ieklausījās pierastajā mājas klusumā, tad apjauta, ka seju apvēdī silta vēsma, un piesardzīgi pagrieza galvu.
Pagalma puses durvis vaļā.
Ļaundaris bija projām.
Lēni jo lēni – katra kustība bija mokoši sāpīga – viņa atkal atslīga guļus, veca, ievainota sieviete, kas nevēlas skatīt vaigā to, kas vēl gaidāms.
Sāra gulēja aizvērtām acīm, cīnījās ar nelabumu un mēģināja vēsu prātu izvērtēt situāciju.
Ja uzbrucējs vēl atradās tuvumā, viņai draudēja briesmas. Tomēr viņš būtu varējis itin viegli piebeigt savu bezsamaņā guļošo upuri, un tas ļāva domāt, ka tagad ļaundaris ir pametis nozieguma vietu.
Vai šim nelietim bija uzdots Sāru ievainot viņai par biedinājumu, vai arī uzbrukums noticis panikas uzplūdā? Cerams, ka vainojama panika, citādi bail pat iztēloties elles ugunis, kurās degs šī neradījuma dvēsele, ja viņš no brīva prāta piekritis ielauzties namā un uzbrukt vecai sievietei.
Bet vēl vairāk viņai negribējās domāt par cilvēku, kurš, visticamāk, bija pasūtījis šo uzbrukumu. Tiesa, viņa dvēsele bija nolādēta jau pirms daudziem gadiem.
Lai cik skaudri mocīja sāpes, vajadzēja piecelties, tikt pie telefona, piezvanīt… Apžēliņ, viņas mazdēli būs satriekti, kad uzzinās par notikušo.
Tomēr izvēles nebija, uz grīdas vīdēja asiņu traipi, un viņa gandrīz nešaubījās, ka dabūjusi smadzeņu satricinājumu. Sāra atkal lēni atvēra acis, nē, vienu aci.
Uff… plauksta bija instinktīvi sažņaugusi mobilo telefonu. Malacis, Sāra.
Piemiegusi redzīgo aci, Sāra sameklēja uz skārienjutīgā ekrāna ciparus deviņi, viens, viens un runāja ar dispečeri, kura, protams, pazina zvanītāju, gluži kā teju ikviens Belaveli iedzīvotājs. Kad saruna bija galā, Sāra zināja, ka nav jāapgrūtina sevi ar zvanīšanu mazdēliem. Baumu telefons darbojās bez aizķeršanās, tātad drīz vien viņi būs klāt.
Sāra rūpīgi uzmeklēja vajadzīgos numurus, lai veiktu konferences zvanu un sazinātos ar savām svainēm – viena dzīvoja Fārailendā, otra Vašingtonas štata piekrastē.
Viņa netērēja laiku, lai sasveicinātos, bet gluži vienkārši pateica to, kas bija jāpasaka. – Tas sākas atkal.
2. nodaļa
Tradīcijas.
Tradīcijas bija noteikušas di Luku ģimenes eksistenci vai mūžību ilgi.
Pirms ierašanās Belaveli Brūka Petersone pat nenojauta par šādu tradīciju esamību.
Bez šaubām, viņa izprata šo jēdzienu. Līdz vienpadsmit gadu vecumam Brūka auga ģimenē, kur abi vecāki dienēja Gaisa spēkos. Armijas cilvēki, kas nevainojami prata kopt un uzturēt tradīcijas… tikai ne ar ģimeni saistītās.
Viņas tēvs, kapteinis Kenets Petersons bija kaujas lidotājs, dzimis Minesotā, gara auguma, brūni iededzis, gaišiem matiem, zilām acīm un platiem pleciem; viņa māte gatavoja lutefisk, īpatnējo skandināvu ēdienu, viņa tēvs to labprāt notiesāja. Brūka palaikam dzīvoja pie saviem vecvecākiem, kamēr māte un tēvs atradās dažādos zemeslodes “karstajos” punktos. Kaut arī meitenei tas nepatika, jo deviņus gadus vecs bērns gluži dabiski ilgojas pēc savām mājām un vecākiem, mazā vismaz guva priekšstatu, ko nozīmē būt pa pusei zviedrietei, un tas gan viņai patika, jo dāvāja kaut ko līdzīgu sakņu izjūtai, kas nav iegūstama, ja ģimene vismaz reizi gadā pārceļas uz jaunu norīkojuma vietu.
Oklahomā dzimusī Brūkas māte Ketija lepojās ar taisniem, melniem matiem, pārsteidzoši zilām acīm, valdzinoši sievišķīgu augumu un bālu ādu, kas apdega saulē, ja vien netika izmantots krēms ar aizsargfaktoru SPF50. Kad māte atgriezās Amerikā pēc norīkojuma Vidējos Austrumos un kopā ar meitu mitinājās Sanantonio karabāzē, Brūka sadraudzējās ar rudmatainu meiteni, kam bija vasarraibumaina āda un balss, kas dziedot līdzinājās Enjas tembram. Viņas vecāki bija no Īrijas un runāja ar provinciālu īru akcentu. Makbraieni bija katoļi, kas audzināja sešus bērnus, drīzumā gaidīja septīto un dzīvoja vēl pieticīgāk, nekā vairums citu Gaisa spēkos dienošo ģimeņu. Tomēr Brūkai nešķita svarīgs mēbeļu trūkums un mitekļa kailās sienas, jo viņu neizsakāmi valdzināja šie skaļie un vitālie cilvēki, tik ļoti pārņemti ar savu ticību un stāstiem par Veco pasauli, tik atšķirīgi no viņas ģimenes ar nemitīgo vecāku prombūtni un gariem vientulības brīžiem…
Nākamajā ciemošanās reizē Oklahomā meitene cerību pilna apvaicājās savai mātesmātei, vai viņi esot īru izcelsmes. Vecāmāte, biedējoši spēcīga sieva, kas viena pati bez jelkādas palīdzības bija uzaudzinājusi savus trīs bērnus, pagriezās pret Brūku un pakratīja pirkstu mazmeitai gandrīz sejā. – Mēs neesam nedz īri, nedz meksikāņi, nedz francūži, nedz jebkas cits. Mēs esam amerikāņi, to tu iegaumē.
Tā nebija vēlamā atbilde, bet mazā bija pietiekami saprātīga, lai nesūrotos. Viņa vairs nejautāja neko un raudzīja pievērst domas kam citam. Diemžēl šis “cits” izrādījās viņas vecāku rūgtuma pilnā šķiršanās.
Tā iznīcināja ikvienu tradīcijas aizmetni un apsolījumu.
Tā salauza gan viņas dzīvi, gan sirdi.
Ieradusies Belaveli, Brūka ātri vien saprata, ka di Luku ģimenes tradīcijas ir gluži kas cits. Protams, arī viņi bija amerikāņi. Imigrants Ipolito di Luka bija ieradies Kalifornijā deviņpadsmitā gadsimta beigās un apprecējis itāliešu meiteni, kuras tēvam Belaveli piederēja zemes gabals un vīnadārzi. Kopš tā laika visi bērni, kas dzima šajā ģimenē, bija ASV pilsoņi un angļu valodu uzskatīja par savu dzimto mēli.
Tomēr di Lukas neatteicās arī no itāliskā. Viņi runājot žestikulēja. Dzēra vīnu. Sarakstījās ar ģimenes locekļiem Vecajā pasaulē. Gatavoja itāliešu maltītes, pareizāk sakot, Itālijas ziemeļiem raksturīgus ēdienus. Protams, viņi šad tad pasūtīja vakariņas no ķīniešu restorāna un allaž cepa tītaru Pateicības dienas mielastam, bet ikviens prata pienācīgi novērtēt katlu ar zeltainu, lēni virstošu kukurūzas putru polenta, un lai Dievs žēlīgs, ja kāds labticīgs aplamnieks uzdrošinājās pieminēt “ātro” polenta. Piedevām di Lukas flirtēja… Brūkai tā īsti nekļuva skaidrs, kā tieši flirtēšana saistāma ar itāliešu tradīcijām, bet tā nu tas bija. Itin visi di Luku ģimenes vīrieši un sievietes izmantoja flirtu kā garšvielu, kas piešķīra attiecībām baudu un aromātu.
Di Luku tradīcijas izpaudās arī tā, ka viņi labprāt uzņēma savas ģimenes klēpī tos cilvēkus, kuri tiem bija iepatikušies. Brūka to zināja no savas pieredzes, jo bija kļuvusi par šīs ģimenes daļu gandrīz kopš pirmās Belaveli pavadītās dienas. Lai kā ievirzītos dzīve, viņa bija un palika viena no di Lukām, gandrīz vai meita, bet noteikti īsts ģimenes draugs.
Ģimenes tradīcijas paredzēja arī to, ka gadījumā, ja kāds sasirga, vājinieks tika apbērts ar puķēm, kartītēm, telefona zvaniem, ap viņu pulcējās paši tuvākie un mīļākie.
Kad Rafe di Luka iesoļoja Sāras palātā, Brūka jau bija gaidījusi šo brīdi. Gaidījusi viņa ierašanos…
Iepriekšparedzamība
