ne?
Greisa viegli nosarka, piepeši sajuzdamās neveikli, gluži kā bērns, kas ir izsaukts pie viesiem pirms gulētiešanas, lai izklaidētu vecāka gadagājuma radiniekus ar savām labajām manierēm. – Pateicos.
– Un kur jūsu vīrs ir šovakar? – Vanesa apjautājās.
– Skotijā. Darīšanās.
– Cik briesmīgi jums. Vai arī, – viņa sarauca uzaci, – varbūt tā arī labāk. Es zinu, ka būtu sajūsmā, ja Filips kaut kur aizbrauktu.
– Jūs esat paveikusi brīnišķīgu darbu, – Greisa novērsa uzmanību no sevis. – Esmu pārliecināta, ka līdzekļu vākšanai būs lieli panākumi.
– Daru, ko varu. Pastaigājiet apkārt, – Vanesa ierosināja ar rokas mājienu, pagriezdamās, lai apsveicinātos ar dažiem citiem viesiem. – Un sapērciet labi daudz biļešu, meitenes. Tas nāks par labu Lielbritānijai. – Viņa veltīja Greisai īsu smaidu. – Bija patīkami iepazīties. Patiešām.
– Sadabūsim kaut ko dzeramu, – Melorija nosprieda, dodamās pie atspirdzinājumu galdiņa. – Un nedusmojies, ka tā saku, taču esmu noskatījusi to zelta pulksteni.
Greisa ieķērās Melorijai elkonī. – Kā Vanesa pazīst manu ģimeni?
– Nezinu. Jādomā, ka tas ir vispārzināms. Kāpēc tu jautā?
– Tāpat vien. – Greisa sarauca pieri. – Ģimenē klīst baumas, ka manam brālēnam drīz nākšoties pārdot īpašumu. Rodžeru tas ļoti apbēdina. Taču tās vecās pilis aprij kaudzēm naudas, un viņam ir lieli parādi.
Melorija saspieda viņas roku. – Nedomā par to šovakar, mīļā. Droši vien tā ir tikai sagadīšanās, ka viņa par to ieminējās.
Greisa nebija gaidījusi izpriecas, taču vakars izrādījās pārsteidzoši izklaidējošs. Vanesas lopu vagona politika nozīmēja, ka sarunas bija nepastarpinātas, un karnevāla rotaļas radīja spēcīgu biedriskuma sajūtu ar sāncensības pieskaņu. Melorija zaudēja gandrīz piecas mārciņas kokosriekstu mešanas sacensībās, līdz beidzot iegāza uzlecošu Ranka zvaigzni ūdens tvertnē par lielu prieku apkārt stāvošajiem vīriešiem. Greisai lieliski veicās pakavu spēlē, kurā viņu beigās apspēlēja Kentas hercogiene. Neviena no meitenēm nelaimēja zelta pulksteni. Greisa pūlī ieraudzīja dažas pazīstamas sejas, un viņas abas ar Meloriju nobaudīja dažas ikru maizītes, kas tika noskalotas ar šampanieti.
Tad Melorija pamanīja “Atmiņas kunga” kiosku, kur cilindrā un frakā darbojās pats Filips Maksvels, un sajūsminājās vēl vairāk.
– Skaties! Mēs šo spēli visu laiku spēlējām bērnībā. – Viņa saķēra Greisu aiz rokas un vilka pāri telpai. – Es šajā ziņā esmu lietpratēja. Nāc. Es cīnīšos pret tevi, viens pret vienu.
– Es nekad neesmu to spēlējusi. – Greisa noraudzījās uz aizvien lielākajām paplātēm, kas bija sarindotas uz letes. Ikviena bija pārklāta ar audeklu. – Kas tur jādara?
– Visā pasaulē nav nekā vienkāršāka, dāmas! – Filips Maksvels piešāva roku pie cilindra, pārspīlēti palocīdamies viņu priekšā. – Uz katras paplātes atrodas vismaz piecpadsmit priekšmeti. Es noņemu pārklāju uz minūti, atkal to uzsedzu, un jums ir vēl viena minūte laika, lai uzskaitītu tik daudz priekšmetu, cik vien jūs spējat atcerēties. Tā, kura pareizi atcerēsies vairāk priekšmetu, būs uzvarētāja.
– Un tas ir viss? – Tas izklausījās pietiekoši vienkārši. – Lai notiek, Melorij. Spēlēsim.
Filips Maksvels pasniedza katrai no viņām zīmuli un papīra gabalu. – Tā, jūs nevarat sākt pierakstīt atbildes, kamēr paplāte nebūs pilnībā atkal apsegta, sapratāt? Uzmanību, gatavību, starts!
Viņš pacēla pārklāju, uzņēma laiku ar pulksteni un pēc minūtes nolika pārklāju atpakaļ.
Melorija sāka drudžaini rakstīt.
Atšķirībā no viņas Greisa pat nepakustējās.
– Laiks! – Maksvels iesaucās. – Dodiet man savas lapiņas!
Melorija pasniedza savējo un tad uzlūkoja Greisu. – Tu neko neesi pierakstījusi.
Greisa pasmaidīja. – Man tas nav vajadzīgs.
– Vai tiešām? Un kāpēc tad tā?
– Es atceros, – Greisa sacīja.
Maksvels un Melorija saskatījās.
– Nu tad aiziet! – Melorija sakrustoja rokas virs krūtīm. – Pierādi!
Greisa dziļi ievilka elpu. – Viens uzpirkstenis, četras dažāda izmēra adatas, kas saspraustas adatu spilventiņā zaļa tomāta formā, maza gumijas bumbiņa, broma pudelīte, divi šiliņi, viens ar ērgli, otrs ar rakstu, zaļš stikla gredzens, vēstuļu nazis ar ziloņkaula spalu, neatvērta vēstule, kas adresēta leiboristu partijas vadītājam, ķemme ar bruņrupuča ādas apdari, ādas blašķīte, kvīts no Ogdena grāmatnīcas Blūmsberijā par divām grāmatām, kas maksā vienu mārciņu un divus šiliņus, salocīta Dorsetas ceļu karte, tukša Chesterfields cigarešu paciņa, gadatirgus atrakcijas žetons, porcelāna sālstrauciņš pīles formā, nagu vīlīte un tējkarotīte ar rokturī iegravētiem burtiem “V. M.”.
Melorija samirkšķināja acis. Viņa pagriezās pret Maksvelu, kurš pētīja paplātes saturu.
– Augstais dievs, tas ir pārdabiski! – viņš noteica, atkal paceldams galvu.
– Kā tu to vari? – Melorija iejautājās.
Greisa papurināja galvu, vaigiem iekvēlojoties. – Es nezinu. Patiesībā tas ir visai nevajadzīgs talants.
– Aiziet, – Melorija norādīja uz nākamo lielāko paplāti.
Izmēģināsim to.
Pārsegs atkal tika noņemts uz minūti un tad uzlikts atpakaļ.
Greisa uzmeta Melorijai smaidu. – Vai es dabūšu par to vēl vienu dzērienu?
– Noteikti.
– Neliela melna ādas piezīmju grāmatiņa un zelta zīmulis, vīta bumbiņa, divas raga pogas, droši vien no svītera… – Greisa nosauca visus divdesmit priekšmetus, ar biedējošu precizitāti aprakstot tos līdz sīkākajām detaļām.
Nu jau viņiem apkārt bija sapulcējies neliels pūlis.
– Ko viņa dara?
– Viņai tie pat nav jāpieraksta! – Viņa krāpjas! – kāds iesaucās.
– Neiespējami! – Melorija metās viņiem virsū. – Viņa nekad agrāk nav spēlējusi šo spēli.
– Es tam neticu, – kāds cits iestarpināja. – Tas ir iestudēts.
– Vai
