pavērsa seju pret vaļējo logu, ļāva vējam atvēsināt kaistošos vaigus un mēģināja priecāties par to, ka atkal sevi likusi manīt Rafes aizdomīgi straujā daba, turklāt tas noticis, pirms viņa no jauna neglābjami iemīlējusies šajā vīrietī.
7. nodaļa
Beltēra bija īstā vieta.
Rafe atcerējās šo ceļu uz mājām tikpat ilgi, cik atcerējās sevi. Vēl nesasniedzis piecu gadu vecumu, viņš snaikstīdamies bija mēģinājis kaut ko saskatīt pār auto sēdeklīša malām, tikai mazo neinteresēja nedz vīnadārzi un olīvkoki, nedz ceļa norādes uz tuvīnajām vīna darītavām un garie piebraucamie ceļi, kas veda uz tām. Rafe bija ilgojies pēc brīža, kad skatienam pavērsies Ziemassvētku rotā tērptais vecāsmātes nams, kura gaismas kā zvaigznes rādīja ceļu uz mājām. Pat vissaltākajās dienās – Kalifornijas centrālās daļas pakalnus reizēm pārņēma aukstuma vilnis – vecāmāte gaidīja uz lieveņa, lai atsprādzētu drošības jostu un ienestu Rafi mājā. Vectēvam bija zema, piesmakusi balss. Viņa brāļi kustējās strauji kā ūdenszāles. Sajūtas pārpludināja tīkami aromāti – mūžzaļi augi, kanēlis, vecāsmātes siltā smarža, kas lika domāt par vaniļā iemērktiem ziediem. Arī garšas sniedza īstu baudījumu – šķiņķis, tītars, mērce, augļu salāti ar putukrējumu, dzērveņu un ābolu kūka, kēkss, kurā papilnam valriekstu un žāvētu augļu.
Rafe bija piedzīvojis īstu šoku dienā, kad drauga māte uzcienāja viņu ar augļu kēksa gabalu, un viņš atklāja, ka to nav iespējams pat salīdzināt ar nonnas cepto gardumu.
Tikai tad jāatceras, ka visā pasaulē nebija itin neviena, kas spētu līdzināties nonnai.
Rafe pameta skatienu uz Brūku, kura domīgi raudzījās laukā pa logu.
Viņa bija īstā sieviete.
Tajā mācību gadā, kad Rafe, ienīstot sevi un visu pasauli, vēl lāgā neattapies no savas kino karjeras, bija atgriezies mājās no Itālijas, pirmajā mācību dienā viņš ieraudzīja Brūku, kura stāvēja skolas gaitenī augstu uzrautiem pleciem, piespiedusi pie krūtīm grāmatas. Kaut kas satriektās, nomāktās un izbiedētās meitenes izskatā bija piesaistījis viņa uzmanību. Beigu beigās, bēdas un posts mīl kompāniju.
Rafe bija divus gadus vecāks par saviem klasesbiedriem, jo bija mācījies ar pārtraukumiem, turklāt gājis skolās Itālijā, Indonēzijā vai Austrālijā. Kur filmējās viņa māte, tur Rafe apmeklēja kādu mācību iestādi vai apguva zinības privātskolotāju vadībā.
Beltēras pedagogiem lāgā nebija skaidrs, ko iesākt ar šādu skolnieku. Rafe bija citiem tālu priekšā loģikā un matemātikā, nevainojami lasīja un runāja gan angliski, gan vēl vismaz piecās valodās, toties nejēdza ne rīta, ne vakara no angļu gramatikas. Viņš nespēlēja beisbolu, amerikāņu futbolu un basketbolu, turklāt strikti noraidīja visu, kam sakars ar tēlošanu un skatuvi. Allaž izturējās īdzīgi, bija izkopis šīs iemaņas, vispirms noklausoties vecāku skaļās ķildas, bet pēc tam vērojot mātes kaislīgās mīlas dēkas un aizvien izdevīgākās laulības. Visbeidzot māte atmeta dēla audzināšanai ar roku un aizsūtīja Rafi pie vecāsmātes, kur jau auga viņa pusbrālis Noa.
Tolaik Eli mitinājās Argentīnā un atgriezās no turienes sapostīts vēl lielākā mērā nekā Rafe.
Bet nonna vienmēr prata visu vērst par labu.
Brūka bija līdzīga kaluma cilvēks. Mīloša, dāsna, saprotoša. Protams, tolaik meitene bija piesaistījusi Rafes uzmanību ne tāpēc, ka raksturā līdzinājās viņa vecaimātei, bet gan… hmm, gluži vienkārši tāpēc, ka bija slaida, glītām kājām un labi veidotu augumu. Ne īpaši cildināmi iemesli, tas jāatzīst, bet, sasodīts, Rafem tad bija tikai četrpadsmit. No zaļa pusaudža velti gaidīt dvēselīgākus apvāršņus.
Tā nu viņš ņēma Brūku biedros, lai, dižodamies un vīpsnādams, šā tā izcīnītos cauri septītajai klasei.
Astotajā klasē Brūka Rafem jau bija kļuvusi par ieradumu.
Vidusskolas gados bija uzplaucis meitenes mulsinošais skaistums, un Rafi tad apskauda itin visi zēni. Protams, viņš Brūkai nepiedūra ne pirksta. Viņa bija jauna un nevainīga, pārlieku dievināja savu draugu, savukārt Rafe bija cieši apņēmies nelīdzināties savam tēvam un nekļūt par kretīnu, kas nelaiž garām nevienu meiču, ko apstulbinājis viņa izskatīgums. Šī iemesla pēc Rafe turēja Brūku pienācīgā attālumā, bet citus puišus no viņas tikpat tālu. Viņš jutās varen lepns par savu savaldību līdz brīdim, kad uz skolas izlaidumu ieradās viņas draņķīgais tētiņš. Pēc tam Brūka stāstīja Rafem, ka viss esot noritējis uz goda.
Viņš nicīgi nospurcās.
Meitene pavērās pretī, zilās acis platas un nemirkšķinošas. Pat dumjš un nesaprātīgs jaunulis spēja pamanīt tajās sāpes, ko Brūka tik rūpīgi slēpa. Ko gan Rafem atlika darīt? Ļaut, lai viņa cieš vienatnē?
Seksuālā ziņā viņam pieredzes netrūka, tā bija uzkrāta jau kopš agrīniem pusaudža gadiem. Saprotams, Brūku šādiem nolūkiem viņš nebija izmantojis, toties tagad… Viņi bija labākie draugi, kas neprātīgi iemīlējās viens otrā.
Pirmā mīlestība, spodra un tīra. Mīlestība uz mūžu.
Tikai, saprotams, mūžīga gan tā nebija.
Droši vien pats vainīgs, Rafe sprieda. Kopš viņš bija apjautis, ka tēvs nebūt nelīdzinās varoņiem, ko atveido uz ekrāna, kopš bija nospēlējis savu vienīgo lomu pūķa filmā un sapratis, ka cilvēki gaida, ka viņš būs tāds, par kādu tur izlicies, Rafe cieši apņēmās kļūt īsts. Nevis kaut kāds muļķīgs ekrāna supervaronis, bet drosmīgs un godīgs vīrs, proti, īsts varonis.
Tās brīnumainās vasaras izskaņā viņš īstenoja savu sapni un iestājās militārajā dienestā.
To uzzinājusi, Brūka uzrīkoja vētrainu dusmu lēkmi, kas šķita gaužām neraksturīga tik rāmas un savaldīgas dabas būtnei. Viņa kliedza, ka Rafem būtu vajadzējis vispirms aprunāties ar viņu.
Atskatoties pagātnē, viņš saprata, kālab viņa tā bija sacījusi. Jo viņus saistīja nopietnas attiecības.
Un viņa gan runāja. Stāstīja par došanos uz koledžu, par saviem studiju plāniem. Pieminēja mātes savādo lēmumu apmesties šajā pilsētiņā; tas esot gluži vai likteņa pirksts, ka Ketija Petersone savulaik izvēlējusies tieši Beltēru, bet Rafe tieši tad bija pārcēlies uz dzīvi pie savas vecāsmātes. Viņa sprieda par kopīgo nākotni, iztēlojās viņu dzīvi, kas būs nesaraujami saistīta uz visiem laikiem.
Turpretī Rafem pat neienāca prātā, ka viņa plāni ietekmēs Brūkas dzīvi, un drauga nesatricināmo apņemšanos dienēt īpašu uzdevumu vienībā viņa varētu uztvert kā nepārprotamu zīmi, ka viņš izvērtīsies par tādu pašu aunapieri kā Kenets Petersons. Brūka nezināja, ka šis lēmums ir nobriedis nevis viņas, bet gan Rafes tēva dēļ.
Strīdu virknē savstarpējās vārdu pārmaiņas izvērtās teju episkos mērogos, un brīdī, kad Rafe kāpa lidmašīnā, lai dotos uz pamatapmācības nometni, viņu attiecībām bija krusts pāri, un Brūka zvērēja, ka nemūžam nepārmīs ar bijušo draugu ne vārda.
