gaidīja, stāvēdama mazliet nostāk, paslēpta skatienam. Pēc dažām minūtēm advokāts atgriezās.
– Mums palaimējies. Dzīvoklis ir tukšs. Tas tika atbrīvots pirms dažām dienām. Es paskaidroju, ka jūs esat d’Orsī kundzes mantiniece, un vārtsardze bija ļoti pretimnākoša.
Viņš atslēdza ārdurvis, un Greisa sekoja viņam iekšā pa ieejas durvīm. Viņu priekšā vijās augstas spirālveida kāpnes.
Vēja pūsma savirpuļoja viņiem pie kājām sakaltušas lapas. Greisa savilka mēteli ciešāk sev apkārt. Viņai radās nepatīkama sajūta, it kā viņa pārkāptu kādu robežu. Taču nu jau bija par vēlu: viņas kājas jau kustējās, sekojot Tiso kungam augšā uz otro stāvu. Advokāts atslēdza durvis un plaši tās atvēra.
– Tikai pēc jums.
– Pateicos. – Greisa izriesa plecus, cenzdamās izskatīties pašapzinīgāka, nekā jutās. – Taču man gribētos apskatīt to vienatnē, ja jūs neiebilstat.
– Protams. Būšu lejā, ja jums kaut ko vajadzēs.
Greisa nogaidīja, līdz viņš bija aizgājis. Tad, dziļi ievilkusi elpu, viņa devās iekšā.
Viņas papēži klikšķēja uz gludās parketa grīdas gaitenī, atbalsojoties tukšajā dzīvoklī. Tur bija liela, formāla viesistaba ar trim franču logiem, kas izgāja uz balkonu, no kura pavērās skats uz laukumu. Telpa bija milzīga, vismaz trīsdesmit piecas pēdas gara, ar augstiem griestiem un smalkiem griestu rotājumiem. Jau šis plašums vien bija aizraujošs. Iespaidīgs melna marmora kamīns ieņēma centrālo vietu: pie griestiem rotājās stikla lustra. Pēc izbalojušajiem četrstūriem uz tapetēm Greisa redzēja, kur agrāk karājušās gleznas un kur pie sienas agrāk atradušās krēslu atzveltnes un galdiņi.
Nē, tas nepavisam nebija tas, ko viņa bija iztēlojusies. Varbūt ne gluži jumtistabiņu, bet kaut ko daudz mazāku un vienkāršāku. Šī bija plaša viesistaba, kurā varēja rīkot smalkas viesības. Likās ne tikai ekstravaganti, bet pat nekautrīgi, ka kāds ir sagādājis savai mīļākajai tik greznu dzīvi.
Greisa devās uz nākamo istabu.
Tā bija guļamistaba, mazāka, bet tik un tā grezna sava izmēra dēļ. Ienākot Greisu apņēma parfīma aromāts. Tā nebija ziedu vai kāda gaistoša smarža: aromāts bija izsmalcināts un spēcīgs. Gluži kā roka, kas pastiepās pāri neiespējamajam attālumam, lai caururbtu plīvuru, kas viņas šķīra, tā iespiedās Greisas saules pinumā, sastindzinādama viņu uz vietas. Smaržai piemita metālisks asums un gandrīz uzbāzīga oriģinalitāte.
Greisa juta, kā matiņi saceļas viņai uz skausta. Šī sieviete bija īsta, nevis kāda jauka, labvēlīga krustmāte feja no bērnu pasaciņas. Nu Greisa atradās viņas teritorijā.
Telpas centrā atradās grebts divguļamās gultas karkass. Tas bija darināts lit bateau stilā ar sarežģītu koka inkrustāciju rakstu galvgalī: vienīgā mēbele, kas bija palikusi visā dzīvoklī.
Greisa pacēla galvu.
Griesti bija nokrāsoti ļoti gaiši zilā krāsā, un tos apgaismoja zeltaina lustras gaisma. Tie ļoti prasmīgi atdarināja vasaras debesu vieglos toņus.
Tātad šeit d’Orsī kundze bija izklaidējusi savu mīļāko, piekopusi savu mākslu.
Šī doma lika Greisai nodrebināties. Viņa nespēja nedomāt par Vanesu, kuras rēgs bez skaņas slīdēja cauri šīm telpām: tas pašapzinīgi un droši staigāja pa koka grīdu ar basām kājām, tērpies pērlēs.
Mīlestība bija māksla, spēle, kuru ķircinoties vadīja prasmīgi spēlētāji.
Spēle, kuru Greisa vēl aizvien nemācēja spēlēt.
Aizgriezusies viņa ielūkojās vannas istabā ar vannu un noslēpumainu zemu bidē. Skapīši bija atvērti un tukši, caurules drošinoši trokšņainas, tualetes poda rezervuārs pildījās atkal un atkal.
Viņa iegāja virtuvē.
Tā bija neliela. Vismazākā un parastākā telpa visā dzīvoklī, ar zaļu plastmasas galda virsmu un dziļu, četrstūrainu izlietni. Tur bija vienkāršs iebūvēts galds ar soliem pie vienas sienas, un uz tā atradās pelnu trauks un rīta avīze.
Greisa apsēdās. Šī telpa bija tumša, silta gluži kā dzemde, ar zemiem griestiem. Lēts plastmasas pulkstenis tikšķēja pie sienas virs plīts. Avīze, Le Figaro, bija atkal salocīta pēc izlasīšanas. Greisa to apgrieza otrādi, lai aplūkotu datumu. Tā bija vairāk nekā mēnesi veca. Lapas apakšā rotājās līdzenu apļu rinda, kurus tur bija savilkusi izklaidīga roka.
Greisa vieglītēm pieskārās pelnu trauka malai. Tas bija lēts izstrādājums, divdesmito gadu stila atdarinājums, vienkāršs māla trauks. Tas bija saplīsis un tad atkal salīmēts. Tomēr tas neizskatījās pēc priekšmeta, ko būtu vērts glābt. Greisa apgrozīja to rokās. Labajā augšējā stūrī rēgojās izbalējis uzraksts: Rikera aptieka, Ņujorka.
Pārējās istabas likās nereālas, gluži kā skatuves dekorācijas. Taču šī bija intīma, klusa. Noslēpumainā d’Orsī kundze bija te sēdējusi, klausīdamās pulksteņa tikšķēšanā, ledusskapja vienmuļajā rūkšanā, lasījusi avīzi. Pusmūža sieviete – sieviete, kuras seju, kā bija teicis Tiso kungs, bija mainījušas sāpes.
Greisa nolūkojās uz saplēsto pelnu trauku.
Le droit de choisir.
Šis teikums atkal un atkal atkārtojās viņas prātā.
Vēl neviens nekad nebija atbalstījis viņas neatkarību. Visa viņas laulība, visa viņas sievietes karjera lielā mērā bija saistīta ar Greisas bezrūpīgo, nesarežģīto atkarību, vispirms no ģimenes un pēc tam no vīra. Taču nu šī svešiniece viņu izaicināja, lika viņai izvēlēties un uzņemties atbildību.
Kāpēc?
Tas slēpa intimitāti, gaidas. Taču Greisa pat nebija pazinusi Evu d’Orsī, nemaz nerunājot par viņas atbalstīšanu.
Atvērusi somiņu, viņa izņēma saņurcītu Chesterfields cigarešu paciņu un vienu aizkūpināja.
Skaistas meitenes nedzīvoja neatkarīgu dzīvi: vai Eva d’Orsī to zināja? Viņu triumfus noteica ātrums, ar kādu viņas pārvietojās no vieniem gaidpilniem apskāvieniem citos. Tās bija mazāk veiksmīgās meitenes – “prātīgās” un “gudrās” –, kurām nācās stāties pretī pasaulei saviem spēkiem. (Viņas bērnībā vārds “inteliģenta”, ja tas tika attiecināts uz meiteni, vienmēr nozīmēja kritiku, un nekas cits tik pilnīgi neliecināja par viņu nākotnes bezcerību kā birka “gudra”).
Lēnām izpūzdama dūmus, Greisa vēroja, kā tie krājas viņai tieši virs galvas.
Un tomēr viņu mīnuss sagādāja šīm meitenēm brīvību – tādu pašu brīvību un atbildību, kādu šī nepazīstamā sieviete tagad prasīja no viņas.
Atbalstījusi zodu plaukstā, Greisa atvēra avīzi.
Ja viņa tiešām bija mantiniece, kāpēc sajūta bija tāda, it kā
