palaimējies. Nonna strikti pieturējās pie ierastās kārtības. Ja viņas ieradumi būtu citādi, izmeklēšana sagādātu daudz lielākas grūtības.
Līdzās atskanēja Brūkas balss. – Apbrīnojami, bet šī māja liek man sajust, ka di Luku paaudzes darījušas visu iespējamo, lai izveidotos šī drošā miera osta.
Viņa bija precīzi ietērpusi vārdos Rafes domu, tālab viņam atlika vien pastrupi attraukt: – Toties pēdējā paaudze nošāvusi greizi, ja pirms dažām dienām ģimenes centrs un sirds cieta uzbrukumā. Vai tu šeit pamanīji kaut ko neierastu?
– Nē.
Rafe devās uz ēdamistabu, plašu telpu, kur ap garu, nobružātu riekstkoka galdu bija izvietots vismaz ducis dažādu krāsu un formu krēslu. Gala sienā iebūvēti trauku skapji. To visu četrdesmitajos gados bija paveicis galdniekmeistars Palmiro di Luka. Augšējās durtiņas stiklotas, aiz tām glabājās Sāras porcelāns un slīpētā stikla trauki. Nekas pārlieku dārgs, vienkārši priekšmeti, kas pārgājuši mantojumā no paaudzes uz paaudzi, tādējādi kļūstot par ģimenes vērtību.
Rafe pārbaudīja plauktus, visbeidzot ielūkojās arī bufetēs, taču viss izskatījās gluži tāpat kā allaž.
Un tomēr ēdamistabā kaut kas nebija tā kā parasti…
Viņš piemiedza acis, izpludinot apkārtnes aprises.
– Sveces, – Brūka svārstīgi ierunājās. – Tās ir… itin kā…
– Jā. – Cik ilgi vien atmiņa sniedza, Sāras ēdamgaldu apgaismoja iztukšotās di Luku vīna pudelēs saspraustas vaska sveces. Tagad tās nebija sarindotas galda vidū, bet gan sabīdītas iepretī namamātes krēslam.
Brūka spēra soli uz priekšu, bet Rafe ar rokas mājienu lika viņai nekustēties, kamēr pats ieslēdza kabatas lukturīti un lēni apgāja apkārt galdam, rūpīgi apskatot grīdu.
– Ko tu mēģini atrast? – Ierasti zemā un piesmakusī Brūkas balss šoreiz skanēja apslāpēti, itin kā tuvumā būtu svešas ausis.
– Dubļainu vīrieša zābaka nospiedumu. – Rafe iesmējās, it kā izzobojot sevi. – Pazaudētas autovadītāja tiesības.
– Es jau pārbaudīju.
Brūka runāja tik nopietni, ka Rafe pacēla acis, lai pārliecinātos, vai viņa nejoko, bet sievietes seja nepauda neko. Viņš nopūtās un pārmetoši pašūpoja galvu. Tad uzmauca rokās lateksa cimdus. – Nepieskaries nekam, – Rafe brīdināja un piegāja pie galda.
Brūka sekoja. – Varbūt nonna gluži vienkārši slaucījusi no pudelēm putekļus?
Rafe norādīja uz vaska krikumiem, kas bija sabiruši uz galda, tad bez piepūles izcēla kādu sveci no improvizētā svečtura. – Ir izņemtas laukā itin visas, meklējot… ko īsti?
– Bet pēc tam sveces iespraustas atpakaļ. Kālab gan zaglis rūpējies, lai visu atstātu kārtībā?
Pats par sevi saprotams, ka Brūka ietērpa vārdos tieši to faktu, kas izraisīja vislielāko interesi.
– Noskaidrosim, vai Dopejs spējis uz pudelēm sameklēt kādu pirkstu nospiedumu, – viņš teica.
– Nepaliec bērnišķīgs, Rafe. Viņa uzvārds ir Djūpejs.
Skarbais balss tonis bija pļauka vīrieša lepnumam. – Vai tu satiecies ar viņu?
– Es to darītu, bet viņa sieva var tikt klāt vīra ieročiem.
Vai tur tu dabūji pistoli, ar kuru raidīji nāvējošo šāvienu?
Tomēr Rafe nejautāja. Vēl ne. Viss jādara secīgi.
Pēdējo reizi pārlaidis skatienu ēdamistabai, viņš ar žestu vēlēja Brūkai atgriezties gaitenī. Viņi pārbaudīja vannasistabu un otru guļamtelpu, bet tur viss izskatījās kā parasti.
Pēc tam abi iegāja virtuvē. Skatienu tūdaļ piesaistīja iedobums apmetumā, kur bija atsitusies Sāras galva, asiņu traips uz grīdas, kur viņa bija bezsamaņā sabrukusi. Saltais, dzidrais niknums krūtīs aizvien pieņēmās spēkā, un Rafe jutās tam pateicīgs. Tieši šis ledainais niknums, kas līdzinājās asi uztrītam nazim, darīja viņu par labāko savas vienības pēddzini.
Cieņā pret Sāras vīnu kolekciju kāds bija aizvēris noziedznieka vaļā pamestās pagraba durvis.
Telpā kaut kas nelāgi oda, un Brūka nenovaldīja sašutuma pilnu izsaucienu. – Nudien, vīrieši paliek vīrieši. Vai tad nevienam neienāca prātā nokopt produktus?
Rafe paraudzījās turp. No auduma iepirkumu maisiņa iztecējis izkusis saldējums, kas sažuvis peļķē uz galda un grīdas. – Es nebiju viens no tiem, kas… – Teikums aprāvās nepabeigts. Šajā kaujā viņam nebija iespēju uzvarēt.
Brūka piegāja pie letes pēc papīra dvieļiem.
– Lai paliek, – Rafe teica. – Atsūtīsim cilvēku, kas šeit visu sakops. Sacīsim, kādu istabeni no viesnīcas.
– Nē, es pati. – Brūka noplēsa no ruļļa krietnu vīkšķi un satīrīja vismaz lielumu. – Nonna neciestu noķēpātu galdu un grīdu.
Rafem gribējās lūgt, lai viņa to nedara, jo nevēlējās, lai nozieguma ainu darītu vēl neskaidrāku arī Brūkas pirkstu nospiedumi. Bet šis vilciens jau bija aizgājis; mājā darbojušies gan mediķi, gan policisti, un neilgi pēc uzbrukuma arī pati Brūka. Rafi darīja modru vieglās trīsas sievietes balsī. Uz grīdas joprojām rēgojās asins traipi, un Brūka nebija tik rūdīta kā viņš.
Varbūt viņu mocīja vainas sajūta?
Bet varbūt Brūka pazina Rafes vecāsmātes vēlmes un vajadzības labāk, nekā viņam patiktu atzīt?
– Dari kā zini, – viņš atvēlēja un ņēmās apstaigāt virtuvi, aplūkojot visu sīki un smalki. Sētaspuses durvis bija ar spēku atrautas vaļā, jo ļaundaris steigā bēga pa šo izeju. Izlietnes krāns pagriezts tieši pret vidu – nonna šajā ziņā bija pedantiska. Visbeidzot Rafe izpētīja pašu svarīgāko, proti, grīdu pagraba durvju tuvumā, kur tomēr neatrada ne miņas no pēdu nospiedumiem vai puķudobes augsnes paliekām. – Tātad ļaundaris valkājis gan lateksa cimdus, gan arī apavu uzmavas, – viņš skaļi prātoja. Vajadzēs sekot pēdām, kas ved laukā pa sētaspuses durvīm uz krūmiem, kur iebrucējs bija noslēpis motociklu, kā arī nofotografēt protektoru nospiedumus. Ja riepas bija oriģinālās, to raksts palīdzēs noskaidrot ražotāju, un tad Rafe varēs pārbaudīt, kam Beltērā pieder šīs markas braucamais. Bet vispirms… – Vai tu esi beigusi? Nāc, nokāpsim pagrabā, jo tur man lieti noderēs tava vērīgā acs.
– Nē. Kad būšu sakopusi, pagaidīšu tevi laukā. – Brūka pie izlietnes saslapināja trauku dvieli.
Viņa atgriezās pie galda, lai noberztu lipīgās saldējuma paliekas no galda virsmas, tad nometās ceļos satīrīt grīdu. – Pareizi. Tev pagrabs nepatīk.
Brūka
