te nevajadzēja skatīties draudzenei tieši acīs… viņa varēja to pateikt. – Mūsu laulības dzīve jau kādu laiku ir sarežģījusies.
Melorija viņu uzlūkoja. – Par ko tu runā?
Greisa izvairījās no draudzenes skatiena. – Patiesībā es esmu sagādājusi Rodžeram vilšanos.
– Vilšanos? – Melorija juta, kā viņā uzkūsā dusmas. – Viņš ir tas, kurš sagādā vilšanos! Agrāk tu nevarēji neko izdarīt nepareizi – viņš tevi dievināja!
Melorijas lietotā pagātnes izteiksme iedzēla Greisai ausīs – dievināja.
Viņa ievilka vēl vienu dūmu drosmei. – Es biju stāvoklī, Melorij. Kad mēs apprecējāmies.
– Ko? Tu man nekad neesi to teikusi.
– Neesmu to teikusi nevienam. Es kļuvu grūta pirms kāzām.
– Ak tā. – Melorija pārsteigumā uzlūkoja Greisu, itin kā redzēdama viņu pirmo reizi. Viņa neizskatījās pēc tādas – tik nosvērta un naiva.
– Un tad es viņu zaudēju, – Greisa neskanīgi piebilda.
– Kāpēc tu man to nepastāstīji? Es būtu varējusi tev palīdzēt.
– Tāpēc, ka tas beidzās, vēl īsti nesācies. Ceturtajā mēnesī es pamodos ar briesmīgām sāpēm. Asinis bija… visur. Tā bija briesmīga nakts.
– Man ļoti žēl, mīļā. Bet vai zini, – Melorija uzmanīgi piebilda, – tas nav nekas neparasts pirmajā reizē. Dažkārt ir vajadzīgi vairāki mēģinājumi, līdz tas izdodas.
– Jā, taču citu mēģinājumu vairs nebūs, – Greisa klusi noteica. – Tur bija infekcija, un tā atstāja pēdas. Man vairs nevar būt bērnu.
– Vai tu esi pārliecināta?
– Jā.
– Bet vai tu esi bijusi pie ārsta? – Melorija neatlaidās.
– Esmu apstaigājusi trīs.
Iestājās klusums.
Greisa nolaida logu: viņa gribēja sajust svaiga gaisa pieskārienu sejai.
– Kādu laiku pēc tam, – viņa turpināja, – Rodžers aizveda mani vakariņās. Viņš rezervēja galdiņu tajā pašā restorānā, kur bija mani bildinājis. Un tur bija visi agrākie apkalpotāji, kuri spieda viņam roku, apsveikdami mūs ar atgriešanos. Alfonss, zāles pārzinis, aizveda mūs pie mūsu parastā galdiņa, tā paša, pie kura Rodžers bija nometies uz viena ceļgala pirms diviem gadiem. Vai tu to atceries?
Melorija pamāja. – Viņš tev pasniedza briljanta gredzenu, kādu es vēl nekur neesmu redzējusi.
– Jā. Vārdu sakot, mēs apsēdāmies, pasūtījām šampanieti un ribiņas. Bija pagājis ilgs laiks, kopš mēs kaut kur bijām izgājuši, tikai divi vien. Mēs saskandinājām glāzes, un Rodžers uzlūkoja mani un pašūpoja galvu. Viņa sejā bija dīvaina, tukša izteiksme. “Tu vairs nekad nebūsi tāda pati kā agrāk, vai ne?” viņš sacīja. “Tu vairs nekad nebūsi tā pati jaukā meitene, kuru es apprecēju.” Es nesapratu. Domāju, ka tas ir kāds slikts joks. Taču tā nebija. Viņš iedzēra malku un sacīja: “Ko lai mēs tagad darām?”
Melorija uzmeta viņai skatienu, juzdamās satriekta.
– Laikam jau viņam tās bija beigas. Kopš tā laika viņš nav bijis ar mani, nu saproti, gulējis ar mani.
– Bet tā taču nebija tava vaina, Greisa!
Greisa notrauca asaru ar cimdotu pirkstgalu. – Tas nav svarīgi, Melorij. Es esmu nevesela, nepilnīga. Nevaru viņam dāvāt to, ko viņš vēlas. Tagad viņš nožēlo, ka ir mani apprecējis.
Ārā sāka līt smalks, dūmakains lietutiņš, kas lika uz vējstikla parādīties ūdens straumītēm, abām meitenēm automašīnā riņķojot pa Londonas ielām.
Melorija ieslēdza stikla tīrītājus.
Viņa nezināja, ko teikt. Visas grūtības viņas pašas laulībā tika ātri atrisinātas ar papildu kokteiļiem un nomierinošiem gājieniem pie juveliera.
Taču jau no paša sākuma Greisas un Rodžera mīlas stāstā viss balstījās uz galējībām: tā bija koša krāsu filma – pretstatā visu citu melnbaltajam kino. Jau kopš pašas pirmās satikšanās reizes Grosvenora laukuma ballē Rodžers bija teju biedējoši iemīlējies viņā. Greisa bija nesen ieradusies Londonā, neskarta un naivi apburoša. Viņa uzmanības apliecinājumi bija uzmācīgi, tie ietvēra greznas dāvanas un publiskas dievināšanas izpausmes. Bija pārsteiguma dzimšanas dienas balle, kuru viņš bija sarīkojis tikai dažus mēnešus pēc iepazīšanās pie “Skota”, papildinot to ar pērļu kaklarotu un kādiem piecdesmit viņa tuvākajiem draugiem. Melorija atcerējās, ka bija jutusies mazliet greizsirdīga un prātojusi, kāpēc Džofrijs nevarētu pacensties mazliet vairāk.
Un Greisa bija apburta. Paziņojums par viņu saderināšanos nevienu nepārsteidza.
Likās savādi, ka tik spēcīgu pieķeršanos var nomainīt absolūta vienaldzība.
Melorija centās runāt mierīgi un moži, itin kā sarunādamās ar bērnu vai slimnieku. – Varbūt tas ir tikai tāds posms. Varbūt viņam tikai vajag pierast. Samierināties ar šo domu.
– Domāju, ka viņš ir pieradis, Melorij. Un acīmredzami viņam klājas ļoti labi bez manis.
Izskatījās, ka Greisas atklātība nav nākusi viegli: viņa atbalstīja galvu pret logu. – Es redzu sapņus… – viņa ierunājās pēc kāda brīža. – Murgus. Es skrienu pa mežu, meklējot kaut ko vai kādu. Taču, lai cik ātri es skrienu, es nespēju to atrast. Dažreiz man šķiet, ka tas atrodas turpat priekšā, bet tad atkal pazūd. Tad es sāku krist kādā melnā, baisā aizā un pamostos. Bērnībā murgi mani vajāja visu laiku. Un tagad man tie rādās tikai tad, kad kaut kas ir sagājis greizi, briesmīgi greizi. – Viņa iesānis paraudzījās uz Meloriju. – Atkal redzēju šo sapni viesību vakarā.
– Greisa…
– Tas ir bezcerīgi, Melorij, – Greisa nopūtās, pārtraukdama draudzeni, vēl pirms viņa bija paguvusi ko bilst. Viņa nevēlējās tikt mierināta. – Agrāk es domāju, ka kļūs labāk, ka ar laiku viņš mani atkal ieraudzīs tādā pašā gaismā kā pirms tam. Taču notiek pretējais. Viss kļūst vēl ļaunāk. – Viņa neredzošām acīm raudzījās ārā pa logu, uz pelēko miglu, kas caurspīdīgos vālos klājās pāri Haidparkam. – Jādomā, ka tas bija tikai laika jautājums, lai kaut kas notiktu.
Melorija nezināja, ko teikt. Viņa domāja par Oksfordas sekretāru kursu brošūru. Par to, ka Greisa meklējusi mērķi, iespēju būt noderīgai. Un tad viņa sev par kaunu atcerējās, kā bija noraidījusi šo domu, daudz neprātojot.
Viņas brauca tālāk, garām Holandparka metro stacijai Šeperdsbušas virzienā. Londona šajā rītā atgādināja Tērnera akvareli: ieslīgusi sapņainā, mainīgā zilumā un miglainā zaļumā,
