņa?
– Tā pati ir, – viņš tai starojoši uzsmaidīja. – Jaunus aplausus mūsu uzvarētājai, dāmas un kungi! Turpmāk es nodēvēšu šo spēli par “Atmiņas kundzi”!
Aplausi un uzmundrinājumu saucieni.
Neredzamas rokas plikšķināja Greisai pa muguru, viņai izmisīgi spraucoties cauri pūlim, lai uzmeklētu izeju.
– Labi pastrādāts.
– Ļoti iespaidīgi.
– Cik gudra meitene!
Ar strauji pukstošu sirdi un svīstošām plaukstām viņa jutās nereāli, itin kā pārvietotos sapnī pa kādu izmainītu virsmu: domas virpuļoja tikai ap vienu briesmīgu punktu.
Tā nevarēja būt patiesība.
Tā nevarēja.
Nu viņa bija ieraudzījusi durvis. Tās atradās tikai dažu soļu attālumā.
– Nu tu viņiem pilnīgi noteikti parādīji! – Melorija viņu panāca. – Uz kurieni tu ej? – Viņa saķēra draudzenes roku. – Pagaidi mirklīti, es tev izmaksāšu dzeramo… Greisa, kas noticis?
– Laid mani vaļā. – Greisa izrāvās. Viņa izgāja ārā pa durvīm un paguva tikt līdz ietvei, pirms viņai sametās nelabi.
– Augstais dievs! Kas tas ir? No nerviem? – Melorija parakņājās savā vakara somiņā un izvilka mutautiņu. – Tikai mieru. Un tikai nenosmērē savas kurpes. – Viņa uzmanīgi pakāpās atpakaļ. – Vai manējās.
Kad Greisa bija beigusi, viņa noslaucīja muti un noslīga uz pakāpieniem pie ieejas durvīm.
– Kā tu domā, vai tu būsi ko nelabu apēdusi? – Melorija apsēdās viņai līdzās.
– Nē.
– Varbūt tu iedzēri par daudz šampanieša? Varbūt vainīgas ir ikru maizītes. Ak kungs, – viņa sarauca pieri. – Es arī tās ēdu.
– Melorij… – Vārdi spriedās Greisai kaklā. – Tās ir manas šķiltavas.
– Kā, lūdzu?
– Tās piederēja manam tēvam. Tā man ir vienīgā piemiņa no viņa.
– Kādas šķiltavas? Par ko tu runā?
– Par šķiltavām uz tās paplātes.
Melorijai vajadzēja brīdi laika, lai aptvertu. – Patiešām? Un ko tās darīja Vanesas somiņā?
Greisa palūkojās uz viņu. – Tur bija arī sērkociņu kastīte. No Kārlaila viesnīcas.
Melorija uzlūkoja viņu ar neizpratnes pilnu skatienu.
– Kārlaila viesnīca atrodas Skotijā, Melorij. Tāpat kā Rīdženta kinoteātris. – Viņas balss kļuva skarbāka. – Un arī mans vīrs.
– Tu domā… ak. – Melorijai beidzot pielēca. – Ak, es saprotu.
Greisa atbalstīja galvu pret ceļgaliem.
Bija skaista, dzidra nakts. Iekšpusē spēlēja orķestris, skanēja smiekli, ballīte uzņēma apgriezienus.
Ārpusē viņas sēdēja klusēdamas.
Pēc kāda brīža Melorija piecēlās. – Nāc, mīļā. Ir auksti. Es aizvedīšu tevi mājās.
Greisa arī piecēlās. – Es gribu tās atgūt.
– Ko?
– Šķiltavas.
Melorija šausmās viņu uzlūkoja. – Greisa, esi taču prātīga! Lai paliek!
– Tās
