pilsēta atstāja bīstamu iespaidu uz viņu parasto atturīgumu. Vairākkārt bija gadījies, ka viņi zaudē ne tikai galvu, bet arī darbu.
Bija kāds sulainis, kurš bija uzdevies par savu darba devēju, Velsas princi, sataisījis milzu azartspēļu parādus Hārlemā un tad pieķerts nozieguma vietā ar melnādainu prostitūtu sava saimnieka gultā. Un istabene, kura nekad agrāk nebija baudījusi alkoholu un padevās kārdinājumam, nākamajā rītā bija pamodusies kaut kur pie ūdens līdzās itāļu ostas strādniekam, kurš viņai lauzītā angļu valodā paziņoja, ka viņi ir precējušies un viņš vēlētos izmantot savas lauleņa tiesības.
Evai tika uzdots apgūt darba pienākumus no Ritas Kreinas, vecākas nenosakāma gadagājuma sievietes, kura bija viena no neveiksmīgākajām slepenajām alkoholiķēm pasaulē. Rita glabāja blašķi veļas ratiņu dziļumā, vecu mazgājamā līdzekļa pudeli, kas bija piepildīta ar džinu, savā skapītī, bet rokassomiņā turēja morfija pudelīti, kuru ārsts bija parakstījis viņas sašķobītajiem nerviem. Katru rītu viņa ieradās darbā ar drebošām rokām un zilumiem pārklātiem delmiem. Eva prātoja, vai kāds viņu pātagojis ar stibu, taču, bez šaubām, nevarēja par to apjautāties.
Droši vien kādreiz Rita bijusi skaistule. Taču pārāk daudz alkohola, pārāk daudz bijušo vīru un aizraušanās ar veco labo angļu virtuvi bija viņu padarījusi apaļu: viņas varenās krūtis, kas atgādināja kuģa priekšgalu, balstījās uz divām pamatīgām kājām, kuras caurvija varikozas vēnas. Sievietes vaibsti bija nozuduši baltās ādas krokās, bet acis bija noslīgušas lejup, kas automātiski tām lika izskatīties skumjām. Viņas lūpas bija tik plānas, ka tikai atgādināja muti. Rita kustējās tā, it kā nicinātu zemes pievilkšanas spēku un doma par fizisku ķermeni sagādātu viņai neizsakāmas neērtības. Visā visumā viņa atgādināja zem ūdens augušu būtni, kas nav redzējusi gaismu, tāpēc acis viņai nav obligātas, bet mugurkauls izrādījusies vistīrākā greznība.
Rita berza ar tādu spēku, klāja gultas ar tik niknu aizrautību un tīrīja putekļus ar tādām dusmām, ka Evas prātā nepalika ne mazākās šaubas par to, ka viņa ne tikai ir spējīga izdarīt slepkavību, bet, visticamāk, to pārdzīvojusi. Viņas pēdējais vīrs bija miris pirms vienpadsmit gadiem. Nu viņa bija precējusies ar darbu. Rita to ienīda un nicināja, klusībā izgrūzdama neķītrību straumi gluži tāpat, kā mūķene skaita rožukroni. Tomēr viņa bija cieši noņēmusies padarīt katru darbu atbilstoši saviem precizitātes standartiem. Gadu gaitā Rita bija iemācījusies, ko gaidīt no dzīves un no citiem cilvēkiem, tāpēc rēķinājās ar visļaunāko pie katra pagrieziena un pamanījās atrast lietus iespējamību debesīs bez neviena mākonīša.
Veselas divas nedēļas Rita uzraudzīja ikvienu Evas kustību, labodama viņas tualetes podu tīrīšanas tehniku, uzstādama, lai viņa slauka ikvienu paklāju ar ideāli taisnām, sākumā vertikālām un tad horizontālām slotas kustībām, pārmezdama viņai nepietiekošu mākslinieciskumu, ar kādu vajadzēja sakārtot linu roku dvieļus, visu laiku uzbrukdama Evas jaunībai un svešajai izcelsmei pēc saviem ieskatiem.
Eva drīz vien saprata, ka ar Ritu daudz vieglāk varēja tikt galā, kad viņa bija ieķērusi. Patiesībā ēdnīcā pēc maiņas viņa kļuva gandrīz vai uzjautrinoša.
Agrāk Lillē Evas vectēvs bija dzērājs. Kad vecmāmiņai vajadzēja, lai viņš būtu skaidrā par godu kādam svarīgam notikumam, viņa to piebaroja ar šokolādi. “Cukurs viņu nomierina,” viņa allaž sacīja.
Eva nevarēja atļauties šokolādi, taču sāka gatavot Ritai ļoti saldas tējas tases dienas gaitā. Rita, savukārt, rūca un sūrojās, taču tik un tā to dzēra. Ja arī tas nepadarīja viņu patīkamu, viņa vismaz vairs nebija pilnīgi neciešama.
Kad Evas apmācības laiks beidzās, viņa bija apguvusi visas uzkopšanas zinības, ieskaitot pareizu roku dvieļu izkārtojumu.
Rita bija pieņēmusies svarā par septiņām mārciņām.
Drīz vien Eva aprada ar viesnīcas dzīves ritmu. Vakaros meitenes mazgāja veļu un gludināja drēbes, lāpīja un apmainījās ar tenkām. Pagrabstāva virtuves pieliekamajā bija radio, un darbinieki pulcējās ap to, klausīdamies Solvertaunas stīgu instrumentu orķestrī vai Eimosa un Endija jokos. Dzeršana bija izslēgta: Ronaldas kundze šajā jautājumā bija nepiekāpīga. Un dejot viņas varēja tikai viena ar otru. Gara, lunkana meitene, vārdā Volisa, bija atzīta čarlstona eksperte un labprāt bija gatava pamācīt jebkuru par kokakolas pudeli, lai arī izredzes izmantot jaunapgūto māku līdzinājās nullei. Sestdienu vakaros viņas devās uz grēksūdzi Svētā Bonifācija baznīcā. Svētdienu rītos pašā agrumā viņas devās uz misi.
Reizi pa reizei viņas tika pie balvām – rīta teātra izrādēm Strendas teātra balkonā, kam sekoja sviestmaize pie Rikera aptiekas letes. Dažkārt viņas devās palūkoties uz Taimskvēra apgaismojumu, gaidot, kad teātros beigsies izrādes, lai varētu apspriest to, kā bija ģērbušās elegantās dāmas.
Citkārt meitenes izgāja cauri Centrālparkam un nonāca Piektajā avēnijā, kur staigāja garām iespaidīgajiem veikaliem, taču nekad neuzdrošinājās ieiet iekšā. Īstendā bija nelieli imigrantu veikaliņi, kur varēja nopirkt audumus, iegādāties kurpes, ieķīlāt rotaslietas.
Sisa aizveda Evu uz publisko bibliotēku un parādīja, kā tikt pie lasītāja kartes. Katru nedēļu Eva urbās cauri Čārlza Dikensa, Džeinas Ostinas, Entonija Trolopa, Henrija Džeimsa un Elizabetes Gaskelas darbiem. Viņa sapņoja par to, kā vienkāršās varones piesaista neredzētu uzmanību, par mīlestību, kas neievēro šķiru robežas, un piepešu negaidītu veiksmi. Šajās lappusēs viss bija iespējams, pat tādai meitenei kā viņa.
– Tava nelaime ir tāda, ka tu esi romantiķe, – Sisa paziņoja kādā svētdienas rītā, kad viņas abas sēdēja adīdamas pie radio virtuvē. – Tas tev neko nedos. Tev ir jābūt praktiskai. Romantiķi pārāk viegli tiek pie salauztas sirds.
– Tas tiesa, – Rita šoreiz piekrita, uzlikusi pietūkušās kājas uz tukšas dārzeņu kastes. – Tev ir vajadzīgs vīrietis ar labu un solīdu darbu, turklāt tāds, kurš nedzer un nespēlē azartspēles. Tāds, kurš bez iemesla nekaustīs tevi un bērnus un ies baznīcā. Neviens no maniem vīriem nekad negāja uz misi. Lai tas tev kalpo par mācību, – viņa brīdināja. – Patiesībā viņi nekad nebija pietiekoši atžirguši, lai izlīstu no gultas svētdienas rītā.
Sisa apdomājās. – Varbūt mans Čārlijs kādu pazīst.
Sisa jau bija saderinājusies ar jaunu šveicaru no Irokēzu viesnīcas un bija vispāratzīta kalpotāju spārna meiteņu dzīves bīdītāja. Viņa uzskatīja laulību par atentātu, stratēģisku vīrieša dabisko instinktu pārņemšanu, kuriem vajadzēja sistemātiski uzbrukt, un ieņemtās pozīcijas noturēt ar militāru nežēlību un sīkstumu.
Septiņpadsmit gadu vecumā viņa jau bija izvētījusi un noraidījusi vairāk vīriešu nekā pārējās, kopā ņemtas. Savu pirmā mēneša algu viņa ieguldīja īstu mežģīņu baķī no Īrijas, kas bija paredzētas viņas kāzu kleitai. Sisa zināja, kurā rajonā vēlas dzīvot, zināja pat mājas, kuras viņai būtu pieņemamas, un jau sen bija izlēmusi jautājumu par viņas nākamo bērnu vārdiem un profesijām (tiem visiem vajadzēja būt zēniem). Par spīti pieticīgajiem apstākļiem viņa bija iekrājusi iespaidīgu mājas lietu, porcelāna un gultasveļas kolekciju, kas glabājās lādē zem viņas gultas un ko viņa dēvēja par savu “cerību lādi”.
Čārlijs
