baudīt vienatni, cik vien tev sirds kāro.
– Pati savās mājās, – Sāra stūrgalvīgi atkārtoja, kaut arī balss trīcēja, bet pār grumbaino vaigu noritēja viena vienīga asara.
Sāra nekad neraudāja, tāpēc vientuļā asara salauza mazdēlu pretestību.
– Es parūpēšos, lai tu būtu drošībā pati savās mājās, – Rafe apsolīja.
– Es zinu. Es tev uzticos. – Sāra smaidīja drebošām lūpām. – Es nebaidos par sevi. Bet es nespēšu sev piedot, ja kādam no maniem zēniem notiks kas ļauns.
Rafes sejā pavīdēja neviltota jautrība. – Es parūpēšos arī par saviem vārgajiem brālīšiem.
– Jā, nonna, Rafe par mums parūpēsies. – Eli lika lietā dzēlīgu sarkasmu. – Viņam nekas nevar notikt. Ja vien laupītājs neiebelzīs pa galvu, Rafe būs drošībā.
– Viņiem ir naži. Viņiem ir šaujamie, – Sāra nemierīgi izgrūda. – Pagājuši tik daudzi gadi, bet viņa dusmas nav rimušas…
Brūka lēni piecēlās kājās.
Visi trīs brāļi paliecās uz priekšu, lai vērīgi ielūkotos vājinieces sejā.
– Kurš tas ir, nonna? – Rafes balss strīķēja dzirdi kā raupjš samts. – Kurš ir tas cilvēks, kas tev iedveš bailes?
– Ko? – Sāra izbrīnīta attapās. – Es nebaidos ne no viena. Tikai gribu, lai jūs piesargātos.
Brāļi saskatījās un pamāja ar galvu. Brūka teju vai saredzēja vārdos neizteikto vienošanos – vēlāk.
– Es parūpēšos, lai kāds visu laiku uzturas tev līdzās, – Rafe pavēstīja bezierunu tonī.
– Bez tā šā vai tā neiztikt, – Noa teica. – Pamatīgs smadzeņu satricinājums…
Sāra viņu pārtrauca. – Visnegantāk sāp roka.
– Nonna, es parūpēšos par tavu drošību. Vispirms jāaprunājas ar kādu, kurš pazīst vairumu vietējo ļaužu, un šajā lietā Brūka man palīdzēs. Vai ne? – Pirmo reizi viņš pagrieza galvu, un tā bija mērķtiecīga kustība kā plēsoņam, kas nolūko savu upuri.
Nu protams. Rafe taču strādāja apsardzes un drošības jomā. Viņš bija skenējis telpu, tiklīdz tajā ienāca.
Bija zinājis par Brūkas klātbūtni, jutis, ka tiek vērots. Ledainums vīrieša zilo acu skatienā modināja vēlēšanos sarauties čokurā.
Bet viņa to nedarīja. Jo pazina Rafem līdzīgus vīriešus, kas ieradās kūrortā atpūsties un atbrīvoties no sasprindzinājuma, vīriešus, kuru būtībā jautās saltums, kas stindzināja vai līdz kaulu smadzenēm. Un Brūka bija tik gudra, lai nemūžam neļautu noprast, cik ļoti viņi to biedē.
Un Rafe vairāk par visiem.
Lai cik netīkami būtu to atzīt, šis vīrietis prata panākt, ka Brūka joprojām alkst pēc viņa.
3. nodaļa
Brūka piegāja pie gultas un izdarīja to, ko puiši neuzdrošinājās, proti, noglāstīja Sārai galvu un sirsnīgi pasmaidīja. – Es palīdzēšu Rafem atrast personu, kas tev uzbruka, lai viņš tiktu saukts pie atbildības. Tu zini, ka es to spēšu.
Vecās sievieties saspringtība atslāba, un viņa atkal atgādināja agrāko Sāru – laipnu, priecīgu, optimisma pilnu. Brūka saņēma atbildes smaidu. – Es zinu. Un pilnīgi tev uzticos. – Pēc tam Sāra pievērsās Rafem. – Gluži tāpat kā tev, mīļais. Puiši, jūs visi esat tik jauki pret mani. Vislabākie bērni… es neesmu tādus pelnījusi… – Viņas acīs atkal riesās asaras.
Brūka pagriezās pret di Luku brāļiem. – Sārai jau ticis par daudz. Varbūt tagad atstāsim viņu vienu un ļausim atpūsties?
Tas nebija ierosinājums, drīzāk pavēle, un trijotne pat negrasījās strīdēties pretī. Brāļu sejās vīdēja panika, ko izjūt stiprā dzimuma pārstāvji, kad sieviete grasās raudāt.
Visi trīs pamāja ar galvu, atmuguriski kāpās uz durvīm un steigšus izspruka laukā.
Brūka pārliecās pār gultu un nospieda izsaukuma pogu, lai paaicinātu medmāsu. – Tūdaļ palūgsim, lai tev iedod pretsāpju zāles.
Ar veselo roku Sāra satvēra Brūkas delmu. – Piedod, man ļoti žēl, ka tev tas jādara.
– Proti, jāsadarbojas ar Rafi? – Brūka smaidot papurināja galvu. – Aizritējuši daudzi gadi. Bijušajam vairs nav nekādas nozīmes. Jebkurā gadījumā – nedz tu esi vainīga, ka cieti uzbrukumā, nedz es, ka sāku strādāt kūrortviesnīcā. Neviens taču nespēja paredzēt šādu notikumu gaitu, vai nav tiesa?
Sāras skatiens aizmiglojās un kļuva skumīgi sapņains. – Paredzēt ne, tomēr es vienmēr prātoju… baidījos, ka… tas nav beidzies.
Brūka atkārtoti un daudz uzstājīgāk nospieda izsaukuma pogu. – Ko tu ar to gribi teikt? Kas nav beidzies?
– Ģimeņu naids turpinās no paaudzes paaudzē… – Sāras sērīgā balss aprāvās.
– Nonna? – Brūka pieliecās tuvāk, lai pārliecinātos, vai vecā sieviete vēl elpo.
Palātā iesteidzās medmāsa Keila Garsija, kādreizējā Brūkas klasesbiedre. – Ierados, cik ātri vien bija iespējams. Kas par lietu?
Brūka izslējās. – Viņa cieš sāpes un… runā nesakarīgi.
Keila, maza auguma padrukna un lādzīga būtne, tūdaļ apslāpēja savu aizkaitinājumu. Noliekusies pār pacienti, viņa lika lietā profesionālu medmāsas toni. – Di Lukas kundze, kā jūs jūtaties?
Sāras skatiens pievērsās jautātājas sejai. – Labi. Kādēļ tā vaicājat?
– Brūka domā, ka jums nepieciešami pretsāpju medikamenti, – Keila paskaidroja.
– Tiesa gan, man gribētos pagulēt, bet sāpes neļauj aizmigt.
Keila iemeta skatienu pacientes kartītē. – Labi. – Viņa pievienoja nepieciešamo medikamentu statīvā iestiprinātās pudeles saturam, tad pavērās uz durvīm. Viņas acis iemirdzējās, kā daždien sievietēm, kad tuvumā atradās di Luku ģimenes vīrieši. – Vai es nepārskatījos, kad ārpusē manīju Rafi di Luku?
– Nepārskatījies. Ieradušies visi trīs brāļi.
– Es brīnos, kā tu vispār spēj ievilkt dvašu, ja acu priekšā rēgojas visi šie platie vīriešu pleci.
Brūka pasmaidīja. – Jā, tik blīvā koncentrācijā tas šķiet mazliet nomācoši. Tomēr visi trīs ir ļoti jauki puiši.
– Ja tikai vienmēr panāk savu. – Keila pārbaudīja Sāras pulsu un
