ar valdonīgu māti, – Sisa ieteica. – Čārlija māte ir atraitne ar septiņiem bērniem, kas jāuztur, un Bībele ir vienīgā, kas sniedz viņai siltumu. Čārlijs jūtas vainīgs kopš brīža, kad no rīta pamostas, turklāt viņš ir pieradis klausīt sievietes pavēlēm.
Eva pamāja.
Viņa nekad neapstrīdēja Sisas padomus. Tas nebija prātīgi, ja gribējās pavadīt vakaru mierīgi.
– Augstais dievs! – Rita iesmējās, norādīdama uz Evu. – Tas ir kā radīts viņai! Viņu būs daudz grūtāk izkustināt nekā tevi, Sisa.
Visas pievērsās Evai.
Viņa sajuta, kā pietvīkst vaigi.
– Viņa vēl nav izaugusi, un viss! – Sisa atcirta. – Turklāt tu pamanījies tikt pie vairākiem vīriem, nebūdama nekāda Sābas ķēniņiene!
Un tomēr, kad sarunas temats mainījās, Eva piecēlās un izgāja ārā.
Tā bija patiesība: viņa bija pārāk tieva, ar pārāk garu seju: viņas vaibsti likās izstiepti gluži kā svētdienas avīzēs publicētajās karikatūrās.
Sisa bija gara auguma un gaišmataina, kā smaidoša Gibsonu meitene reklāmas plakātā.
Eva bija maza un tumšmataina un izskatījās pēc ārzemnieces.
Viņa izgāja sānu ieliņā un apsēdās uz kāpnītēm. Ņujorkas siltais, mitrais gaiss tvērās naktī, negribēdams atbrīvot savu smacējošo tvērienu. Un tomēr Evai pilsēta nozīmēja paslēptas iespējas nepārtrauktu kustību, kas solīja, ka neatkarīgi ne no kā pārmaiņas jau ir ceļā.
Visās viņas lasītajās grāmatās varone mocījās šaubās un tika pakļauta netaisnīgai kritikai. Un visos gadījumos tas tikai palīdzēja nostiprināt viņas apņemšanos. Turklāt – ko Rita vispār zināja? Ja Eva gribētu visu mūžu berzt tualetes podus, viņa varēja sekot Ritas padomiem. Taču viņa to negribēja. Viņa gribēja ko vairāk.
Eva īsti nezināja, ko un kā to sasniegt. Taču šobrīd viņai nevajadzēja par to domāt. Viņa varēja vienkārši sēdēt, gozējoties netālo zvaigžņu staros, kam vajadzēja atrasties kaut kur tepat, aiz biezās mākoņu segas, kas apslēpa vakara debesis.
Parīze, 1955. gada pavasaris
Frank, Levin et Beaumont birojs atradās Rivolī ielā, vienā no pasāžas augšējiem stāviem. Greisa bija vienojusies par tikšanos pēcpusdienā, un pēc mazliet mulsinošas sarunas ar sekretāri savā stomīgajā franču valodā viņa tika aizvesta uz Tiso kunga kabinetu, kas atradās ēkas stūrī ar diviem logiem, pa kuriem varēja saskatīt Luvras ziemeļu spārnu.
Greisa sēdēja, vēl aizvien ģērbusies mētelī, uzlikusi uz ceļgaliem somiņu. Bija savādi atrasties šeit, gluži kā pārlieku dzīvā un mazliet biedējošā sapnī.
Viņa nebija radusi ceļot viena pati. Melorija bija uzstājusi, ka viņai jāapmetas Hôtel Raphael, kur viņa bija dzīvojusi kopā ar māti pirms kara. Tas atradās netālu no Elizejas laukiem, bija diskrēts un rāmi iespaidīgs: daudz labāks par jebkādu citu viesnīcu, ko Greisa būtu izvēlējusies pati. Viņas numurs nebija briesmīgi liels, taču tam bija augsti griesti, un tas bija iekārtots maigi sārtos un dzeltenzaļos toņos, un sievišķīgās cukurvates krāsas atkārtojās tafta aizkaros un biezajā, izšūtajā gultas pārklājā. Virs gultas atradās pat lustra. Iepriekšējā naktī, gulēdama uz muguras, viņa bija apbrīnā nolūkojusies uz to. Jādomā, ka franči sagaidīja te notiekam ko interesantāku nekā angļi.
Tur bija neliels balkons, tikai dažas pēdas plats. Greisa atvēra durvis un izgāja ārā, nolūkodamās uz plato, koku ieskauto ielu apakšā.
Pilsēta likās ekstravaganti, nekaunīgi skaista. Londonā kara laikā veseli kvartāli bija nolīdzināti līdz ar zemi, veseli mikrorajoni bija nozuduši. Ainavu papildināja atvērtas betona rētas un nomelnējušu akmeņu kaudzes: groteski pieminekļi reiz dižām celtnēm. Turpretī šeit ietves bija gludas un līdzenas, apvārsnis neskarts. Ja arī okupācijas laiks bija nodarījis postījumus, Parīze bija tos atstājusi pagātnē.
Pat gaiss likās izsmalcinātāks: tas nesmaržoja pēc mitrām, eļļainām oglēm, bet gan pēc kontinentālās saules un siltuma. Kafija pie brokastīm bija izrādījusies neparasti stipra, radziņi kārtaini un mīksti, drīzāk atgādinot cepumu vai kūku. Cik ekstravaganti, ka cilvēki tos ēda katru dienu! Tikai apkaunojošā doma par to, ka viņa varētu tikt pieķerta, neļāva Greisai iestūķēt lieku radziņu savā rokassomiņā.
Vēlāk pēcpusdienā, dodoties cauri Tileriju dārzam uz tikšanās vietu, Greisu pārņēma sava veida noreibums, kam piejaucās piepeša atskārsme: šeit neviens viņu nepazina. Anonimitāte viņu reizē sajūsmināja un dezorientēja.
Administrators viņai bija iedevis karti, taču Greisa atskārta, ka nespēj koncentrēties uz glīti iezīmētajām līnijām, kad apkārt pletās pati pilsēta. Viņa vienmēr bija dzirdējusi, ka Parīze ir eleganta, taču nebija spējusi iztēloties, kā. Greisa bija pieņēmusi, ka tā būs klīrīga un prasīga savā nevainojamībā. Taču, atrazdamās šeit, viņa jutās pārsteigta par to, cik viss šķiet nepiespiesti dabisks. Sākot ar garajiem, slaidajiem kokiem, kuru lapas čabēja augstu gaisā, līdz gaišajām smiltīm, kas šņirkstēja zem kājām, vai klasiski proporcionālajām ēkām, kas slējās augšup, celtas no viena un tā paša gaišā akmens: tas viss bija speciāli tā sarīkots, lai noturētu gaišumu. Visu pilsētu apņēma mirdzošs oreols.
Franči tekoši runāja skaistuma valodā, tieši tā, kā Greisa bija dzirdējusi. Taču šī vispārējā sapratne bija smalkāka, nekā viņa bija gaidījusi. Patiesībā tam bija jēga. Kurš gan neceltu mājas ar noapaļotiem stūriem, kas nesadūrās vienā punktā, ja viņam būtu attiecīgi līdzekļi un apņēmība? Un kurš nesaskaņotu jumta dakstiņus visas pilsētas rādiusā, lai izveidotu harmonisku ainavu ar zili zaļiem toņiem, ko papildināja vēderaini terakotas skursteņi? Viss pārējais likās bezrūpīgs.
Tieši tāpat, lai arī vīrieši un sievietes nebija pievilcīgāki kā Anglijā, viņi ģērbās ar tādu pašapzinīgumu un uzmanību pret sīkumiem, kas Anglijā tiktu uzskatīta par uzpūtības kalngalu. Šeit zināma šika ieturēšana acīmredzami nebija nekas cits kā pilsoņa pienākums.
Pat šeit, juristu kantorī, valdīja krāsu, formu un mēbeļu izmēru vienotība un precizitāte, itin kā pirms tam telpas būtu izstaigājis kāds redaktors, kurš būtu aizvācis visu, kas varētu novērst uzmanību.
Durvis atvērās, un iekšā ienāca divi vīrieši.
Pirmais bija pavecāks džentlmenis ar stīvu, formālu izturēšanos un glītām, sirmām ūsām. Jaunāks vīrietis cieņpilni turējās zināmā attālumā.
– Manro kundze? – Vecākais kungs apsveicinājās ar Greisu bez smaida, īsi palocīdams galvu. – Es esmu Anrī Levins, – viņš paziņoja, runādams angliski ar smagnēju akcentu. – Šī ir mana firma. Un tas ir Eduārs Tiso, mans kolēģis. Viņš parūpēsies par jums. Domāju, ka viņa pakalpojumi jūs apmierinās.
To pateicis, viņš viegli palocījās, apgriezās uz papēža un izgāja no istabas.
Greisa īsti
