style="font-size:15px;"> – Bērns? – viņš aizsmakušā balsī pārjautāja.
Penelope izbrīnā papurināja galvu. Kā Noa varēja to nesaprast? Pietika ar piecām Brūkas klātbūtnē pavadītām minūtēm, lai rastos aizdomas par grūtniecību. Pēc stundas Penelopei par to vairs nebija šaubu.
Viņas acu priekšā Noa pārvērtās par itāli – ģimenes cilvēku. Viņš piesteidzās pie Brūkas, cieši apskāva viņu un noskūpstīja sievietes galvvidu.
– Man ir jānopērk beisbola cimds!
– Kāpēc? – Rafe bija neizpratnē.
– To valkās mans brāļadēls! – Noa pasmaidīja.
– Vai brāļameita, – Brūka aizrādīja.
– Vai brāļameita, – Noa piekrita.
– Tev būs daudz laika, lai to paspētu izdarīt, – Brūka teica.
Noa smaids izdzisa.
– Jā. Daudz laika.
Penelope viņu izbrīnīti aplūkoja. Īsu brīdi Noa izskatījās pēc veca vīra, kuru vajā pagātnes grēki.
Pēc mirkļa viņš atkal atplauka smaidā.
– Kurš vēl to zina?
– Vecmāmiņa uzminēja. Mēs paziņojām par grūtniecību manai mātei tieši pirms viņas lidojuma uz Ņujorku. Tur viņa apciemos Rafes māti, kura gatavojas pirmajai Brodvejas izrādei. Mēs sazinājāmies ar Frančesku, kamēr mamma atradās lidmašīnā. Pārējos mēs plānojām informēt svētdien, bet tagad tu jau zini… – Brūka pievērsās Rafem. – Mums šovakar jāapciemo Eli un Hloja.
– Ha! Tu par bērnu vispirms pateici man, nevis Eli! – Noa lielījās.
– Tu nudien esi “pieaudzis”, – Brūka sarkastiski atcirta.
Noa pasmaidīja un piesardzīgi pastūma Brūku malā kā trauslu priekšmetu.
– Mums ir jāuzsāk mājas atjaunošana. Es pieņemu, ka jāizstrādā stāvu plāni?
– Pavisam noteikti, – Penelope piekrita.
– Es atvedīšu uz šejieni puišus, un mēs visu izmērīsim. – Viņš pastiepa roku Rafem, kurš to paspieda. Tas bija vīrišķīgs apsveikuma žests. Pēc tam viņi apskāvās un smējās. Kā jau brāļi.
Penelopei šķita, ka abu uzvedība līdzinās attiecību atjaunošanai.
– Tu laiku velti netērē! – Noa atkāpās un papliķēja brāļa muguru.
– Grūtniecība bija neplānota. – Brūka smaidot vēroja vīriešus. – Pēc grūtībām, ko piedzīvojām pēdējos mēnešos, mēs gluži vienkārši… nepiesargājāmies.
– Ļauj padomāt, – Noa savilka muti kā večiņa. – Ko Bērnsa kundze mums mācīja pamatskolā? Atceros! “Pietiek ar vienu reizi!”
– Apklusti, Noa! Tu pats esi pieļāvis ne vienu vien kļūdu. – Uzmetis skatienu Penelopei, Rafe aprāvās.
– Ne šādas kļūdas, – Noa vēsā balsī atbildēja.
Tā bija taisnība. Abu kopīgajā vasarā Noa ļoti, ļoti rūpīgi lietoja kontracepciju. Tolaik Penelope jutās atvieglota, jo bija kopā ar puisi, kurš uzņēmās visu atbildību par izsargāšanos no grūtniecības. Vēlāk, kad Noa no viņas ar vieglu sirdi atbrīvojās, Penelope saprata, ka viņš patiesībā nevēlējās apgrūtināt sevi ar bērnu no nemīlamas sievietes.
Tagad viņa statistiku pārzināja labāk: prezervatīvu lietošana pasargāja no grūtniecības iestāšanās deviņdesmit astoņos procentos gadījumu. Tas nozīmēja, ka gada laikā divām sievietēm no simta, kuras izmantoja prezervatīvus, iestājās neplānota grūtniecība.
Atminoties to vasaru, drudžaino kaisli un centienus ik mirkli pavadīt vienam otra skavās… Penelope brīnījās par to, ka nepalika stāvoklī.
Viņas māte, kura audzināja meitu viena, nesaņemot palīdzību no Penelopes tēva un pašas ģimenes… Māte būtu Penelopi nogalinājusi.
Lai pārtrauktu neveiklo klusuma brīdi, Brūka ierunājās:
– Rafe, tev ir taisnība. Penelope ir interjera dekoratore, un mums paveicās, ka viņu atradām! Uzreiz pēc mūsu tikšanās man kļuva skaidrs, ka mēs sapratīsimies.
– Kur jūs satikāties? – Rafe neizklausījās ne uztraukts, ne priecīgs. Drīzāk viņš uzmanīgi pētīja Penelopi tā, it kā viņa būtu nozagusi ģimenes galda piederumus.
– Kafejnīcā Rhodes Café. – Brūka uzlika plaukstu uz vīra rokas un to saspieda. – Es sapratu, ka viņa ir īstais cilvēks, kuram lūgt palīdzību mājas atjaunošanā.
Rafe paskatījās uz sievu, pūlēdamies saprast viņas sajūsmas iemeslu.
– Protams, vispirms mums jāpārbauda viņas kvalifikācija.
– Es tavai sievai jau nosūtīju savu CV un atsauksmes, – Penelope iebilda.
– Un es pati spēju izvērtēt kvalifikāciju, jo savulaik strādāju par liela kūrorta pārvaldnieci un pati pieņēmu darbā vairākus simtus darbinieku, – Brūka sarkastiski atcirta vīram.
Noa iesmējās.
Rafi sievas teiktais neiespaidoja.
– Protams, ka tu to spēj. Es ne mirkli neapgalvoju pretējo. Bet šobrīd par drošību atbildu es, un visus darbiniekus novērtēšu pats.
Izdzirdējusi Rafes nelokāmo runas toni, Penelope sabijās un izbrīnīti palūkojās uz Brūku.
– Tas ir garš stāsts, – Brūka viņai atbildēja un bezspēcīgi paraustīja plecus.
Noa mainīja sarunas tematu.
– Rafe, tev ir paveicies. Penelope ieguva bakalaura grādu Sinsinati universitātē. Vai ne? – viņš sievietei uzsmaidīja.
Ak, Dievs! Noa smaids… Savulaik, to ieraugot, Penelopes sirds pamira.
– Es neatminos, ka būtu tev sūtījusi paziņojumu par universitātes beigšanu, – viņa atbildēja. Tas izklausījās skarbi. Penelopei bija aizdomas, ka Noa viņu izspiego.
– Man to pateica vecmāmiņa. – Noa turpināja smaidīt.
Agrāk no šī smaida Penelopei sareiba galva.
Viņš turpināja:
– Tu zini, kāda ir mana vecmāmiņa: lai kas arī notiktu, viņa vienmēr būs tavs draugs.
Lieliski. Tagad Penelope bija ne tikai saīgusi, bet arī jutās vainīga.
– Vecmāmiņa
