“ātrās” palīdzības. – Nobālušu, saltiem sviedriem klātu seju Brūka smagi atslīga tuvākajā virtuves krēslā.
Atvilktnē sameklējis virtuves dvieli, Rafe samitrināja drānu zem vēsa ūdens strūklas un aplika viņai ap kaklu. – Varbūt tu zini, kur nonna glabā kabatas lukturīti?
Brūka piespieda mitro dvieli ciešāk pie kakla un klusējot norādīja uz bufeti līdzās izlietnei.
– Labāk noliecies uz priekšu un pasēdi tā, citādi vēl nogāzīsies uz grīdas, – Rafe ieteica un atvēra atvilktni.
Šo lukturīti ar trim LED spuldzītēm, kas nodrošināja spēcīgu baltas gaismas staru, Rafe bija uzdāvinājis vecaimātei Ziemassvētkos. Atmiņā atausa viņas sajūsma un paša prieks par īsti noderīgas dāvanas izvēli. Paņēmis lukturīti, Rafe kāpa lejā.
Droši vien šis pagrabs līdzinājās jebkurai citai deviņpadsmitā gadsimta beigās izbūvētai krājumu uzglabāšanas telpai – divdesmit reiz trīsdesmit pēdu, raupjas betona sienas, šauri lodziņi zemes līmenī, aizauguši no ārpuses, putekļu un netīrumu klāti no iekšpuses. Pat nonna, kura pedantiski kopa savu mitekli, nekad nekāpa teju vai pie pagraba griestiem, lai nomazgātu šos lodziņus.
Divdesmitā gadsimta sākumā kāds bija ievilcis pagrabā elektrību – telpas vidū šūpojās kaila spuldzīte, ko varēja ieslēgt un izslēgt, pavelkot aiz ķēdītes. Kad mājā apmetās Sāras mazdēli, viņa bija ataicinājusi elektriķi, kas saveda kārtībā pagraba apgaismojumu. Kailo spuldzīti, kas joprojām nevajadzīga karājās vada galā, nomainīja dienasgaismas lampa.
Rafe nospieda slēdzi, un telpu acumirklī piepildīja griezīgs spožums.
Putekļos, kas pastāvīgi sijājās no griestiem, vecāmāte bija ieminusi vairākas taciņas; viena veda pie plauktiem, kur novietoti dārzeņi ziemai, otra pie tālākās sienas, kur glabājās vīni.
Citur putekļos vīdēja nedaudzi atšķirīgi vīriešu pēdu nospiedumi.
Protams, pagrabu bija pārbaudījuši arī policisti.
Tikai neviens no pēdu nospiedumiem nelīdzinājās puķu dobē uzietajam, nebija arī tādu, kas ļautu uzskatīt, ka valkātājs izmantojis apavu uzmavas.
Tātad ļaundarim pagrabā interesējis tieši tas pats, kas nama saimniecei. Dārzeņi? Diezin vai. Vīns? Tieši tā. Sārai piederēja vairāki vērtīgi vīni, bet, sasodīts, kurš gan tā nopūlētos, lai nozagtu dažas pudeles, ja vismaz pusei Belaveli saimniecību lielisks vīns tika glabāts viegli pieejamos vīna pagrabos? Ja vēl atceras, ka tuvumā nav notikušas līdzīga rakstura ielaušanās vai uzbrukumi, no tukšo pudeļu “svečturiem” ņemtas laukā sveces, bet nekur nav atstāti pirkstu nospiedumi, Rafi gaidīja ne mazums atšķetināmu noslēpumu.
Viņš izslēdza dienasgaismas spuldzi un paspīdināja lukturīti, kura koncentrēto staru slidināja pāri telpai, lai izceltos viss, kas izjauc ierasto kārtību. Nekā. Tikai… Rafe vēlreiz pievērsās režģim, kurā glabājas vīns. Putekļos vīdēja švīkas, turklāt – viņš, citu pēc citas pārbaudot, izvilka vairākas pudeles – etiķetes bija noslaucītas. Lai tās labāk saskatītu, vai?
Ļaundaris bija meklējis kaut ko konkrētu, turklāt darījis to rūpīgi. Ja nama saimnieces atgriešanās nebūtu viņu iztraucējusi, nonna pat nenojaustu par šo slepeno apmeklējumu.
Lai gan – viņa bija teikusi, ka saņēmusi sitienu ar metāla stieni, un to apliecināja viņas lauztā roka, tātad noziedznieks bija sagatavojies iespējamai sadursmei.
Rafe atlika pudeles vietā, vēlreiz paspīdināja visapkārt un izslēdza lukturīti.
Kāda vīna pudele šeit tika meklēta? Vai nonna to zināja? Varbūt viņa pati rūpīgi glabāja kādu noslēpumu?
Un kāpēc nepatikšanas bija sākušās tieši tagad?
9. nodaļa
Rafe apgāja apkārt mājai un atrada Brūku zvilnam uz lieveņa kāpnītēm, garās kājas izstieptas un atbalstītas pret apakšējo pakāpienu, galva un pleci uz lieveņa grīdas. Acis aizvērtas, seja pagriezta pret sauli.
No tēva viņa bija mantojusi ziemeļnieciski gaišu ādu. – Tu apsvilsi, – Rafe brīdināja.
– Krēms ar aizsargfaktoru SPF četrdesmit, – Brūka nepakustēdamās atbildēja.
Rafe pamāja ar galvu un apsēdās uz augšējā pakāpiena, elkoņi atbalstīti pret ceļgaliem, plaukstas vaļīgi saņemtas kopā. – Tu nogalināji cilvēku.
Brūka neatvēra acis. Nesatrūkās. – Nevajadzēja ilgu laiku, lai tu ievāktu šo informāciju.
– Es neievācu šo informāciju. – Rafem bija piemirsies, cik ļoti šī sieviete spēja kaitināt. – To man pastāstīja brāļi, lai es pēc iespējas ātrāk notvertu noziedznieku un tītos projām.
– Viņi mēģināja tevi aizbiedēt?
– Teica, ka man nevajagot pīties ar tevi.
Brūka pasmaidīja. – Tāpēc, ka tev varētu draudēt līdzīgs liktenis?
– Nē, tāpēc, ka tu pēc šāda pārdzīvojuma esot saudzējama.
Smaids pazuda. – Tas tā nav.
– Tātad tu nošāvi to vīru, aci nepamirkšķinot?
– Viņš to bija pelnījis.
Klusums ieilga. Parasti Rafe Brūku sastapa, tērpušos melnā žaketē, svārkos un augstpapēžu kurpēs, ar nevainojamu frizūru un rūpīgi uzklātu kosmētiku.
Bija tīkami vērot viņu tagad – kājās izbalējuši džinsi, kuros sabāzts pārāk liela izmēra balts, pogājams krekls, sārtās sporta kurpes nobružātas, šurpbraucot matus safrizējis pretvējš. Ja viņa vispār bija krāsojusies, kosmētika uzklāta teju nemanāmi.
Patlaban Brūkas izskats sauca atmiņā vidusskolas laikus un pirmo mīlestību… – Kur notika noziegums? – Rafe pārtrauca klusumu.
– Manējais vai viņa? – Joprojām vēsa. Joprojām savaldīga.
– Kur viņš tevi pārsteidza?
– “A” korpusā, uzkopšanas līdzekļu noliktavā ēkas ziemeļu daļā. Uzbrucējs aizsprostoja durvis, un es viņu nošāvu.
– Tu nēsāji sev līdzi ieroci. – Balss tonī nepārprotami jautās neticība.
– Jau vairākas dienas iepriekš mani mocīja neomulīga sajūta. Darbinieki ziņoja, ka teritorijā slapstoties aizdomīgs vīrietis, un Noa pateica skaidri un gaiši – bīstamā situācijā man vajagot aizstāvēt sevi. – Brūkas balss nepieauga skaļumā ne par kripatu. Acis palika aizvērtas, plaksti pat nenotrīsēja.
– Kā tu zināji, ka tas ložņātājs ir bīstams?
– Vai brāļi tev nepateica, ka viņš man draudēja ar nazi?
– Un
