ieklāšanai piemērotus dēļus. Pat ja priedes joprojām augtu, tām tiktu piešķirts aizsargājama objekta statuss un pamatots aizliegums nocirst kokus grīdas izgatavošanai. – Teorētiski Penelopei bija žēl koku, kas zaudēja dzīvību skaistuma dēļ, bet tas notika ilgi pirms viņas dzimšanas. Un tagad viņai bija iespēja strādāt ar tik skaistiem materiāliem…
– Tagad es saprotu, ko tas nozīmē: mēs trāpījām desmitniekā, – Brūka atbildēja.
– Tieši tā! Šādi dēļi ir ļoti izturīgi, un pēc apstrādes ar smiltīm un atjaunošanas pa grīdu staigāsiet jūs, jūsu bērni un mazbērni. – Penelope ievēroja Brūkas nodevīgo plaukstas pieskārienu vēderam. – Es vēl neesmu apskatījusi visu māju, bet ja arī citās telpās ir šāds interjers… Pēc atjaunošanas šī ēka atkal izskatīsies satriecoši.
– Piekrītu! – Brūka sajūsmināti atkāpās no durvīm un tās aizcirta.
Penelope piecēlās kājās un jautāja:
– Ar ko sāksim?
Pēc diviem gājieniem uz aptieku un ēdiena piegādes abas sievietes sēdēja uz vestibila kāpņu apakšējā pakāpiena un knibināja to, kas atlicis no siera un pesto picas.
Dienas gaitā Brūkas apetīte atjaunojās.
Penelope uz ceļgaliem atbalstītajā rūtiņu bloknotā ieskicēja savas idejas pirmā stāva atjaunošanai.
– Mājas aizmugurē atrodas virtuve… Tā būs jāapgriež ar kājām gaisā. Tur ir liels pieliekamais un lievenis, ko varam pārveidot par brokastošanas zonu. Starp virtuvi un viesistabu atrodas ēdamistaba. Esmu pārliecināta, ka šī ir balsta siena, – Penelope norādīja uz sienu, kas atdalīja viesistabu no ēdamistabas, – tātad siena atbalsta otrā stāva grīdu. Pirms sienas nojaukšanas jākonsultējas ar inženieri, kurš izstrādās balsta aizvietotāju.
– Vai tas vispār ir iespējams? – Brūka jautāja.
– Ar pietiekamu naudas daudzumu viss ir iespējams.
– Mans vīrs ir bagāts.
Tas Penelopei jau bija skaidrs.
– Tas jau labi.
– Jā, tā ir viena no viņa labajām īpašībām. – Brūka pasmaidīja. – Turklāt viņš vēlas kopīgu māju mums abiem. Šoreiz viņš ir apņēmies nodrošināt mums veiksmīgu kopdzīvi. Viņš šo māju iegādājās par ļoti labu cenu un piešķīra man neticami lielu budžetu tās savešanai kārtībā pēc iespējas drīzāk.
Penelopi pārņēma zaļa skaudība, tomēr viņa apzinājās, ka šī sieviete ir pelnījusi laimi. Tik dāsna un laipna pret gandrīz pilnīgu svešinieci.
– Tātad viņš ir ne tikai bagāts, bet arī izvirzījis pareizas prioritātes.
– Es mīlēšu viņu līdz mūža beigām. – Brūka izrunāja šo dramatisko frāzi ar neparastu vieglumu, tāpēc Penelopei iesāpējās sirds.
Viņa cieta no vientulības un bailēm no tā, ka būs jāpavada ilgs laiks vienatnē, bez cilvēka, ar kuru dalīties priekos un bēdās. Penelope plānoja strādāt un iegūt draugus, bet viņa nekad vairs nevarēs sarunāties ar māti, atgriezties mājās pie mīļotā vīrieša, turēt rokās savu bērnu…
Varbūt tā nebija skaudība, bet skumjas.
Acīs sariesās asaras. Penelope padzērās ūdeni, pūlēdamās samitrināt piepeši izkaltušo muti. Viņa drudžaini pietrausās kājās un iegāja viesistabā. Tā bija tukša telpa, vēl tumšāka par vestibilu. Te prasījās izklāt bārkstainu persiešu paklāju, nolikt senlaicīgu, mākslinieciski veidotu dīvānu un tam blakus – atpūtas krēslu. Galvenais objekts telpā bija ar rokām veidots marmora kamīns, un tas bija jāiekur. Penelope ierunājās draudzīgā un uzstājīgā balsī:
– Jā, šī būs laba telpa viesu izklaidēšanai. Mēs nojauksim sienu starp viesistabu un ēdamistabu, uzcelsim balsta arku un varbūt pat uzstādīsim slīdošās durvis, lai tu varētu paēdināt viesus un atstāt netīros traukus aiz aizvērtajām ēdamistabas durvīm…
Viņai neizdevās izklausīties pārliecinoši, jo Brūka piecēlās kājās un maigā balsī ierunājās:
– Penelope…
Viņu pārņēma emociju vilnis – tā joprojām mēdza gadīties vairākus mēnešus pēc mātes nāves un piecpadsmit mēnešus pēc telefona zvana, kurā viņai pavēstīja par Kītu. Penelope saprata, ka nav izdevies apmuļķot ne Brūku, ne pašai sevi. Viņa ievilka trīsošu elpu un pacēla roku, lai Brūku apturētu. Tas nozīmēja, ka viņa nevēlas līdzjūtību.
Brūka saprotoši palocīja galvu.
Penelope saprata, ka ir atradusi ko vairāk par darbu. Viņa bija atradusi draudzeni.
Paldies Dievam! Tā bija pirmā zīme, ka Penelope sāk atkopties no sāpēm un skumjām. Tagad viņa beidzot varēja sākt būvēt dzīvi no jauna.
Kamēr Penelope pūlējās apvaldīt emocijas, ieejas durvis ar klikšķi atvērās.
Abas sievietes pagriezās.
Aiz iestiklotajām durvīm vīdēja divu plecīgu vīriešu silueti.
Durvju rokturis pagriezās. Durvis atvērās.
Brūkas seja iemirdzējās, un viņa ar prieku iesaucās:
– Rafe!
Penelopes prātā uzausa senas atmiņas un nelāga priekšnojauta.
Rafe? Tas bija neparasts vārds. Tas bija savdabīgs vārds. Viņa to dzirdēja pirms daudziem gadiem…
Visas dienas gaitā Brūka ne reizi nenosauca savu vīru vārdā. Kāpēc? Ko viņa slēpa?
Abi glītie tumšmatainie vīrieši ienāca vestibilā. Bija skaidri redzams, ka viņi ir brāļi.
Brūka lūkojās pārmaiņus uz vīriešiem un Penelopi un saplaka kā balons. Telpā valdošais klusums padarīja viņas čukstu skaļu:
– Ak, nē!
Penelopes sirdi cauršāva patiesība un šausmas vienlaikus.
Bija ieradies Brūkas vīrs – Rafe di Luka. Un otrais vīrietis…
Otrais vīrietis bija Rafes brālis.
Tas bija Noa di Luka.
Viņas Noa di Luka.
9. NODAĻA
Laiks sāka ritēt lēnāk. Penelope redzēja notiekošo kā gleznu, kurā katrs tēls bija atveidots tik precīzi kā figūra prasmīgi apgaismotā vaska muzejā.
Rafe, tērpies tumšā uzvalkā, baltā kreklā un kaklasaitē, tuvojās savai sievai, izstiepis rokas, un jautāja:
– Dārgā, kas noticis?
Brūka
