style="font-size:15px;"> – Proti, sadarbosies ar mani, lai kopīgiem spēkiem atrastu ļaundari, – Rafe pacietīgi skaidroja. – Paklau, Brūka nav dumja. Viņa nevēlēsies atkal gulēt ar mani. – Diemžēl.
– Man vienalga, ka viņa guļ ar tevi, – Noa nievīgi izmeta.
Labi. Tas nozīmē, ka ar tevi viņa neguļ.
– Bet man ir svarīgi, lai viņa neiesaistās attiecībās ar tevi. Es pārāk labi atceros iepriekšējo reizi. Kad tu aizbrauci, viņa izskatījās tā, it kā dzīvotu ar izrautu sirdi.
Eli nostājās līdzās jaunākajam brālim. Plecu pie pleca viņi brīdi noraudzījās uz Rafi. – Ņemot vērā šomēnes notikušo, diezin vai viņa spēs paciest tevi un tavus primadonnas gājienus, – Eli visbeidzot pārtrauca klusumu.
– Primadonnas gājienus? Dieva dēļ, es nule pavadīju divas nedēļas Kirgizstānas kalnos, teju vai atsaldējot pautus. Kāds gan tam sakars ar pri…pagaidi. – Rafe domās atgriezās pie būtiskās teikuma daļas un atkārtoja: – Šomēnes notikušo?
Noa pievērsa Eli trūvīgu skatienu.
– Kas notika šomēnes? – Rafe uzstāja.
– Drīz viņš to uzzinās pats, – Eli teica Noa. – Baumas vēl nav aprimušas.
Sasodīts, lai izmeklētu šo lietu, Rafem bija nepieciešami itin visi fakti, pat tie, kas saistīti ar viņa bijušo mīļoto. It īpaši tāpēc. – Kādas baumas? – Zobi bija sakosti tik cieši, ka runāšana prasīja pamatīgu piepūli.
Noa norādīja uz Eli, un šis žests nepārprotami pauda – tu ievārīji šo putru, tu arī izstreb.
– Pirms trim ndēļām viņa nošāva vīrieti, kas bija ielauzies viesnīcā. – Noa paslēja plaukstu, lai atturētu Rafi uzdot nākamo jautājumu. – Kruss Floress bija nelegālais imigrants, sēdējis cietumā gan Meksikā, gan Savienotajās Valstīs, bet pirms pusgada pēkšņi bija pazudusi viņa sieva un meita. Viņu mājoklī visur atrada abu upuru asinis. Policija uzskatīja, ka Floress viņas nogalinājis un kaut kur apracis. Viņš tika laukā pret drošības naudu un pazuda, tad uzradās Beltērā, draudēja Brūkai, kura izšāva un Floresu nogalināja. Stāsta beigas.
– Un tagad vēsti arī pārējo, – Rafe pieprasīja.
– Brūka tika pilnībā attaisnota. – Šķita, ka Noa ir gatavs izkauties ar brāli.
Eli nostājās starp viņiem. – Idiots vai nē, bet Braiens Djūpejs atzina, ka šis ir klasisks pašaizsardzības gadījums. Floresam rokā bija nazis, aiz jostas Glock pistole Viņš nāca virsū Brūkai, viņa raidīja nāvējošu šāvienu. Uzbrucējs pagalam. Mani tas iepriecina.
Rafe bija redzējis pasauli. Bija piedzīvojis visļaunāko, ko viens cilvēks spēj nodarīt otram. Bija pārcietis spīdzināšanu. Bija pieredzējis asiņainas bojāejas ainas. Bija domājis, ka nekas nespēs viņu satriekt, tomēr elpa iestrēga krūtīs, iztēlojoties Brūku, kam šajā mierpilnajā pilsētiņā nācies sastapties vaigu vaigā ar nāvi. – Kur viņa iemācījās šaut?
– Nudien nezinu, Rafe. Brūka ir Gaisa spēku pilota un atvaļinātas virsnieces meita. Kā tev šķiet, kur viņa apguvusi prasmi rīkoties ar ieroci? – Noa ar pūlēm apvaldīja dzēlīgu sarkasmu. – Šis ir viens no iemesliem, kas pamudināja mani pieņemt viņu darbā. Kūrorta kompleksā, kas aizņem divdesmit piecus akrus, kur uzturas bagāti viesi un strādā divsimt trīsdesmit darbinieki, prasme apieties ar šaujamo pieder pie visnotaļ vērtīgām iemaņām.
Brūka nemūžam nedrīkstēja nonākt nāves briesmās. Ja viss būtu izvērties citādi, Rafe atrastos šeit, lai viņu pasargātu.
Proti, ja viņš savulaik būtu atradis sevī pietiekami daudz spēka.
Tādā gadījumā arī vecāmāte nebūtu cietusi uzbrukumā.
– Kad noziedznieka tvarstīšana vainagosies panākumiem, tu atkal dosies projām, vai ne? – Noa jautāja.
– Man ir darbs citur, ne šeit. – Acīmredzami. Un vēl uzskatāmāk bija tas, ka Noa vēlējās viņa aizbraukšanu. Kāpēc? Vai tiešām Noa grib pieteikt savas tiesības uz Brūku?
Ja tā, tur nekas nav līdzams. Rafem nebija tiesību žēloties, ja Brūka izvēlēsies citu vīrieti, pat tādā gadījumā, ja runa būtu par viņa brāli.
Tomēr to pateikt bija vieglāk, nekā samierināties ar šādu domu.
– Klusu! – Eli norādīja uz palātas durvīm.
Brūka izsteidzās laukā; sejas izteiksme savaldīga, bet somiņu viņa turēja sev priekšā līdzīgi vairogam, kas sargā no uzbrukuma.
– Kas vainas? – Rafe jautāja. – Nonnai kļuvis sliktāk?
– Nē. Keila apgalvo, ka viss esot kārtībā un viņa atlabs. – Tas tika teikts visiem trim, bet pēc tam Brūka pievērsās Rafem. – Ejam, esmu gatava.
– Nonnas auto atrodas stāvvietā. – Eli pasvieda brālim mašīnas atslēgas. – Jādomā, ka tu gribēsi to izmantot.
Pirmo reizi pēc ierašanās Rafes seja atplauka neviltota humora pilnā smaidā. – Nekas tā nerosina māju sajūtu kā rozīgs mustangs. Gājuši, Brūka. Brauksim izpētīt nozieguma vietu.
6. nodaļa
Brūka pazina brāļus di Lukas kopš trīspadsmit gadu vecuma, kad bija ieradusies Beltērā. Visi trīs bija īpaši, visi trīs izskatīgi, visus dziļi sāpinājis vienaldzīgais tētiņš aktieris un viņa neskaitāmās sievas. Brūka zināja, ka Sāra gandrīz zaudējusi cerības sagaidīt brīdi, kad kāds no mazdēliem apprecēsies un dāvās viņai tik karsti ilgotos mazmazbērnus.
Brūka draudzējās ar Noa un Eli, bet visdziļāk viņa izprata Rafi. Bija satuvinājusies ar viņu.
Kaut arī to nevēlējās.
Gluži vienkārši viņiem bija visvairāk kopīga – draņķīgi tēvi un pietiekami daudz bērnības traumu, lai abi spētu kļūt par pieaugušiem cilvēkiem tikai tāpēc, ka palaimējies atrast vienam otru.
Un tad pazaudēt… atkal atrast… atkal pazaudēt…
Viņu attiecības atgādināja bumerangu, kas pamīšus uzlido ielīksmojošos augstumos un nolaižas rēgainos dziļumos; atskats pagātnē lika Brūkai izbrīnā pašūpot galvu par to, kāda viņa bijusi agrā jaunībā.
Vairs nekad.
Un tomēr, šim līdzīgos brīžos, kad viņi plecu pie pleca sēdēja nepārveidotā un neuzlabotā vecā mustangā… Brūka apzinājās, ka joprojām pazīst Rafi di Luku labāk par jebkuru cilvēku pasaulē. Kamēr auto virzīsies pa drūzmainajām Beltēras ielām, viņš būs sasprindzis, sajūtu līmenī no jauna iepazīstot vecāsmātes braucamo, vērojot pilsētiņu, kurā pabeidzis vidusskolu, ar skatienu meklējot pārmaiņas, senus draugus, varbūt pat noziedznieku. Bet brīdī, kad priekšā
