un pirmās ierašanās tajās…
Tikai šī reize bija citāda, jo Brūkas māte bija izšķīrusies no viņas tēva, atvaļinājusies no militārā dienesta un pavēstījusi, ka Beltēra kļūšot par viņu mājām uz visu mūžu.
Bet kāpēc? To Brūka nespēja aptvert.
Hmm, vecāku šķiršanās iemeslus viņa izprata itin labi. Tēvs bija Gaisa spēku pilots, valdzinošs un izskatīgs vīrietis. Daudzas sievietes viņu par tādu uzskatīja. Ļoti daudzas.
Kad Brūka ieprātojās par tēvu, kam Japānā bijusi vēl viena sieva… tas šķita pārlieku sāpīgi. Tāpēc viņa dzina projām šīs domas. Un tomēr… Beltēra? Savādi. Brūkasprāt, mātes izvēle bija pat vaļīga un neizprotama, jo viņas apmetās tālu gan no Oklahomas, gan Minesotas, kur dzīvoja viņas un šķirtā vīra ģimenes. Beltēra bija uz labu laimi izraudzīta neliela pilsētiņa ziemeļos no Sanfrancisko un austrumos no nekurienes.
Viss, ko Brūka pazina, bija strauji mainījies, pievīla pat pašas ķermenis, pēdējā gada laikā izstiepjoties līdz murgainajam piecu pēdu deviņu collu garumam. Viņa bija garāka par visiem septītās klases skolēniem. Brūka uzrāva plecus un nodūra skatienu, pārliecināta, ka visi par viņu smejas.
Vai vismaz nekautrīgi blenž virsū.
Tas turpinājās līdz brīdim, kad klasē iesoļoja Rafe, kurš bija pāraudzis itin visus zēnus vismaz par sešām collām. Bija vecāks par pārējiem, bet mācībās atpalicis no saviem vienaudžiem, jo viņa skološanās bija noritējusi pavirši un neregulāri. Bija tumši iededzis un neticami izskatīgs – melncirtaini mati, brūnas acis tumšu skropstu ielokā, turklāt tik apbrīnojami iedarbīga vīpsna, kādu Brūka līdz šim nevienam nebija redzējusi. Kad Rafe lepni soļoja pa gaiteni, skolnieces kā apburtas nespēja novērst no viņa skatienu. Vietējās meitenes stāstīja, ka viņš esot no di Lukām, vienas no ietekmīgākajām šīs ielejas ģimenēm, un Brūka apjauta, ka šejieniešiem tas nozīmēja daudz vairāk, nekā fakts, ka šis zēns jau deviņu gadu vecumā kļuvis par filmu zvaigzni.
Uz Brūku tas atstāja dziļu iespaidu.
Ak debess, kāda muļķe viņa bijusi. Stulbene…
Novērsusies no vaļējā loga, Brūka paraudzījās uz Rafi. Pret debesu zilgmi iezīmējās skarbais profils, izaicinošā zoda līnija, vējā no pieres atglaustās melnās cirtas, dižciltīgajos vaibstos tik neiederīgais lauztais un pieplacinātais deguns, lūpas, ko vēlētos skūpstīt ikviena sieviete uz šīs zemeslodes…
Brūka manīja, ka vīrieša seja zaudē svētlaimīgo bezdomu izteiksmi, to nomaina spēja interese. Viņai tas nepatika, jo bija skaidrs, kāds būs Rafes nākamais gājiens.
Auto samazināja ātrumu. Rafes uzmanību vairs nesaistīja brauciens, bet nozieguma izmeklēšana. Viņš apstādināja auto ceļa malā un izslēdza motoru.
Brūka pie sevis skaitīja… trīs, divi, viens.
Rafe pagriezās un uzmeta roku uz viņas sēdekļa atzveltnes. – Tavuprāt, kurš varētu būt vainojams uzbrukumā manai vecaimātei?
Prieks tevi atkal redzēt, Brūka. Es sapņoju par tevi ik mīļu dienu, kad man bija liegta iespēja tevi apskaut. – Es nezinu, – viņa atbildēja.
– Tu šajā pilsētiņā pazīsti itin visus. Jādomā, ka tev šajā lietā ir savi apsvērumi.
Esmu pārcilājis prātā ikvienu kopā ar tevi pavadīto brīdi. – Es neturu aizdomās nevienu un negrasos kādu apsūdzēt tikai tāpēc, lai izpatiktu vietējai policijai… vai tev, – Brūka attrauca.
– Tātad tu piekrīti Braiena Djūpeja uzskatam, ka vainīgs kāds apkārtklaidonis?
Tu izskaties skaistāka nekā jebkad, un man tevis pietrūka kā dzīvības elpas. Mīļā, es dziļi nožēloju, ka izturējos pret tevi tik briesmīgi. Bez tevis es neesmu nekas, un viss, ko vēlos, ir pārnākt mājās… pie tevis. – Es neko nedomāju. Neuzskatu, ka Braiens Djūpejs ir idiots. Nedomāju, ka uzbrukumu veica kāds klaidonis. Man nešķiet, ka tas bija kāds no vīna darītavas strādniekiem vai viens no maniem padotajiem. Esmu tikpat dziļā neizpratnē kā visi pārējie. – Viņas skatienu piesaistīja vīrieša saltā un rāmā sejas izteiksme. – Labāk saki, kurš, tavuprāt, varētu būt vainīgais.
Rafe palaida jautājumu gar ausīm. Skaidrs kā diena, tūdaļ viņš izprašņās Brūku sīki un smalki. – Kurš pēc uzbrukuma pirmais ieradās pie Nonnas?
Brūka nopūtās. – Vai brāļi tev to nepateica?
– Nē. Kurš tas bija?
Atbilde Rafem nepatiks. – Es.
Biezu skropstu ieskautās acis samiedzās. – Kaut arī viņa bija izsaukusi neatliekamo palīdzību?
– Jā.
– Un “ātrie” atbrauca tur neilgi pēc tevis?
– Es uzzināju, ka viņa ir cietusi, un ierados pirmā.
– Kā tu to uzzināji? – Rafes vārdi lidoja pār lūpām kā lodes.
– Patiesībā nevaru apgalvot, ka es to uzzināju. Viens no mūsu dārzniekiem izskatījās tāds kā saskumis; kad apvaicājos, kas vainas, viņš atzinās, ka esot ar lielu prieku strādājis vecās di Lukas kundzes dārzā, jo viņa to esot cienājusi ar limonādi vasarā un karstu šokolādi ziemā… – Radās vēlēšanās papildināt sacīto ar nervozu žestu, Brūka tomēr nepakustējās. – Daļu mana darba veido iemaņas saklausīt to, ko cilvēki noklusē.
– Tu saklausīji dārznieka nepateikto, proti, to, ka viņš ir uzbrucis Sārai? – Vīrieša tonī ieskanējās tāda kā precīzi nomērīta neticības deva.
Tas uzsita asinis. – Nē. Es saklausīju to, ka Sārai noticis kaut kas ļauns.
Rafes zilās acis bija saltas kā leduskalns. – Gribu iztaujāt šo vīru.
– Viņš ir devies projām.
– Kurp?
– Kad atgriezos no slimnīcas, viņu vairs nesastapu. Kopš tā brīža neviens nav redzējis šo dārznieku.
Rafes zobi sacirtās kā vilkam ap medījumu. – Cik ērti!
Cilvēki, kas ātri zaudē pacietību, uzskatāmi par nepiemērotiem augstākā līmeņa vadītāja darbam elitārā viesnīcā, turklāt nesaticīgo vecāku paspārnē pavadītā bērnība bija iemācījusi Brūkai novērtēt savaldīguma priekšrocības. Tomēr ikreiz, kad pilsētiņā ieradās Rafe, patiešām, ikreiz, viņa apjauta, ka piedzīvo tik krasus garastāvokļa kāpumus un kritumus, kas drīzāk piedienētu teatrālai “drāmas karalienei”. Arī tagad, pretēji veselā saprāta apsvērumiem, Brūku pārņēma niknums. – Vai tu apvaino mani, ka netieši esmu piedalījusies uzbrukumā tavai vecaimātei? Vai pat izdarījusi to pati? – Jaunā sieviete ar labpatiku konstatēja, ka viņai izdevies nepaaugstināt balsi.
Īsa pauze. – Nē.
– Ļoti
