likās lēkājam acu priekšā, saplūstot kopā uz papīra.
– Manro kundze?
Piepeši telpa likās pārāk karsta, pārāk šaura. Dokumenti izslīdēja Greisai no rokām un noplanēja uz grīdas.
– Vai jūs nebūtu tik laipns un neizsauktu man taksometru? – viņa dzirdēja sevi sakām. – Šķiet, ka tomēr nejūtos īsti labi.
Tiso kungs aizveda viņu atpakaļ uz viesnīcu. Viņi nepūlējās sarunāties. Greisa lūkojās ārā pa logu uz līkumainajām, šaurajām ieliņām un cilvēkiem, kas bija daudz dzīvīgāki nekā Londonā, staigājot iekšā un ārā pa veikaliem un kafejnīcām. Šķita, ka viņus šķir ne tikai valodas barjera vien. Tie bija franči, kas dzīvoja franču dzīvi. Kāpēc tas, ko nevarēja viegli izprast, kļuva tik noslēpumains un spožs?
Kad viņi piebrauca pie viesnīcas, Greisas roka jau atradās uz durvju roktura, lai kāptu ārā no automašīnas. – Pateicos.
– Manro kundze, – Tiso kungs izslēdza motoru un pagriezās pret viņu. – Negribu būt uzmācīgs, taču nespēju valdīt ziņkārību. Kādas bija jūsu attiecības ar d’Orsī kundzi?
– Ak, Tiso kungs… – Greisa sastinga un ierunājās savā augstprātīgākajā tonī. – Es… es īsti nezinu, vai tā ir jūsu darīšana.
Advokāts bija tracinoši imūns pret Greisas rupjību, uzlūkojot viņu ar izteikti francisku uzjautrinājuma un iecietības sajaukumu. – Par to es nešaubos.
Greisa atkal pasniedzās pēc durvju roktura.
– Jūs nekad neesat viņu redzējusi, – viņš minēja.
Greisa uzmeta viņam dzedru skatienu. – Tas ir absurds!
– Tas ir absurds. Taču man ir taisnība, vai ne?
Viņa sarauca pieri, sakniebdama lūpas ciešāk. Vajadzēja ņemt taksometru.
Atzvilis sēdeklī, Tiso kungs turpināja. – Esmu bijis klāt neskaitāmās testamenta lasīšanas reizēs. Nekad agrāk neesmu redzējis, ka mantojuma saņēmējs būtu tik pārsteigts kā jūs. Vai tā ir, Manro kundze?
Greisa vilcinājās. – Savā ziņā.
– Tātad, – viņš sakrustoja rokas uz krūtīm, – jūs esat saņēmusi mantojumu no sievietes, kuru nekad neesat pazinusi. Vai tā ir?
– Jā.
– Ja nekļūdos, no sievietes, par kuru jūs nekad neesat pat dzirdējusi.
Greisa uzmeta viņam skatienu. – Kā jūs to zināt?
– Vai man ir taisnība? – viņš jautāja, nepievērsdams uzmanību jautājumam.
– Jā.
– Nu tad, – viņš paraustīja plecus, – kāpēc jūs to neteicāt?
– Es… es nezinu, – Greisa sastomījās. Panikā viņa iztēlojās dramatiskākas sekas – varbūt došanos uz tuvējo policijas iecirkni vai Lielbritānijas vēstniecību. – Es nezināju, kas notiks.
– Nekas nevar notikt. Mantojums pieder jums neatkarīgi no tā, vai jūs viņu pazināt vai nē. Jūs neesat izdarījusi neko sliktu.
– Man ir tāda sajūta, it kā es zagtu, – Greisa atzinās, palaizdama vaļā durvju rokturi.
– Tas ir neparasti.
– Jā. Taču viņai bija mans vārds un adrese, un tā fotogrāfija no avīzes.
– Vai viņa ir ģimenes draudzene?
– Jādomā, ka viņa varēja pazīt manus vecākus pirms viņu nāves. Un tomēr – kurš gan atstāj naudu pilnīgai svešiniecei? Un kura svešiniece to vienkārši pieņem?
– Es nezinu. – Izskatījās, ka šī doma advokātu drīzāk interesē, nekā satrauc.
– Vai viņa izskaidroja jums savu novēlējumu?
– Nē. Es satikos ar viņu tikai vienreiz, kad viņa sastādīja testamentu. Viņa atnāca pēc cita mūsu klienta, Žaka Ivēra ieteikuma.
– Ivērs? – Greisa atkārtoja, cenzdamās atcerēties. – Kur es agrāk esmu redzējusi šo uzvārdu?
– Ikvienā pilsētas aptiekas skatlogā. Viņam pieder viens no lielākajiem kosmētikas uzņēmumiem Francijā.
– Ak jā, protams!
“Ivēra” vaigu sārtums – reklāmā bija redzama skaista tumšmataina sieviete, kuras acis bija aizsegtas ar melnu zīda šalli, bet uz lūpām rotājās tumši sarkana lūpu krāsa. Apakšā bija uzrakstīta tikai viena frāze: Embrasse moi – noskūpsti mani. Greisa bija to ievērojusi tāpēc, ka attēls likās tik izaicinošs, nepavisam ne tāds, kādus varēja ieraudzīt Anglijā.
– Tātad, – viņa centās salikt visu kopā, – d’Orsī kundze bija viņa sieva?
– Nē… – Viņš to sāniski uzlūkoja. – Viņš nomira šajā pašā gadā. Viņa sieva vēl aizvien ir dzīva. Redziet, mēs nenodarbojāmies ar Ivēra kunga – kā lai to pasaka? – leģitīmajiem darījumiem. Šim nolūkam viņam bija cita, daudz lielāka firma. Mūsu ziņā bija jautājumi, kam bija vajadzīga smalkāka pieeja.
– Kādā ziņā smalkāka?
– Domāju, ka viņa bija mīļākā.
– Ak!
Greisa nolūkojās uz bruģēto ielu savā priekšā. Viņas pirmā vēlme bija nosodīt. Un tomēr nebija viegli nosodīt cilvēku, kurš bija izrādījies tik dāsns.
Kādu brīdi viņi sēdēja klusēdami.
– Vai viņa deva jums kādu norādi… kādu mājienu, sastādot testamentu, par to, kāpēc atstāj naudu man?
Advokāts papurināja galvu. – Tāds jautājums nemaz neradās. Viņai bija informācija, kuru es jums parādīju, un viņa to nodeva man, tiklīdz bijām sākuši runāt. Neatceros, ka mēs būtu apsprieduši kādus personiskus testamenta aspektus. Viņa atnāca, pilnīgi sagatavojusies. Atceros, ka biju visai iespaidots par to, cik skaidri viņa izpauda savas vēlmes un cik viss bija nepārprotami. Šķiet, visvairāk viņa domāja par to, ka īpašumu vajadzēs pārvērst naudā pēc iespējas ātrāk. Un ka jums vajadzētu saņemt novēlējumu personiski. Vienai pašai.
– Tiešām? – Tas bija dīvains noteikums.
Viņš pamāja. – Ja jūs būtu ieradusies kopā ar kādu citu, man vajadzētu lūgt, lai viņš pagaida ārpusē.
– Ak tā. – Greisai pār muguru pārskrēja skudriņas, iedomājoties par to, kādu rūpību un uzmanību šī svešiniece bija izrādījusi attiecībā uz viņu.
Ārā
