neko daudz nepiemin. – Noa iekārtojās vienā no plastmasas krēsliem. – Toties līdz pēdējam sīkumam atceras visu, kas noticis pirms piecdesmit deviņiem gadiem.
– Un kas notika pirms piecdesmit deviņiem gadiem? – Rafe jautāja.
– Viņa apprecējās. – Noa izstiepa kajas.
– Un palika stāvoklī kāzu naktī. Tavu ķezu, – Rafe piebilda.
– Pēc deviņiem mēnešiem nāca pasaulē mūsu tēvs. – Eli sejā pavīdēja tā pati izteiksme, kas brīžos, kad bija patrāpījies nogaršot sliktu vīnu.
– Varbūt bez šīs jums zināma arī kāda cita nebūšana? – Rafe jautāja.
Brāļi atkal papurināja galvu.
Noa izteica skaļi to, kas bija prātā visiem trim. – Vai tad ar šo nepietiek?
Gavino di Luka bija Sāras vienīgais dēls, piecdesmit astoņu gadu vecumā joprojām pārāk izskatīgs, lai pašam tas nāktu par labu.
Tomēr jautājumus vajadzēja uzdot, un Rafe to darīja. – Kur tad kavējas mūsu vecais? Kāpēc nav ieradies?
– Filmējas Taizemē. Viņš nemitīgi zvanījās līdz brīdim, kad nonnas stāvoklis stabilizējās, bet atbraukt neesot iespējams filmēšanās grafika dēļ. – Noa cinisms bija griezīgs kā stikla šķēpeles. – Un viņam ir jauna…
– Sieva? – Rafe iemeta starpā. – Draudzene, – Noa izlaboja.
Rafes balsī ieskanējās Noa cinismam līdzvērtīgs tonis. – Ļauj minēt. Viņai ir divdesmit gadu.
– Nē, šoreiz ir runa par vecāku sievieti. Viņai ir divdesmit septiņi. – Noa smaidā nemanīja humoru. – Šajā ziņā tēvs jēgu pārvērš par īstu nejēdzību.
– Gluži kā mēs visi, – Rafe nomurmināja.
– Tieši tā. – Noa apņēmīgais tonis liecināja, ka jaunākajam brālim pašpārliecības netrūkst. – Ābols nekrīt tālu no ābeles. Mēs visi trīs to pierādām.
– Runā tikai par sevi, – Eli iebilda. – Savas dēciņas es turu slepenībā un nekad neieķēpājos tajās līdz ausīm.
– Labi jau labi, tu mums esi tas prātīgais, – Noa piekāpās. Tas bija nepārprotams mājiens, ka vidējais brālis gan tāds nav.
Tāpēc Rafe mainīja sarunas tematu. – Vai di Luku ģimene ir apsvērusi iespēju ziedot slimnīcai modernu kafijas automātu “viss vienā”?
– Vispirms šādai ierosmei jāgūst atbalsts slimnīcas valdē, – Eli kodīgi izmeta.
– Nu un? – Rafe nesaprata.
– Valdes priekšsēdētājs ir viens no Marino ģimenes, tās darbā iesaistīts arī Džozefs Bjankini, tāpēc… – Eli paraustīja plecus.
Sāncensība starp trim ģimenēm bija aizsākusies pirms vairāk nekā gadsimta, un visas trīs turpināja to stūrgalvīgi lolot arī pēc pārcelšanās uz Ameriku.
– Kāpēc Džozefs Bjankini vēl nav miris? – Rafe painteresējās.
– Viņš būtu miris, ja pasaulē valdītu taisnība, bet vecais smerdelis joprojām knosās pa savu smalko namu un auro uz bērniem, kas čiepj apelsīnus viņa dārzā. – Noa savulaik bija viens no šiem čiepējiem, un šī iemesla pēc Sārai nācās paciest visai nejauku telefona sarunu.
– Un Marino? – Rafe jau iepriekš zināja atbildi.
– Viņi turpina zagt Bjankini apelsīnus. Sasodīts… – Eli pašūpoja galvu pa daļai nosodījumā, pa daļai apbrīnā. – Viņi zog mūsu vīnogas. Uzdzīvo ballītēs, kas beidzas tikai tad, kad ierodas poliči. Rīko dragreisus uz pavalsts ceļiem. Un tās vēl ir tikai vecākās paaudzes izdarības.
Rafe iesmējās, bet Noa teica: – Rodas iespaids, ka mums līdzās Kalifornijā mitinās neaptēsti itāliešu lauķi.
– Toties viņi vismaz konsekventi turas pie sava dzīvesveida, – Rafe atzina.
Bjankini un di Lukas ieradās Amerikā kā visnotaļ cienījamas ģimenes.
Marino gan ne, viņus izraidīja Itālijas varas iestādes. Drošāk gan bija nepieminēt nedz šo faktu, nedz arī to, ka viņi tika pie naudas, alkohola aizlieguma laikā dzenot kandžu, vadot publiskos namus un apšaubāmas reputācijas bārus.
Bāri Marino piederēja līdz šai dienai, bet no pārējiem rūpaliem viņi bija atbrīvojušies. Vismaz, cik Rafem bija zināms. Ielējis sev vēl tasi kafijas, Noa nobaudīja dzērienu un žēlabaini novaidējās.
– Varbūt tādā gadījumā, ja mēs izteiksim vēlēšanos ziedot slimnīcai kafijas automātu, to izdarīs viņi? – Rafe ieminējās.
– Varbūt. Patlaban Marino nokaitinājis tas, ka di Luku Miele Cabernet Port laupījis tiem iespēju vīndaru festivālos iegūt zelta godalgas. – Noa uzsmaidīja vispirms Rafem, tad Eli.
– Smalki. – Rafe pameta ar galvu uz vecākā brāļa pusi. – Pamatīgi iekabināji viņiem, vai ne?
– Izdarīju visu kā pēc notīm. – Vārdi bija pieticīgi. Eli tonis pašapmierināts.
– Ar saviem cabs un zins viņš iekabina visai Kalifornijai un Vašingtonas štatam piedevām. – Noa nebija iebildumu palepoties ar brāļa veiksmēm.
Rafe kārtējo reizi paraudzījās uz Sāras palātas durvīm.
Tās bija un palika aizvērtas.
Varbūt Brūka izvairās no viņa? Nevēlas nedz sastapties, nedz runāt ar Rafi?
Tomēr ne. Tikai ne Brūka. Pat tajā tālajā pirmajā skolas dienā pārbiedētais bērns bija spītīgi izslējis zodu un bez izlocīšanās darījis to, kas darāms.
Bija skaidrs, ka patlaban Brūkai sastapšanās ar Rafi nozīmē neatliekami veicamu uzdevumu.
Noa nostājās Rafem priekšā. – Tagad uzklausi mani. Runa būs par Brūku.
Ar šādām sajūtām nebūtu ko lepoties, bet Rafem radās vēlēšanās atņirgt zobus kā vilkam, kas aizstāv savu vilceni; primitīva, pēkšņa un instinktīva reakcija. – Kas tev par viņu sakāms?
– Šādā nereizē Brūka mums ir visvērtīgākais cilvēks, jo pazīst visus gan pilsētiņā, gan kūrorta kompleksā. – Noa atklāti ieskatījās brālim acīs. – Viņa strādā manā komandā.
– Un… ?
– Es ļaušu tev izmantot Brūkas palīdzību, lai atrastu uzbrucēju, bet nevēlos, lai tu jauc viņai galvu.
Brālim taisnība. Rafe to apzinājās, tāpēc apvaldījās
