style="font-size:15px;"> – Tas ir likteņa pirksts! – Brūka uzlika plaukstu uz Penelopes rokas.
Viņa ievēroja kontrastu starp Brūkas bālumu un pašas Penelopes tumšo ādas toni un nodomāja, ka ir patīkami sajust laipnu pieskārienu. Bija pagājis ilgs laiks kopš Kīta nāves, laimīgas dzīves un pēdējās reizes, kad Penelope spēja koncentrēties uz ikdienu un dzīvi, kādu gribēja dzīvot… Penelope bija nogurusi no skumjām. Vairāk par visu pasaulē viņa negribēja būt viena.
– Manuprāt, tev ir taisnība. – Penelope zināja, ka tas visu padarīs vēl ļaunāku, bet pēc tam kļūs labāk, vieglāk Brūkai, ar kuru viņa cerēja iedraudzēties. Patiesību varēja arī noklusēt. – Es saprotu, ka tas izklausās dramatiski, bet pēc Kīta nāves es kādu laiku turpināju strādāt firmā. Kad atklājās, ka mātes organismā ir izplatījies audzējs, es aizgāju no darba un atgriezos Portlendā, lai aprūpētu mammu līdz viņas mūža beigām. – Viņa noklusēja lielu daļu sēru, bet nejutās vainīga. – Tagad esmu bezdarbniece ar ierobežotiem naudas līdzekļiem. Es ar lielāko prieku piedāvāju tev pārbaudīt manu kvalifikāciju, un apsolu, ka tā ir nevainojama. Tu vari man parādīt savu māju, un es ceru, ka mēs vienosimies par sadarbību.
Brūka uz vienas noplēstas salvetes puses uzrakstīja adresi, ar otru pusi saslaucīja smalkmaizītes drupačas un iemeta to rokassomiņā.
– Vai tu esi paēdusi?
– Jā. – Penelope apēda pēdējo bekona gabalu. – Kāpēc tu ēd tik maz?
– Tās bija manas otrās brokastis. – Brūka uz letes uzlika piecu dolāru banknoti un pamāja oficiantei, kura pamāja pretī un turpināja liet tasēs kafiju.
Kafejnīcas ārpusē viņa pasniedza Penelopei salveti.
– Seko man. Ja tu apmaldīsies, dodies uz šo adresi. Tā ir trīsstāvu Viktorijas laikmeta stila ēka baltā krāsā. Mājas priekšpusē aug divi milzīgi ozoli un sānā – pāraugušu kazeņu krūmu biezoknis.
– Labi. Tiksimies tur. – Viss notiek! Penelope sekoja Brūkai, apņēmības pilna neapmaldīties.
Šis darba piedāvājums ir zīme. Esmu īstajā vietā īstajā laikā. Es rīkojos pareizi.
Beidzot.
8. NODAĻA
Aiz pieciem kvartāliem Brūka nogriezās vecā rajonā, kurā pamīšus bija uzceltas grandiozas Viktorijas laikmeta stila ēkas un nelieli divdesmitā gadsimta piecdesmito gadu namiņi. Viņa apturēja automašīnu pie viena no lielākajiem namiem.
Penelope novietoja automašīnu aiz Brūkas automašīnas, izslēdza motoru, izkāpa uz ietves un aplūkoja ēku ar pieaugošu sajūsmu.
No augstā, šaurā kupola līdz vietai, kur nama izturīgie betona pamati iegrima tumšajā zemē, māja demonstrēja klasisko stilu sajaukumu ar nevienādiem, slīpiem jumtiem, apaļu tornīti mājas priekšpuses kreisajā malā, pusapļa formas lieveni ar nopulētiem mietiņiem un frontonu virs kāpnēm, kā arī milzīgām dubultdurvīm ar slīpēta stikla paneļiem durvju sānos un virs tām.
Šī Viktorijas laikmeta stila māja bija cēls piemineklis aizgājušam laikmetam, tomēr otrā stāva koka dakstiņos bija manāmas puves pazīmes, dekoratīvā lieveņa margas bija nosēdušās, un augšstāva logs bija aizsists ar dēļiem.
– Vai nav skaistule? – Penelope apbrīnā nomurmināja.
– Jā! – Brūka pagriezās un viņu apskāva. – Es zināju, ka tev patiks! Pamats ir gatavs. Mums atliek tikai uzlabot fasādi, varbūt injicēt mazliet botoksa, lai novērstu pelējumu, izlīdzināt grumbas…
Penelope iesmējās.
– Tu esi par to daudz domājusi.
– Mana vīramāte ir slavena aktrise, un šobrīd viņa gatavojas pirmajai lomai Brodvejas izrādē. Viņa noveco skaisti… ar plastikas ķirurga palīdzību. – Brūka norādīja uz verandu. – Mana māte sirgst ar reimatisko artrītu, un viena no mana vīratēva tantēm pārvietojas ratiņkrēslā, tāpēc verandas malā jāierīko uzbrauktuve cilvēkiem ar īpašām vajadzībām.
– Tā vienmēr ir laba ideja. Ja uzbrauktuvi skaisti noformēsim, tā labi iederēsies interjerā.
Sievietes devās augšup pa kāpnēm, un Penelopei ļoti gribējās veikt piezīmes bloknotā.
– Nāc iekšā! Nebaidies, tu neizkritīsi cauri verandas grīdai. Tā ir atjaunota. Pirms aptuveni piecdesmit gadiem kāds nomainīja dēļus, un tie joprojām ir diezgan labā stāvoklī. – Brūka norādīja uz atlupušo krāsu. – Vismaz pēc struktūras. – Viņa no rokassomas izvilka pulti un nospieda pogu. Tad viņa ievadīja kodu pie durvīm uzstādītā tastatūrā un tikai pēc tam pagrieza durvju rokturi. Ieraudzījusi Penelopes izbrīnā saraukto pieri, viņa paskaidroja:
– Mans vīrs strādā apsardzes industrijā. Līdzko mēs iegādājāmies māju, viņš vispirms nomainīja visus rokturus pret elektroniskajiem sensoriem un tikai tad ļāva man apmeklēt māju. Tā ir neparasta, tomēr uzticama drošības sistēma, un, kā jau teicu, pēdējā laikā Beltērā ir problēmas.
– Izklausās, ka tās ir nopietnas.
– Jā gan. – Brūkas balsī atskanēja riebums.
Penelope gribēja iztaujāt viņu sīkāk, bet, kad sievietes iegāja milzīgajā vestibilā, viņai no domas par darbu šajā namā aizrāvās elpa.
Istabās bija palikušas dažas salauztas mēbeles, bet kopumā ēka bija iztīrīta līdz pašiem pamatiem.
Tomēr šie pamati bija fantastiski.
Biezā koka grīda veda uz viesistabu pa kreisi un atpūtas istabu pa labi, kā arī uz līkumotajām kāpnēm un citām, aizēnotām telpām. Ģipša sienas krustojās ar griestu paneļiem, un katrā telpas stūrī no koka izgrebtā lentē bija “iesieti” ģipša ziedi. Pie sienas virs salauzta galdiņa bija piestiprināts vecuma izraibināts spogulis. Virs durvīm pie loga bija piekārta kristāla lustra.
Brūka nospieda slēdzi. Izgaismojās milzīgā lustra, bet puse spuldžu sveču formā bija izdegušas. Gaismu aizsedza zirnekļu tīkli un putekļi, tāpēc vestibils joprojām bija tumšs.
Tomēr Penelope ieraudzīja to, kas viesa Brūkā cerību.
– Ēka ir vērsta uz rietumiem, vai ne?
– Jā.
– Saulrietā saules stari spīd stikla prizmā, un kāpnes izrotā varavīksne.
– Tieši tā! – Brūka staroja.
– Pēc notīrīšanas lustra būs brīnišķīga. – Penelope iemeta savu mīkstas ādas rokassomiņu vestibila stūrī, pietupās un noglāstīja grīdu, kas bija apskrāpēta un nodilusi, tomēr saglabājusi dzintara nokrāsu un savdabīgu rakstu, ko Penelope atpazina. Viņa nenoturējās un jautāja:
– Vai grīda ir taisīta no priedes kodola? – Grīdas no šāda materiāla bija reti sastopamas,
