ar di Luku ģimenei raksturīgām melnām matu cirtām un zaļām acīm, kas bija sagrozījušas galvu ne vienai vien sievietei.
Brāļi bija izskatā ļoti līdzīgi, bet elpu aizraujoši glītais Rafe šajā ziņā visvairāk bija mantojis no tēva – gan tikai pēc ārējā veidola, jo ik dienu saskārās ar īstām briesmām, nevis filmu scenārista drudžainās iztēles augļiem.
Brūka sagatavojās brīdim, kad vīrieša kaismīgais skatiens pievērsīsies viņai.
Rafe izlikās nemanām palātas stūrī sēdošo Brūku. Pat neparaudzījās uz viņas pusi.
Par spīti šādai nevērībai, telpa piepeši šķita sarāvusies mazāka, gaiss siltāks un blīvāks, Brūkas sirdspuksti lēnāki un spēcīgāki, ikviens no tiem izplatīja augumā dzīvīgu kvēli un tīksmi.
Tik daudzi gadi aizritējuši, kopš viņu sastapšanās. Tas notika Brūkas pirmajā dienā jaunajā skolā, kad izskatīgais pusaudzis, pamanījis meiteni citu skolēnu pūlī, pieaicināja viņu klāt ar galvas mājienu, bet Brūka, ieķiķinājusies kā… pubertāti vēl nesasniedzis skuķēns, kas viņa patiešām bija, pielipa Rafem kā mīlestību alkstošs kucēns.
Pat pēc tik daudziem gadiem šīs atmiņas lika Brūkai sāji saviebties.
Šobrīd viss Rafes di Lukas valdzinājums tika veltīts viņa vecaimātei.
– Rafaelo, es tevi gaidīju. – Sāras lūpās ievijās drebošs smaids, viņa pastiepa mazdēlam pretī savu veselo roku.
Apstājies pāris soļu attālumā no gultas, Rafe ietvēra skatienā visu – vecās sievietes lauzto roku, sadauzīto seju, statīvu intravenozai medikamentu ievadīšanai – un tēlotā pārmetumā pašūpoja galvu. – Nonna, cik reižu esmu tev piekodinājis neiesaistīties bāra kautiņos?
Pirmo reizi pēc piedzīvotā uzbrukuma Sāra iesmējās. – Visu, kas man zināms par iekulšanos nepatikšanās, esmu iemācījusies no saviem mazdēliem.
Noliecies pār gultu, Rafe piekļāva vaigu vecās sievietes sejai un aizvēra acis. – Tu mani pārbiedēji gandrīz līdz nāvei, – viņš nomurmināja.
Jūtu uzplūds aizžņaudza Brūkas kaklu.
Lai ko viņa domātu par Rafi, bija skaidrs, ka viņš no visas sirds mīl un dievina savu vecomāti.
Izslējies viņš uzsmaidīja Sārai. – Un tagad pastāsti man patiesību. Kāpēc tu iesaistījies bāra kautiņā?
– Tev būtu vajadzējis redzēt to otru… – Sāra atbildēja smaidam. Tomēr nebija brīnums, ka astoņdesmit gadus veca sieviete, kas nonākusi slimnīcas gultā ar apsaitētu galvu un ieģipsētu roku, nespēj stoiski uztvert šādu dzīves pavērsienu. Prieka uzplūds par Rafes ierašanos aši izplēnēja.
Protams, Rafe to pamanīja. Viņš pamanīja visu. Auklēdams abās plaukstās Sāras roku, viņš pagriezās pret brāļiem. – Kas zināms par uzbrucēju?
– Sasodīts, itin nekas, – Noa strupi atteica. – Nonna vismaz pusstundu bija bezsamaņā, tāpēc ļaundarim pietika laika aizbēgt. Mēs domājam, ka viņa pārradās mājās drīz pēc tam, kad uzbrucējs bija ielauzies… drīzāk gan ienācis, jo durvis nekad netiek aizslēgtas…
– Pēc tā nav nekādas vajadzības, – Sāra iestarpināja.
Gluži kā vīrieškārtas likteņdieves, trīs brāļi vienlaikus pagriezās un uzmeta viņai drūmu skatienu.
– Šis gadījums pierāda, ka tāda vajadzība tomēr ir, – Rafe iebilda.
Sāra nicīgi nošņācās.
Brūka apvaldīja smaidu.
Rafe pievērsās jaunākajam brālim. – Turpini.
– Mums nešķiet, ka iebrucējs būtu kaut ko aizticis, – Noa stāstīja. – Viņš bija paslēpies pagrabā, tad izskrēja no turienes, iesita nonnai un aizbēga.
Rafes sejas izteiksme pauda saltu interesi. – Tātad viņš gluži vienkārši krita panikā…vai arī tika īpaši uzsūtīts?
– Kurš gan ne no šā ne tā uzbruks vecai sievietei? – Eli vadīja ģimenes vīna darītavu, bet dēvēja sevi par vienkāršu fermeri. Tas nebūtu melots, tomēr viņa darbošanās liecināja, ka Eli mantojis di Luku ģimenei raksturīgo vīndara ķērienu, jo viņa ražotie izsmalcinātie sarkanvīni pastāvīgi tika iekļauti desmit procentos vīnu, ko kritiķi novērtēja visaugstāk. Abiem jaunākajiem nepiemita vecākā brāļa ķēriens, amata māksla, jutīgums un precizitāte, tālab sazarotās di Luku ģimenes lokā Eli baudīja pelnītu cieņu.
Protams, nemīlīgajā slimnīcas palātā viņš bija tikai viens no trim.
– Cilvēki naudas vai sava prieka pēc dara visšaušalīgākās lietas. – Rafe gan zināja, ko saka. – Nonna, vai tu viņu redzēji?
Uzrunātā saviebusies papurināja galvu. – Nē. Seju aizsedza slēpotāja maska. Toties skaidri zinu, ka viņš bija baltais ar spēcīgu un trenētu ķermeni, gara auguma un jauns. Protams, cilvēkam manā vecumā visi šķiet jauni.
– Droši vien nelielā auguma dēļ tev visi šķiet garumā padevušies, – Eli ieminējās.
– Eliseo, pienāc tuvāk, lai varu tevi iepļaukāt. – Tomēr Sāra atkal smaidīja. Kad Eli nostājās otrpus gultai un pieliecās, viņa rotaļīgi iebelza vecākajam mazdēlam pa zodu.
– Trāpīgs minējums, Eli. Vai viņš bija tikpat garš kā es, nonna? – Rafe jautāja.
– Nē, – Sāra nopūtās. – Es teiktu, ka ļaundara augums bija sešas pēdas, varbūt kādu nieku mazāk.
– Hmm, skaidrs. Tas sašaurina aizdomās turamo loku līdz aptuveni pieciem tūkstošiem Beltēras puišu. – Rafes lūpas savilkās raksturīgi greizā smaidā.
Brūka klusībā nosprieda, ka šādos brīžos viņš atgādina cilvēku, kam vienā mutes pusē iešļircināts novokaīns.
Tikai tā tas nebija. Džinsos un melnā ādas jakā tērptais Rafe šobrīd izskatījās pēc nepakļāvīga, mazliet uzjautrināta, dzīves apnikuša Džerārda Batlera, populārā skotu aktiera. Brūka zināja, ka šī sejas izteiksme spēj brīnumaini ietekmēt sievietes no visas pasaules. Tostarp arī viņu pašu.
Pat šobrīd, kad spēcīgais ierocis notēmēts gluži citā virzienā.
– Policija teic, ka kramplauzis varot būt kāds klaidonis, – Noa ieminējās.
– Visiem allaž tīk domāt, ka vainīgs klaidonis, nevis cilvēks, kurš dzīvo kaimiņos viņu mazajā, jaukajā pilsētiņā. – Brūkai krita uz nerviem Rafes cinisms.
Sārai arī, jo viņa nemierīgi sagrozījās un saviebās.
Rafe tūdaļ pievērsās viņai. – Neraizējies, nonna, mēs parūpēsimies par tavu drošību. Neviens vairs nekad nenodarīs tev neko ļaunu.
Sāra
