vides tīrības un sakāpināta snobisma valstība.
Viktors vēlreiz pamāja ar roku. – Atgriezusies tava itāliešu draudzene.
– Mana itāliešu draudzene? – Brūka ar skatienu pārmeklēja telpu, līdz pamanīja spilgti rudu cirtu mākoni. – Frančeska? Atgriezusies Frančeska?
– Frančeska? Vienīgā man pazīstamā Frančeska ir… Ak Dievs! – Pirmo reizi pēc Rafes ierašanās Beltērā radās iespaids, ka viņam kājas atsakās klausīt. Pirms Brūka paguva iesteigties foajē, viņš satvēra tās roku. – Mana māte? Vai ieradusies mana māte?
11. nodaļa
– Viņa šeit atpūšas bieži. Atvaino mani, – Brūka atbrīvojās no Rafes tvēriena, – iešu sasveicināties ar savu viešņu.
Viņa iesoļoja stiklotajā telpā.
Augstā debess, Rafe mācēja viņai krist uz nerviem. Kaitinošs, skaists un viņai pārlieku bīstams… it visā. Viņa klātbūtnē vajadzēja kontrolēt savus vārdus un izturēšanos, jo viņš allaž vēroja Brūku pārlieku cieši un vērīgi.
Tuvojoties galdiņam, viņa klusi pasauca: – Frančeska!
Ar izkoptu dejotājas kustību uzrunātā pagriezās, apbrīnojami skaisti veidotā seja atplauka priekā. Sieviete piecēlās. Viņa bija tērpusies nevainojama piegriezuma krēmkrāsas biksēs un melnā svīterī ar V veida izgriezumu; apģērbs skaisti apkļāva ikvienu ķermeņa izliekumu. Kājās melnas kurpes ar tik augstiem papēžiem, ka Brūka uz tādiem nespētu paspert ne soli. Turpretī Frančeska kustējās tā, it kā apavi būtu viņas kāju pagarinājums. Dāvājusi Brūkai parfīma piesātinātu apskāvienu, viņa ierunājās ar sulīgu itāliešu akcentu: – Brūka! Mīļā meitene, beidzot es tevi atkal satieku. Apvaicājos pēc tevis, bet tavs draugs Viktors man pateica, ka tu esot pie Sāras. – Frančeska atliecās, viņas asaru pilnās acis sastapa Brūkas skatienu. – Tāda nelaime tik brīnišķīgam cilvēkam. Viņa bija viens no diviem labumiem, ko ieguvu no savas laulības ar bastardo Gavino di Luku.
– Nespēju pat iztēloties, kas bija tas otrs, – Brūka pastrupi atteica.
Frančeska palūkojās pār viņas plecu. – Rafaelo! Manu mīļo zēn, tu esi šeit! Tā jau es cerēju. Mēs tik sen neesam redzējušies. – Viņa apmeta rokas ap dēla izvairīgi saspringto augumu.
Rafe saviebās un izteiksmīgi pacēla acis pret debesīm.
Viņiem pievērsās visi skatieni, un Rafe ienīda scēnas. – Apsēdīsimies, – viņš ierosināja.
– Protams, dārgais, citādi mēs padarām sevi citiem par apsmieklu. – Pagriezusies Frančeska piemiedza Brūkai ar aci.
Rafe atvilka krēslu vispirms mātei, tad Brūkai, un viņai steigšus nācās noslēpt smaidu.
Šis vīrietis pazina Brūku pat pārāk labi, savukārt Frančeska pazina savu dēlu. Viņa nereti mēdza uzrīkot teatrālas scēnas, lai tādējādi manipulējot iegrozītu visu pa savam prātam un piespiestu Rafi uzvesties tā, kā piedien mīlošam dēlam.
Kad trijotne iekārtojās pie galdiņa, Frančeska pievērsa lielo, eksotiski ieslīpo acu skatienu viņiem un starojoši pasmaidīja. – Cik patīkami atkal redzēt jūs kopā! Tik jaunus, kaislīgus, nevainojami saderīgus. Kā ir, vai kaisle joprojam sit tikpat augstu vilni?
Vai dieniņ… Brūkai bija piemirsies, cik šausminoši atklāti mēdz izteikties Frančeska. Turklāt viesmīlis, kas tuvojās, lai ielietu glāzēs ūdeni un pieņemtu dzērienu pasūtījumu, pēkšņi sastinga pussolī kā burvības varā nonācis; puisis katrā ziņā bija dzirdējis Frančeskas izsaucienu. – Tagad mana gaume ir nobriedusi, – Brūka teica. Atceroties nesen saņemtos skūpstus uz Sāras nama lievenēm, viņa neuzdrošinājās paraudzīties uz Rafi, tomēr negrasījās pieļaut, ka Frančeska satricina viņas pašpaļāvību. – Trent!
Viesmīlis tūdaļ pievērsās Brūkai.
– Frančeska, varbūt dzersi vēl tasīti espreso kafijas? – viņa piedāvāja. – Bet varbūt tu labāk gribētu glāzi vīna?
Uzrunātā plati uzsmaidīja jaunajam vīrietim. – Bērni, vai jūs baudīsiet kopā ar mani pudeli burvīgā di Luku Sangiovese vīna?
Brūkai gribējās atteikties. Pēdējā laikā iznācis gulēt pamaz, turklāt vajadzēja saglabāt skaidru galvu tagad, kad atkal uzradies Rafe. Tomēr Frančeskas sejā vīdēja noguruma pēdas, zem acīm iegūlušas tumšas ēnas, lūpu kaktiņos trīsuļoja nervozs smaids. Kaut kas nebija labi, tāpēc Brūka teica Trentam: – Mēs ņemsim pudeli divtūkstoš ceturtā gada Dragon Fire Sangiovese. Atnes trīs glāzes un, saprotams, arī ūdeni. – Pagaidījusi, kamēr viesmīlis aizsteidzas projām, viņa pagriezās pret Frančesku. – Tagad pastāsti, kas tevi atvilināja uz Beltēru.
– Es uzzināju par uzbrukumu Sārai un vēlējos pārliecināties, ka viņa veiksmīgi atlabst… – Frančeska nodūra acis un izskatījās tik vainīga, ka atlika vienīgi nobrīnīties, kā viņai savulaik izdevies iegūt Kinoakadēmijas balvu nominācijā “Labākā aktrise”.
– Un kas vēl? – Rafes balss tonis liecināja, ka nav noticējis arī viņš.
Klusums ieilga, Frančeska izskatījās nelaimīga, tālab Brūka pavaicāja: – Varbūt tevi nomoka laulības problēmas?
Trents atnesa pasūtīto, rekordīsā laikā parādīja etiķeti, saņēma apstiprinājumu, atkorķēja pudeli un ielēja dzērienu. Kad Frančeska, nobaudījusi malciņu, uzsmaidīja viņam, jaunais vīrietis atstreipuļoja atpakaļ, it kā viņa sirdī būtu ieurbusies mīlas bulta.
Tāds nu bija Frančeskas iespaids uz vīriešiem.
Brūka ar rokas mājienu aizraidīja viesmīli projām. – Es pasaukšu, ja mums vēl kaut ko vajadzēs.
Trents pamāja ar galvu. Izskatīgais jauneklis nule bija sastapis savu sapņu sievieti – tikai viņa izrādījās vecāka par paša māti.
Frančeska iemalkoja vīnu un nopūtās tā, it kā viņas sirds vai lūztu. – Mēs izšķīrāmies, bet ne jau manas vainas dēļ.
– Tā nekad nav tava vaina, – Rafe nomurmināja.
Frančeska turpināja: – Pie visa vainīgs mans vīrs. Viņš pielaida man slimību.
Brūka nespēja atcerēties, vai Rafem jebkad no izbrīna mute palikusi vaļā. – Ak debess, mammu, vai tagad tu esi vesela?
– Jā, antibiotikas visu nokārtoja, bet šis gadījums ļāva man uzzināt, ka Raimunds guļ ar citām sievietēm. Daudzām sievietēm. Arī neizskatīgām. Ne tādām kā es. – Viņa augstprātīgā riebumā sarauca degunu. – Ar netīrīgām sievietēm, kam tetovējumi uz rokām un deguna.
– Un sliktas slimības, – Rafe papildināja.
– Aizveries, Rafe. – Brūka satvēra Frančeskas roku. – Vai tu pavaicāji vīram, kāpēc viņš tā rīkojies?
– Esmu
