šāvieni? – To nu viņš nebija gaidījis. – Droši vien uzbrucējs bija pagalam jau ar pirmo.
– Ar pirmo es netrāpīju.
– Kaut arī tu aizsargājies un esi trenējusies šaušanā.
Brūka visbeidzot atvēra acis un paslējās uz elkoņiem. Rafem pievērstajā skatienā vīdēja aizkaitinājums. – Ko tu mani pratini, ja pats visu labāk zini?
– Ja neilgā laika sprīdī pret diviem man tuviem cilvēkiem tikusi vērsta vardarbība, es vēlos uzzināt visus sīkumus.
Brūka nopūzdamās uzslējās sēdus. – Todien es pārbaudīju, kā strādā viena no mūsu istabenēm. Medlina ir jauniņā, tāpēc es viņu paturu acīs. Viņa uzkopa istabas, es staigāju līdzi, devu padomus un norādīju uz kļūdām, bet vienā brīdī viņai pietrūka koka virsmu tīrīšanas līdzekļa. Es devos uz noliktavu, lai to atnestu, bet tas vīrietis iespraucās man līdzi un smīkņādams draudēja ar nazi. Es mēģināju runāt ar viņu, bet uzbrucējs metās man virsū. Tad es izšāvu.
– Kas notika, kad tu aizšāvi garām?
– Es kritu panikā. Šāvu vēl un vēlreiz, līdz sapratu, ka viņš ir beigts, bet ieroča aptvere tukša.
Rafe neticēja nevienam bezkaislīgā atstāstījuma vārdam. Tomēr pamāja ar galvu, it kā būtu noticējis. – Jādomā, ka tagad tevi naktīs moka murgi.
– Murgi? – Pirmo reizi Brūka šķita apjaušam, ka vēlams ne vien izstāstīt par notikušo, bet arī izrādīt emocijas, kas būtu līdzvērtīgas nesenajām izjūtām Sāras virtuvē, vēlreiz ieraugot uzbrukuma vietu un sakaltušās asinis.
– Pirmā reize, kad laupīju cilvēka dzīvību… jā. Joprojām acu priekšā redzu tā vīra seju. – Rafe pašļūca zemāk, lai apsēstos Brūkai līdzās. – No viņa kakla un krūtīm šļācās asinis, tās notraipīja arī mani; kad viņš sabruka zemē, es sapratu, ka šis cilvēks vairs nepiedzīvos rītdienu…
– Labāk viņš, nekā tu, – Brūka bilda. – Un labāk tas puisis, nekā es.
– Protams. Un tomēr, atšķirībā no saviem vecākiem, tu neesi armijas cilvēks. – Rafe pastiepa roku un pievilka Brūku sev klāt. Tad atlaidās uz kāpnītēm un noguldīja viņu sev uz krūtīm. – Ja cilvēks spiests atcerēties asiņainu slepkavību, lai cik attaisnojamu iemeslu dēļ izdarītu, viņam noteikti nepieciešams mierinājums.
– Protams. – Brūka mēģināja atsvabināties, tomēr ne īpaši dedzīgi, itin kā lāgā nesaprastu, kā šobrīd pieklātos izturēties. – Bet ne tavs mierinājums.
– Manējais daudz vairāk, nekā jebkura cita cilvēka. Jo es tevi pazīstu tā, kā neviens visā pasaulē. – Rafe aplinkus ļāva noprast, ka zina par viņas meliem.
Vai Brūka saprata mājienu?
Laikam gan, jo vērtējoši ielūkojās Rafem acīs, it kā mēģinot izprātot nākamo gājienu.
Nē. To viņš nepieļaus.
Rafe piekļāva sievietes augumu sev cieši klāt un apvija plaukstu ap viņas pakausi.
Piesardzīgs lūpu pieskāriens viņas mutes kaktiņam. Tad otram. Pēc tam īsts skūpsts, ar mēli atdarot viņas muti, izbaudot šīs mutes garšu un apzinoties, ka šis brīdis uzskatāms par atgriešanos.
Jā, tieši tā. Atgriešanos mājās.
Brūka bija sieviete, par kuru viņš sapņoja ikvienu savas dzīves dienu.
Sieviete, no kuras Rafe bija atteicies viņas pašas labad, jo viņai pietika ar Beltēru, bet viņš gribēja sev visu pasauli.
Bet sevis paša labad viņam šobrīd vajadzēja skūpstīt Brūku. Pieskārieni modināja atmiņas par maigošanos dārza tālākajā galā līdzās apūdeņošanas kanālam, kad Brūkas augums bija smaržojis pēc ziedošiem vīnogulājiem, auglīgas zemes, jaunības, kaisles un patiesas mīlestības.
– Rafe… – Brūka murmināja pret viņa lūpām, tad pacēla galvu un mēģināja atvirzīties.
Jā, šī Brūka bija saltāka un rāmāka. Zudusi dievināšana, ko viņa vidusskolas gados dāsni veltīja savam varonim Rafem. Ne miņas arī no bezpalīdzīgās līdzjušanas, kas bija atmaidzinājusi meitenes sirdi koledžas laikā. Pēc sejas un auguma tā pati Brūka… bet ne viņa Brūka. Vairs ne.
Un Rafe, īsts nezvērs, alka izlauzties cauri šim bezkaislīgumam, lai pārliecinātos, vai zem maskas vēl eksistē agrākā mīlestībā pāri plūstošā Brūka… vai arī viņa kļuvusi par tādu sievieti, par kādu patlaban izliekas.
Rafe vienu roku noslidināja pār viņas muguru līdz pēcpusei, ar otras pirkstu galiņiem ņēmās glāstīt viņas ausi.
Brūka sastinga.
Vismaz šajā ziņā nekas nebija mainījies. Auss ļipiņas glāstīšana lika viņai nonākt teju hipnotiskas tīksmes stāvoklī.
Rafe skūpstīja atkal, un šīs mutes garša… tā izdzēsa no prāta itin visu, atstājot vietā vienīgi kaisli, saldmi un svētlaimi, ko iemiesoja sevī šī sieviete.
Brūka izturējās piesardzīgi. Debestiņ, tik piesardzīgi. Ar nelielu smadzeņu stūrīti, kas vēl spēja spriest saprātīgi, Rafe izprata viņas atturīguma iemeslus. Bet pārējās smadzenes bija pārņēmusi dzīvnieciska iekāre… labs ir, te nebija runa par smadzenēm, bet locekli… un tam bija vienalga. Rafe skāva Brūku ar vienu roku, viņu ķermeņi sakļāvušies tik cieši, ka drānas, kas tos šķīra, šķita tikai nevēlams traucēklis. Rafe labi pazina viņas augumu, sajuta tajā septiņu aizritējušo gadu atstātās pēdas pārmaiņas, līksmoja un triumfēja, iepazīdams šīs pārmaiņas. Mēle izgaršoja sievietes muti, aizmēza projām viņas vēso savaldību, no jauna izcēla saules gaismā visas senās, mazliet apputējušās izjūtas.
Viņa joprojām nekustējās, itin kā nogaidot…
Viņš zināja, ka būs uzvarējis, kad Brūkas pirksti ievīsies viņa matos, kad viņas mute prasmīgi atbildēs skūpstam, lai dāvātu tikpat lielu baudu kā saņēmusi, tādējādi uzkurinot Rafes svelošo nepieciešamību pēc saplūsmes un liekot viņam iztēloties visus iespējamos mīlēšanās scenārijus tepat uz saules apspīdētajām vecāsmātes lieveņa kāpnītēm ar Beltēras ainavu fonā.
Viņš pārlieku labi pazina Brūku.
Bet arī viņa pazina Rafi, un nevajadzēja īpašas gudrības, lai saprastu, uz kuru pusi tas viss velk.
Kad Brūkai izdevās iedabūt starp viņu augumiem elkoni un aizvien spēcīgāk uzspiest to tuvu vīrieša kakla bedrītei, kļuva skaidrs, ka viņa nepadosies, lai cik ilgu laiku Rafe veltītu auss ļipiņu glāstīšanai.
– Vibrē mans peidžers, – viņa teica.
– Vai tiešām tas ir peidžers? – Rafe uzsmaidīja viņai. – Es cerēju uz… kaut ko citu.
– Par
