iesaistītā jaunā dāma jutās ļoti aizskarta.
Viņas bija nonākušas līdz gaiteņa galam, kur atradās apkopēju ratiņi.
– Varbūt tev nāksies uzkopt viņa istabu, – Sisa brīdināja, – taču nerunā ar viņu. Un neļauj, lai viņš tev stāstītu kaut ko par savām idejām.
– Labi. – Eva paņēma savus ratiņus un atkal sakārtoja cepuri, kas visu laiku atšļuka uz ausīm.
Lēcējs tūkstoš simt divdesmit devītajā un valsts ienaidnieks trīssimt trīspadsmitajā numurā.
Viņai noteikti vajadzēs papildu dvieļus.
Pirmajā nedēļā Eva tikpat kā neredzēja Lemberta kungu. Tad kādu dienu viņa to pamanīja aizslēdzam savu numuru un dodamies uz priekšu pa gaiteni.
Viņš bija izklaidīgs, noliecis galvu, steidzās. Viņš izskatījās pēc gluži parasta pusmūža vīrieša: vidēja auguma, ne resns, ne tievs, ar brūniem matiem. Viņa gaita bija neveikla, it kā viena kāja pieklibotu, taču izskatījās, ka tas viņu nesatrauc.
Eva cieši viņu uzlūkoja.
Viņš neizskatījās pēc krituša cilvēka. Vai varbūt izskatījās?
– Labrīt, Lemberta kungs.
Eva nezināja, kāpēc to pateikusi. Un viņa to pateica klusi, pie sevis.
Viņš to nesadzirdēja.
Tāpēc Eva atkārtoja mazliet skaļāk.
– Labrīt, Lemberta kungs.
(Sisa viņu droši vien būtu gatava nogalināt.)
Apstājies viņš pagriezās un uzlūkoja Evu. Viņam nepiemita amerikāņiem ierastā aizrautība, un viņš šķita apsveram, runāt vai nē.
– Labrīt. – Vīrieša balss bija zema un skolota, un viņš vieglītēm pieskārās cepures malai, pirms doties tālāk uz priekšu pa gaiteni.
Eva, juzdamās reizē šausmināta un priecīgi satraukta, noskatījās, kā viņš pagriežas ap stūri.
Viņam bija tik zilas acis, ka tās likās gandrīz melnas, un tievas, tumšas ūsas gluži kā Džonam Gilbertam. Sisa nebija pieminējusi to, ka viņš ir izskatīgs.
Eva iegāja viņa istabā.
Tur valdīja miers, kas iestājas pēc drudžainas aktivitātes: gandrīz sajūtama enerģijas nomierināšanās. Viņa iegāja vannas istabā: gaiss vēl aizvien bija mikls un mitrs: tas smaržoja pēc ziepēm, siltas miesas un pēcskūšanās līdzekļa.
Pacēlusi no grīdas slapjos dvieļus, viņa noskaloja tumšos matiņus no notekas, visu noslaucīja, sakārtoja viņa skūšanās piederumus un zobu suku taisnos leņķos abās izlietnes pusēs. Eva savāca viņa veļu, salasīja izmētātās zeķes zem klubkrēsliem un nogludināja saburzītos palagus uz gultas, kur viņš bija gulējis vēl tikai pirms divdesmit minūtēm, atbalstījies uz viena elkoņa un lasījis rīta avīzi, dzerot rīta kafiju. Vai tā bija viņas iztēle, vai arī palagi vēl aizvien bija mazliet silti?
Eva sajuta pret viņu tuvību, kādu nejuta ne pret vienu citu viesi. Tuvību, kas jau robežojās ar intimitāti.
Viņa istabā atradās liekas glāzes, no kurām viena bija notraipīta ar lūpu krāsu lētā, vaskaini rozā tonī. Kurš vīrietis gan vēlētos uzlūkot tādu krāsu meitenes sejā?
Eva ielika glāzes savos ratiņos un izņēma tīras. Taču, slaucīdama putekļus un sūkdama putekļus, viņa nemanīja neko aizdomīgu – nekādas dīvainas brošūras ar saukļiem, kas aicinātu gāzt Rietumu civilizāciju, nekādus ārzemju laikrakstus vai telegrammas svešās valodās, vai kādu savādu krievu grāmatu.
Eva atvēra logu, lai ielaistu iekšā gaisu, un pagriezās. Numurs bija tīrs.
Un tomēr viņa pakavējās vēl brīdi ilgāk, nekā bija nepieciešams.
Sisa apgalvoja, ka vīrieši ir reizē stulbi un bīstami, gluži kā indīgā efeja ir viens no dieva neveiksmīgākajiem izgudrojumiem, ar ko varēja ļoti viegli saindēties. Taču starp trauku mazgātāja augstpapēžu kurpēm un Lemberta kunga izsmalcināto izvirtību acīmredzami pastāvēja vesela atšķirību aiza.
Kritušas sievietes bija parastas: pietika ar kādu pārgulēt pirms laulībām, lai sievietei piekarinātu šo birku. Lai par kritušu uzskatītu vīrieti, vajadzēja daudz ko vairāk – tīšu novēršanos no Dieva, apzinātu lēmumu. Šādi lēmumi bija reti. Reliģiska nevērība bija ierasta. Noraidīšana prasīja morāli un intelektuālu pārliecību.
Šī iemesla dēļ, kā arī pateicoties pirksta piešaušanai pie cepures un viņa nedabiski zilajām acīm, Eva nosprieda, ka Lemberta kungs ir pelnījis cieņu.
Parīze, 1955. gada pavasaris
Gaisā valdīja vēsums, kad viņi izkāpa no Tiso kunga sīciņā sarkanā sitroena un devās cauri parkam Vožu laukuma centrā, visvecākajā Parīzes dzīvojamo namu kvartālā. Tas bija liels, elegants veidojums, agrīnās plānošanas triumfs ar estētisku vienotību, kas reti sastopama publiskās celtnēs. Iespaidīgi ķieģeļu nami ieskāva parku no visām pusēm, sacelti virs galerijām, kurās bija ierīkoti veikali un restorāni.
Greisa nopētīja simetriski iekārtoto parku ar tā greznajām strūklakām, pamatīgo īvju rindām un glītajiem grantētajiem celiņiem. – Te ir ļoti smalki.
– Ļoti smalki, patiešām. Tas ir celts septiņpadsmitā gadsimta sākumā.
– Man nebija ne jausmas, ka māja būs tik grezna. Dzīvokļi šeit noteikti ir ļoti dārgi.
– Domāju, ka tā bijusi dāvana.
– No kā?
– Cik zinu, tas gadiem ilgi piederējis Ivēru ģimenei.
– Vai tas tā ir ierasts? – Greisai likās īpaši pārdroši tik cieši savīt divas pasaules. – Tas ir, dāvināt mīļākajai ģimenes īpašumus?
– Bagātie izdomā paši savus likumus.
– Dzīvoklis nepavisam nav tāds, kādu es biju iztēlojusies. – Viņa nedroši iekoda apakšlūpā.
Tiso kungs viņu ieslīpi uzlūkoja. – Vai jūs bijāt cerējusi ieraudzīt jumtistabiņu?
– Nezinu… laikam gan.
– Mums nav jāiet iekšā, ja jūs to negribat.
– Es zinu. – Dziļāk sabāzusi rokas mēteļa kabatās, Greisa, meklēdama mierinājumu, satvēra tēva vecās šķiltavas. – Tomēr es gribu ieiet.
Tiso kungs izveda viņu cauri galerijām un ieveda šaurā gaitenī ar kaļamās dzelzs vārtiņiem. Atgrūdis tos, viņš rādīja Greisai ceļu uz iekšpagalmu – stūrainu, bruģētu laukumu ar nelielu strūklaku vidū. Efejas, snaikstīdamas savus garos taustekļus, biezas un
